KATRĪNA SKUJIŅA ilgus gadus trenējās vieglatlētikā, bet savainojumu dēļ aktīvās sporta gaitas viņai nācās beigt. Tomēr Katrīna joprojām saglabā saikni ar sportu, darbojoties kā vieglatlētikas sacensību tiesnese. Paralēli viņa augstskolā apgūst ergoterapijas zinības.

Šo stāstu nevarēju neuzrakstīt. Arī citu iemeslu dēļ. Bet galvenokārt Ojāra dēļ. Viņa piemiņas, nelabojamā rakstura, talanta un humora dēļ. Pat no šīs saules šķīrās smejoties un tagad noteikti ar dzirkstoša nerra izteiksmi vaigā smeldzīgi spēlē savu vijoli, ar viņam vien piestāvošu ekspresiju padziedot un homēriski pasmejoties debesu koros. Biju domājis neminēt vārdā, bet nebūs godīgi: Ojārs ir mans tēvs, un tāpēc iedrošinos teikt, ka stāsta tēlu esmu kaut cik iepazinis, Andreju tāpat – cik gan neesam kopā bijuši un par daudz ko tērzējuši, smējuši… Protams, ka neglīti sabojāt tekstu ar parupju virsrakstu, bet stāsta finālā no tā nespēsim izvairīties, jo bez tā stāsts nebūs stāsts. Humors zaudē lielu daļu savu smieklu, ja to uzlabo ar nogludināšanu vai pašdarinātām ākstībām. Tāpēc šeit par visu, kā bija, nopietni un bez jokiem...

Lai brauktu uz klosteri, jābūt motivācijai. Pat ja tā ir tikai interese, nekas vairāk. Vēl jo vairāk, ja esi bezdieve. Citiem vārdiem sakot, – netici dievam. Tomēr dzīvē ir tā iegrozījies, ka vienu klosteri esmu apmeklējusi vairākas, ja ne daudzas reizes. Tas nebūt nav pretrunā ar manu pasaules uzskatu, jo klosterus un baznīcas vērtēju no kultūrvēsturiska aspekta. Tas, par ko šeit rakstu, ir Pihticas sieviešu klosteris Igaunijā.

Kad tavā dzīvē ienāk miers, viss nostājas savās vietās. Tad ir prieks par paša prieku, ko ieraugi pienenes pūkā, zāles stiebrā, garāmgājēja uzrūcienā arī, un pat zvirbuļu ķildās par lielāko kumosu. Nevis tāpēc, ka tu priecājies par ķildu, bet tāpēc, ka tā ir viena no bezgala daudzveidīgās dzīves sastāvdaļām. Tad var smieties pilnā balsī par sivēnu ķīviņiem pie siles, par gaiļa greizsirdīgajiem soļiem ap savu vistu harēmu, par nikna suņa īpašniecisko negantību pret esošajiem vai iedomātajiem apdraudētājiem, arī par pīļu un zosu saimi iežogotajā aplokā, par ērgļa vientuļo lidojumu, vanaga acīgumu vai vārnu solidarizēšanos.