Bet gluži kā Jūlija Cēzara leģendārajos vārdos – atnācu, ieraudzīju, uzvarēju – nebija. Nebija tā, ka vairākums dzima pats no sevis un tam pieslējās mazākums. Gluži otrādi: mazākums sev līdzi rāva vairākumu. Pašā kustības iesākumā daudziem bija miglains priekšstats, kādam nolūkam tā Tautas fronte īsti vajadzīga, arī pati fronte taustījās, un pirmajā dibināšanas kongresā apstiprinātajā programmā patētisku lozungu bija vairāk nekā konsekventu uzstādījumu. Arī man kā revolucionāram romantiķim – neskaidrā Latvijas suverenitāte ar gana lielāku patstāvību, līdz pat Latvijas iekļūšanai ANO organizācijā, šķita kā brīnumains sapnis un sākums vēl īsti neapjaustai nākotnei. Bez personīgi pārdzīvotā nav iespējams.
Vēl gana svaigu atmiņu, kas liek arī pasmaidīt: kāds partijnieks, lāga vīrs un izglītots, bet drusku pavieglāks zēns, kaismīgi jautāja, kam jums Tautas fronte, ja mums ir partija (PSKP)? Kāda partijiskas noslieces arodbiedrības līdere likās patiesi sašutusi: «Kam jums Tautas fronte, ja ir mums ārodbiedrība?» To garo ā viņa lietoja apņēmīgi labskanīgi arī tad, kad LTF bija savā kulminācijas uzplaiksnījumā, un no tās joprojām turējās pa gabalu. Savukārt vēl kāda sabiedriskā pacēluma entuziaste katrā vietējās LTF grupas sapulcē kvēli aicināja ar kaut ko sākt – lapas nokasīt, estrādes skvēriņu uzpost, līdz kāds drukna auguma tautfrontietis atgādināja par stratēģiju un taktiku, ka stratēģija ir brīva Latvija, taktika ar slotu un grābekli… Bet to kundze negribēja dzirdēt, tas neskanēja ar amata stāvokli un piederību partijai. Nebūs taisnīgi, ja uzskatīsim, ka visi bija tādi. Saistību ar Bībeli atgādināja Mavriks Vulfsons: nav grēks tur būt, grēks tur palikt. Katram savs attīstības ceļš: arī Anatolijam Gorbunovam, Alfredam Čepānim, Jānim Vanagam, Aivaram Endziņam, arī Augustam Brigmanim, kas vēl nesen, nesen patētiski solīja nenorobežoties no Aivara Lemberga – «kā es te stāvu», kaut palika sēžam.
Pēc brīvības snaudošās alkas modās neticami ātri: LTF biedru reģistrācijas sākumā 1988. gada 6. septembrī – vienā dienā – pieteicās 5000, pēc četrām dienām jau 79 000 (!), pēc mēneša, kad notika dibināšanas kongress, jau 110 000, pēc gada 2. kongresā – 250 000. Gada laikā viena desmitā daļa iedzīvotāju kļuva par vienas politiskas organizācijas biedriem, bet viņu atbalstītāju bija daudz vairāk: var droši teikt, ka visa tauta bija viena fronte. Ja nebūtu iekšējo, bieži vien muļķīgo «naža un dakšiņas» kašķu, Tautas frontes gara spēks nekādi nebūtu apšaubāms. Bet kašķi bija. Arī Ogres rajona LTF konferencēs, arī tā saucamajā tautfrontiešu koordinācijas centrā. Iemesls tiem laikiem pagalam triviāls: pat tik augsti ideāli nebija par šķērsli sīkmanīgai cīņai par varu, par krēsliem. Lai nebūtu tukša muldēšana, piemērs. LTV koordinācijas centrs sarīkoja aptauju, kas būtu cienījamākie Augstākās Padomes deputātu kandidāti, bet pārliecinoši uzvarējusī persona pie pareizā gala netika ne tuvumā. Nu lai, vai tad žēl?
Nevaru nepieminēt LTF Ogres rajona vēlēšanu organizatoru Ivaru Ignatānu, kura viedums un godīgums nolīdzināja visus asumus. No Ogres rajona ievēlētie deputāti 1990. gada 4. maijā visi kā viens nobalsoja par «Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», ko svinēja kā valsts svētkus, bet kopš 2011. gada aprīļa šī diena ar likumu tika pārdēvēta par «Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu». Nekādiem Kultūras ministrijas aicinājumiem ieviest «Baltā galdauta» svētkus nav likuma spēka, bet no svētku afišām pazudusī «Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena» ir izgāzusies kā provinciāla nejēdzība. Taču joprojām ir pagasti, miesti, kuriem 4. maijs ir vien «Baltā galdauta» svētki, par kuriem ironizē arī LTF bijušais līderis Dainis Īvāns: kas tas baltais galdauts tāds ir, ka tas tā jāgodina, it kā būtu mums divi nacionālie varoņi – Lāčplēsis un Baltais galdauts? Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet tik aizgrābjoša centība rada komisku pārcentību un valsts svētumu, simbolu noniecināšanu.
Jau 34 gadi aizjoņojuši no tās saulainās Brīvības atjaunošanas dienas, kuru neapēnoja deklarācijā ietvertais «pārejas periods», kas apbēdina ar to, ka nebijām solidāri ar Lietuvu, kura jau 1990. gada 11. martā atjaunoja pilnu Lietuvas neatkarību – bez atrunām un pārejām. Manai ģimenei tā bija īpaša diena – visiem, arī 12 gadus vecajai meitiņai un teju 17 gadus vecajam dēlam Andrim un viņu mammai Sarmītei, bija pienākusi rinda pie slavenās zobārstes Veltas Dzenītes (kas nodzīvoja 100 gadu) Ērgļos. Instrumenti klabēja, urbji urba, bet pāri skanēja radio («točkas») balsis. Mazinādami satraukumu, ar dēlu klusiņām dungojām kādu Paula dziesmu: abi jau spēlējām pieklājīgā orķestrī. Interfrontisti ar Aļeksejevu, Alksni, Dīmani priekšgalā dziedāja vienbalsīgu demagoģijas odu «Vecā pasaule no sevis šķiras smejoties». Sākās balsu skaitīšana, pamirām. Pēc gavilējošām ovācijām nepazinām sevi: vai nu bijām piedzimuši no jauna, vai augšāmcēlušies! Dievs, svētī Latviju! Lai visi esam Latvijai piederīgi un noderīgi!
