Pēdējo dienu personiskie vērojumi un secinājumi savijušies kopējā atziņā – mēs kā sabiedrība varam praktiski visu. Un katrs indivīds atsevišķi arī varam daudz. Tikai jāgrib. Bet, ja negrib, tad arī nesanāk. Pat baznīcai - ne.

Rīts sākās reti nepatīkami. 

Piebraucu pie autoservisa. Garām iet vietējais strādnieks.

Es šim: Labrīt, man pieraksts uz metināšanu, kur nolikt mašīnu?

Šis: Po russki!

Es šim: Nopietni?

Šis: (ātri pazūd durvīs).

1. cēliena beigas.

Atmodas dienas aizskrēja ātri. Pārdrošnieku, disidentu, kurus vara sauca par ekstrēmistiem, it kā mazais iekustinājums, tad Radošo savienību plēnums 1988. gada 1., 2. jūnijā, tad Latvijas Tautas frontes (LTF) neticami straujā izaugšana masveida frontē, kad visa tauta kļuva par vienu ierindu, un pāris gadu laikā uzausa – saulainais 1990. gada 4. maijs – ar Brīvību, Neatkarību, savu Valsti pārliecinoša tautas vairākuma sirdīs.

Sanāk tajā pašā padomju «sociālistisko sacensību» pielūgsmē vien iekrist. Taču, atsijājot politisko uzmācību, mācību grāmatas toreiz bija tādas, kurām nevajadzēja ne tematiskos plānus, ne koncepcijas, ne vīzijas. Skolotājs skaidri zināja, kas jāmāca, bērns zināja, kas jāzina un cik daudz jau zina.