Pihticas klosterī esmu bijusi, izvēloties ekskursijas ceļojumu firmās, bet reiz turp devos, kolēģes un piedzīvojumu kāres mudināta. Kad darba biedrene ierosināja braukt uz Pihticu, labprāt piekritu. Par Pihticas sieviešu klosteri bija dzirdēts un pa acu galam arī lasīts, tomēr toreiz mani turp aizveda interese. Vēl arī cerība, ka klosterī varēšu piedzīvot mierīgāku dienas ritmu. Pēc vairākiem gadiem tur piedzīvoju pavisam citādākas emocijas.
Kalevipoegs un Dievmāte vienuviet
Vieta bez leģendas ir garlaicīga. Pihticai tāda ir. Vispirms jau Kuremajas kalns, kura tuvumā ticis apglabāts igauņu leģendārais varonis Kalevipoegs, bet tagad uzcelts klosteris. Šis kalns ticis uzskatīts par svētvietu vēl pirms kristietības ieviešanas, un tas joprojām netiek apšaubīts. Tālajā 16. gadsimtā gani pie svētavota esot ieraudzījuši skaistu kundzi debeszilā tērpā, kas staigājusi un kaut ko meklējusi. Kundze neko nav atradusi, bet gani birzītē uzgājuši Dievmātes Aizmigšanas ikonu. Protams, intereses vērts bija fakts, ka Pihticas sieviešu klosteris ir vienīgais pareizticīgo klosteris Igaunijā, kas joprojām darbojas. Pat padomju laikus pārdzīvojis un netika slēgts. Tagad tam ir cita jēga. Klosteris ir 133 gadus vecs, bet par cienījamo gadu skaitu nekas neliecina. Teritorija ir spodrāka par mūsu Gaismas pils fasādi, ēkas, šķiet, tikko būvētas, un teritorijas iekārtojums ļauj nojaust par ainavu arhitekta pirkstu. Bet, iespējams, par to arhitektu kļūdos. Ierodoties klosterī pēc vairākiem gadiem, pārsteidz nevis tas, kas nav mainījies, bet gan tas, kas ir mainījies, piemēram, saules paneļi. Tātad klosteris aizvien ir gana turīgs.
Klostera arhitektūras ansamblī ietilpst dievnams ar pieciem kupoliem, gluži kā iecukurotas, ar kokgriezumiem rotātas un vienotā stilā būvētas un krāsotas koka mājiņas, kurās dzīvo mūķenes un viesi. Kapsēta un strautiņš, kurā iegremdējas svētceļnieki un ūdeni pilda pudelēs, un ved uz mājām. Ir skaidri redzams, ka klosterim klājas labi un par naudas trūkumu tur nesūdzas. Pat vaska svecītes nav lētas, bet līdzekļi klostera uzturēšanai jānopelna. Vienīgi tagad svētlietu pārdevēja mūķene ir izteikti nelaipna, bet par to – tālāk.
Nodrošina saulainas vecumdienas
Klosterim ir arī savs veco ļaužu nams, kurā vecumdienas vada tās mūķenes, kam nepieciešama aprūpe. Par saulainām vecumdienām teiktais nav pārspīlēts, jo vecūksnes tiek pieskatītas, ārstētas un aptekātas. Mūķene nav profesija, bet aicinājums, klosterī nonāk dažādu profesiju pārstāves, kuras savas zināšanas liek lietā. Starp viņām ir arī mediķes, tāpēc profesionāla palīdzība bieži vien nemaz nav jāmeklē laicīgajās ārstniecības iestādēs. Pašlaik esot 150 mūķeņu.
Mūķenes ar traktoru nebrauc
Dievnams tiek apkurināts, jo izbūvēta stacionāra apkure, un baznīcas ceremonijas notiek arī ziemā. Kā iepriekš rakstīts, uzstādīti saules paneļi – tas, ko redz ikviens klostera apmeklētājs. To (izņemot saules paneļus) panākusi iepriekšējā klostera igumēne jeb priekšniece. Viņa jau labu laiku pirms savas nāves esot nolūkojusi pēcteci – tagadējo priekšnieci, kas tāpat kā visas klostera māsas sākumā strādājusi smagākos darbus. Klosterī pastāv naturālā saimniecība, ir savas lauksaimniecības zemes, govis, bites un maizes ceptuve. Mūķenes cep maizi. Bišu dravu var ieraudzīt starp kokiem, ja aizklīst tālāk no centrālajām ēkām. Jaunākās un stiprākās mūķenes kopj lopus, bet vecās un nespēcīgās uz maiņām lasa lūgsnas. Viena maiņa ilgst, šķiet, četras stundas – un tā visu diennakti. Vispār jau tagad arī pašas klostermāsas vairs negrābj sienu ar grābekļiem un tupus rāpus nelasa kartupeļus. Agrāk gan zāli pļāva ar izkapti, gan sienu vāloja ar grābekli, gan ūdeni stiepa ar nēšiem. Klosterim nu ir iegādāta moderna tehnika. Mūķenes pie traktora stūres nesēžoties, to darot vīrieši. Katrai tiekot piemeklēta nodarbe, un māsu talanti likti lietā, piemēram, ikonu gleznošanā vai izšujot zeltā. Daudz ko darot vietējie iedzīvotāji par baltu velti kā dievam tīkamu darbu. Jāteic, tas ir izdevīgs aizbildinājums. Starp citu, kad staigāsiet pa klostera teritoriju, nevarēsiet neievērot brīdinājumu nespert soli augļu dārzā. Māsām ir jāēd un klosterim – jāpelna!
Viesus nodarbināja, bet nenostrādināja
Tā tas ir – darbs klostera labā tiek uzskatīts par lielu labvēlību. Tos, kuri ieradušies uz vairākām dienām, izgulda un pabaro. Vismaz tā bija. Tāpēc salasīt svecīšu nodeguļus vai sagriezt ābolus nebija grūti, lai gan brīžam neatkāpās sajūta, ka visa šī palīdzēšana ir liekas klapatas mūķenēm, kuras lielu daļu darbu saviem spēkiem izdarītu daudz ātrāk. Pirms vairākiem gadiem par gultasvietu bija jāmaksā pieci eiro par nakti, bet ēdināja par baltu velti. Pateicībā par viesmīlību un pabarošanu klostera viesi tika aicināti palīdzēt dažādos darbiņos. Nezinu, kā ir tagad. Jo... radās iespaids, ka viesi no Latvijas nav gaidīti. Un atkal jau – par to lasiet tālāk!
Kā es klostera virtuvē darbojos
Tas viss notika pirms vairākiem gadiem – pirms kovida, pirms Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā. Mani pagalmā uzrunāja «matuška» un apjautājās, vai varu palīdzēt virtuvē. Tas nu reiz ir mans Ahilleja papēdis, tāpēc uzreiz teicu – ja ēst nav jāgatavo, tad piekrītu. Manos pienākumos bija saliet pudelēs pienu un iepakot maizi, lai to varētu pārdot svētceļniekiem. Darbs kaulus nepavisam nelauza, bet tik un tā «matuška» pāris reižu iejoza apskatīties, kā man sokas. Pietrūka pudeļu, aptrūkās korķīšu, tāpēc to meklējumos paguvu papētīt virtuves labirintus un vēlāk izstāstīt arī «matuškai», kur kas meklējams. Kā es to zinot, viņa brīnījās. Iepakot maizes klaipiņus plastikāta maisiņos vispār bija bērnu spēle. Šiverīgā «matuška» apvaicājās, vai es pēc profesijas neesot pārdevēja, ka tik ātri tikusi galā ar daudzajām maizes kastēm, bet pie tirgošanās nelaida. Mana alga par apmēram pusstundas darbu bija marmelādes konfektes un maizes kukulītis. Nav slikti, ja «ķieģelīša» cena tolaik bija 2,50 eiro. Puslitrs piena no klostera govīm maksāja vairāk nekā eiro, bet neliela burciņa medus – no astoņiem līdz desmit eiro. Maize un piens ir nopērkami arī tagad.
Vienatnē palikt neizdodas
Vai klosterī izdodas aizmirst par ikdienas stresu? Es teiktu, ka ne. Klosteris atgādina bišu stropu, kur cilvēki spieto bariem vien, un atrast klusu vietiņu nav viegli. Pārdomu vērts arī jautājums, kā klostermāsas «atslēdzas» no laicīgās dzīves, ja nemitīgi atrodas cilvēku virpulī? To, kad un cik daudz viņas strādā, redzējām, bet kad viņas lūdzas? Pat nedomājiet, ka viesnīcas tā sauktajā cellē vismaz uz kādu brīdi varēsiet palikt viens – visi viesi tiek izraidīti laukā un durvis aizslēgtas stundas ceturksni pirms tam, kad baznīcā sākas dievkalpojums. Vien uz dievkalpojuma rēķina iespējams nozagt kādu rāmāku mirkli, izejot pastaigā pa plašo teritoriju. Naktī klostera vārti tiek slēgti un teritoriju sargājot nikni suņi. Pulksten 22 visiem jābūt savās cellēs, citādi suņi darīs savu darāmo – cerams, ka vismaz nekodīs, bet tikai ries.
Hamburgeri un alkohols pie klostera vārtiem
Amizanti vai arī dubulta morāle, ka striktais piekodinājums ceļā uz Igauniju neņemt līdzi gaļu, kur nu vēl ko tādu baudīt klostera teritorijā, savulaik tika pārkāpts turpat pie klostera – netālu no svētā ūdens bija uzslieta būdiņa, kurā varēja nopirkt hamburgerus. Un nebūt ne veģetārus. Tirgot drīkst, bet ēst ne? Savukārt klostera pievārtē darbojās dīvaina paskata bodīte. Tajā bija igauņu konfektes un citi našķi, bet arī alkohola plaukti nebija pieticīgi. Varbūt tas tur atradās ar mērķi pārbaudīt noturību pret kārdinājumiem? Šogad nebija iespējas to pārbaudīt, jo ekskursijai atvēlētais laiks bija īss.
Un nu – politika
Igaunijas parlaments šopavasar pieņēmis paziņojumu, kurā nosoda krievu pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta attieksmi par Krievijas agresijas pret Ukrainu attaisnošanu un atbalstīšanu, kā arī pasludina Maskavas patriarhātu par institūciju, kas atbalsta Krievijas militāro agresiju. Līdz ar to Igaunijas valdībai nu jāpieņem lēmums, ko darīt ar Pihticas klosteri, jo tas palicis naidīgā Maskavas patriarhāta paspārnē. Kutelīgs jautājums. Toties ekskursants vienkāršais šopavasar izbaudīja klostera māsu īpašo attieksmi. Kad Latvijas tūristes gribēja ielūkoties vienā no klostera dievnamiem, viņām tika vaicāts, no kurienes ieradušās. Ak no Latvijas? Un deguna priekšā baznīcas durvis aizvērās ar aizbildinājumu, ka jāuzkopj telpas. Galvenajā dievnamā svētlietas tirgoja mūķene no pagājušā gadsimta. Kāpēc tā? Nebija grūti viņu iedomāties kā padomju veikala pārdevēju – skarbu, nelaipnu, neieinteresētu, krieviski runājošu. Tieši tā viņa izturējās – ko vajag, ko atvilkāties!? Starp citu, dieva kalpones savu attieksmi visai interesanti pauda arī tualešu jautājumā. Ķemertiņš pie tā dēvētā svētā avotiņa bija un palika slēgts: jums, iebraucējiem no Latvijas, tas netiks atvērts!
Iespējams, tāda attieksme bija tikai sagadīšanās, tomēr rūgtumiņš palika...
