Pēdējā laikā daudz runā par veidiem, kā mazināt krievu valodas klātbūtni ikdienā. Slāvu mēle ir visur klātesoša. Ja aizveram vienas durvis, tā spraucas iekšā pa sētas duravām. Ne bez mūsu pašu līdzdalības, kaut vai prasot pārdevējam un krāvējam obligāti zināt krievu valodu.
Mārupes novadā rosinot Babītes atdalīšanu un tādējādi drīzumā atverot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu Saeimā, sarosījušies pēc varas izsalkušie arī citos novados.
Tā nav tikai dabas parādība. Sava likumība: ja līst, drīz pārstās, ja salst, kļūs siltāks, ja slikti, būs labi. Ja nakts, būs diena. Gaisma bez tumsas nevar, jo tumsā vislabāk apzināmies gaismas vērtību.
30. decembrī Pašvaldības policijas dežūrdaļā ieradās sieviete ar mazu trūcīgi apģērbtu bērnu. Sieviete paskaidroja, ka meitenīte viena pati skrējusi pa Turkalnes ielu, pie Ogres rajona slimnīcas. Tuvumā neviena pieaugušā nebija. Sieviete meitenīti nodeva policijas darbiniekiem. Meitenīte nerunāja, tāpēc informācija nodota Valsts policijai un Ogres rajona slimnīcas darbiniekiem. Pēc brīža piezvanīja no slimnīcas un paskaidroja, ka meitenīte ir pazudusi kādai ārstei. Drīz vien policijā ieradās meitenītes vecāki. Izrādās, meitenīte atslēdza durvis un aizgāja no mājām, kamēr tēvs bijis iemidzis. Ar vecākiem veiktas pārrunas un no mātes pieņemts rakstisks paskaidrojums.
Visapkārt – ik pilsētā, pagastā, sētā – gar acīm ņirb gaismiņas, svecītes, savādi burvīgi tēli un arī cauru diennakti sirds mūzika skan. Var droši teikt, ka jau pirms Pirmās Adventes un visu Adventa laiku pasaule greznojas vienam kārtējam, jaukam gada notikumam – Ziemassvētkiem – ar saules griežiem gaismas virzienā, ar Kristus dzimšanu – Ticībā, Cerībā, Mīlestībā.
Nekā jauna šai pasaulītē nav. Vienīgi jābrīnās, ka Adventa gaismā arī netīkamiem plankumiem gribas paspīdēt. Tāda savāda «apolitiska» indeve, kas nevainīgi piekļaujas, iekļaujas, ja vajag, atgrūžas un kā bumerangs atsitas pret sevi. Šīs rindas būs viedoklis, nevis patiesība pēdējā instancē. LETA ziņo – «Tiesībsargs Juris Jansons Ogres novada pašvaldības priekšsēdētāja Egila Helmaņa apsveikumos iedzīvotājiem saskatījis politiskās «neitralitātes» pārkāpumus un dezinformāciju».
Kā gadījās, kā ne, attapos intensīvās terapijas nodaļā, ar šļaukām un vadiem piesaistīts pie dažādiem pīkstošiem, rūcošiem un klusējošiem aparātiem. Un tur bija vēl daudzi citi tādi paši kā es, ar šļaukām un vadiem. Attapos no tā, ka telpas labajā pusē nakts tumsā kāds krievs briesmīgi lamājās. Pamīšus vaidēja un lamājās krievu trīsstāvīgajiem. Minūti, piecas, desmit. Narkozei nākot laukā, viņam sāpēja. Bet sāpēja tai telpā visiem, jo visi tai dienā tika operēti, – tikai neviens cits īpaši nevaidēja un nelamājās. Cietās. Vienīgi tas krievs, neļaujot citiem gulēt. Apaļais pulkstenis pie zāles pretējās sienas vēstīja, ka ir dziļa nakts, un beidzot es neizturēju. Uzbrēcu rupeklim, lai veras ciet un ļauj citiem gulēt! No telpas otras puses kaut kur aiz širmīšiem uzreiz atskanēja piekrītoša krievu babuļa balss – pareizi, ko viņš lamājas! Viņš aizvērās, es aizmigu.
Vita Mazitāne-Pikšena sportu mīl jau kopš bērnības un allaž ir radusi būt aktīva. Savulaik viņa trenējās vieglatlētikā un ir ieguvusi godalgas vairākās Latvijas mēroga sacensībās. Tagad paralēli ikdienas aktivitātēm Vita strādā kā fizioterapeite, vada vingrošanas nodarbības un uzskata, ka kustības cilvēkiem rada laimes hormonu un tādējādi spēj sniegt gandarījumu un baudu. Otra Vitas Mazitānes-Pikšenas aizraušanās ir teātris, kas viņu fascinē jau kopš skolas laikiem. Tādēļ Vita katru nedēļu atrod laiku arī aktivitātēm uz skatuves.
Taisnība tiem, kuri saka – mūsu pašu zemē ir tik daudz neredzētu, neizzinātu un unikālu vietu, lai nu pietiktu intereses, laika un brīvu dienu tās visas apmeklēt. Latvija nudien spēj remdināt gan gardēžu, gan pārgājienu fanu, gan muzeju un teātru mīļotāju, gan adrenalīna ķērāju, gan noslēpumu tīkotāju, gan mītu grāvēju vēlmes. Šoreiz ieskatāmies vienā no mītiem un noslēpumiem apvītā, intriģējošā, senā kulta vietā un svētvietu kompleksā. Tas ir Zilaiskalns Valmieras novadā.
Vitai Valterei cilvēki bieži mēdz jautāt, kur viņa diennaktī ņem papildu stundas, lai paspētu paveikt tik daudz un tik labi. Viņas atbilde ir pavisam vienkārša – enerģija rodas darot! Vita strādā savā skaistumkopšanas salonā, gatavo gardus dzērienus kafijas busiņā un vada deju nodarbības simts sievietēm. «Katrs mans darbs vienlaikus ir arī vaļasprieks,» atklāj Vita. Vairāk par visu viņai patīk iepriecināt cilvēkus. Par to un daudz ko citu – šajā sarunā. Īsi pirms Ziemassvētkiem.