Miers ir pieņemošs un piedodošs. Miers ir starojošs lauks, kas izplešas tālu ap tevi un dod to gaišo sajūtu, ka visur, kur tas klātesošs, tu esi mājās. Tik jāmācās uzturēt to pēc iespējas vienmērīgākā plūsmā, kā saule no vidus raisa gaismu uz visām pusēm vienādi vai mēness bālo starojumu, vai jebkura apaļa un pilna būšana.
IRĒNA LOČMANE
***
Ne maiga zelta vārpiņa,
Kas vēlmēm kārotām klausīs.
Ne salda graudu malēja,
Kas kumosu mutē raidīs.
Nāksies vien labību pašam pļaut,
Graudiņus kaudzītē iekrāt.
Starp smagiem akmeņiem izmalt,
Raudzēt, mīcīt un cepināt.
Tad zeltnesi aicināt, cienāt,
Laipnus vārdus sacīt un dziedāt.
Ja pāri vēl paliks gardums,
Ar tējiņu vakarā tiesāt.
Nav viegli ar sapņu princesēm,
Kas slotu zemē metušas.
No sapņiem iz āru kāpušas,
Smalkāko ģērbu tērpušas.
OTĪLIJA KROMANE
***
Pa pakšiem vējš klejo,
vējam nav māju,
koka dobumos ieskrien
apsildīt spārnus.
Aizcērt ciet durvis,
kas atstātas pusvirus,
neprasot, kādēļ tās vaļā.
Nejūtot bailes, šūpojas,
ieķēries balkona margās.
Klaidonis, vējgrābslis –
tā viņu daudzi paļā.
Reizēm šis nebēdnais rakaris
tik maigi prot paijāt,
smaržu un siltuma pilns,
kad vienai jāsaklausa
otra sirds.
ZINA BUDAHA
Es lūkojos ziedos,
kur bitītes medu vāc –
tām visa ir gana,
bet kā ir ar mums?
Vai mums vajag tik daudz,
cik reizēm iekārojam,
varbūt mums pietiek visa,
cik esam pelnījuši
gan vakar, aizvakar,
gan citā gadu simtā.
Nekas par velti nenāk,
pat pelei slazdā siers,
varbūt mums tikai šķiet,
ka jābūt tā, kā citiem,
kam ābols sārtāks ābelē,
kam garšīgāks
un bites čaklākas,
tām medus nav tik sūrs.
Mēs domās maldāmies
un kaut ko gaidām,
bet tas tepat,
kur meža balodītis dūdo,
kur pavasarī veras pumpuri
un putni bērzā skaļi dzied,
un nevajag neko no pasaulīgā –
vien mieru dvēselē.
MĀRIS ROŽKALNS
Nejautā,
Sirds viena
ar laimīgām beigām,
tā dziesma ziemā,
kad izplukušie lieti
apvij pavasara čīkstoņu.
Slapjumā grimst pēdas
par laimīgām beigām
Un viss,
Nejautā.
INGŪNA ROZENBERGA
Pavasaris ir tāds jocīgs laiks…
Te saule spoži spīd un karsē zemi,
Te sniegs ar krusu zemi griež,
Cīrulītis dziesmas dzied.
Te atkal ziedu zvani
Atsauc pavasara saules starus,
Bet vārnas žēlais ķērciens
Baida tos.
Pavasaris ir tāds jocīgs laiks,
Kad visa dzīvā daba mostas.
Un, skat, zem kādas saknes knosās
Ežuks mazs – ar pavasari abi ostās.
Viss gaidībās…
Gaida īsto mirkli, it kā apstājas laiks,
Kad izsprāgst prieks,
Košo krāsu ziedu nieks.
Zaļais teiks: «Ir gatavs!»
Pavasaris ar Zaļo jokus trieks.
Un atkal
Zemes ritenis savu ceļu ies.
SKAIDRĪTE LOGINA
***
Tas maigums, kas ceriņos –
Vien vējam rada.
Atspulgi krāso mākoņus,
Baltus un zilus fraktāļus rada.
Kā mozaīkā skrien smaržu vāli,
Sapinas gaisa vērpēs,
Sagulst starp zemi un mēnesi
Vakara krēslā lēnā.
No rīta mostoties ļaudis uz zemi raugās –
Krāsainās svītrās migla caur ceriņiem
Maigi maijam azotē lavās.
GUNTA BABRA
|
MŪSU LATVIJA
Maza, bet bezgala skaista Ir mūsu Latvija. Laimdotas lolota, smaida, Bet, Dieviņa svētīta, daiļa.
Smaida, jo skaistākās dziesmas Pār lejām un pakalniem skan. Tās piepilda sirdis ar prieku Un mirdzu, kaut gadsimti skrien.
Smaida, jo mierīga dzīve Zem tēvzemes debesīm rit. Dzied putni, skan skanīgi smiekli, Un vakars tik reibinošs, silts.
Smaida, jo dzidri kā strautiņš Te latviešu valoda skan. Bet sarkanbaltsarkanais karogs Par brīvību zina tik daudz.
Daiļa, jo gleznainā daba Ik stūrīti teiksmaini skauj. Vai vasara, ziema vai rudens, Vai pavasar's tēvzemi skauj.
Daiļa, jo mīlīgais vakars Tik teiksmainā saulrietā brien. Bet zvaigznes kā dimanti spoži Nakts tumšajās debesīs mirdz.
Daiļa, jo pļavas un dārzi Ar košumu lepoties var. Ar sudrabu, skaistajām puķēm Un smaržām, kas reibinot tvan.
Tik maza, bet bezgala skaista Ir mūsu Latvija. Laimītes lolota, smaida, Bet, Dieviņa svētīta, daiļa. |
VILNIS BRĪDIŅŠ
Lidojošās iegribas,
šīs pieneņu pūkas,
noplūc un palaid,
laid debesīs jūtas!
Uz iedomu spārniem
pie tevis steigs spāres,
tad pļava būs tuvu
un dvēseles slāpes.
Lidojošās iegribas –
pieneņu pūkas,
izgaist un paliek,
pat nepiepūlas!
SARMĪTE POIKĀNE
KOKU VALODA
Vai dzirdējis esi, kā koki runā?
Vai zini, kā izcirtums raud?
Sveķu asarām dzintara krāsā
Līstot no celmiem, tas raud.
Meža pļaviņā klusi šalc ozols
Tur, kur reiz vecvectēvs māju cēla.
Ozols, žūžinot robainās lapas,
Stāsta, kā māju sev vecvectēvs cēla.
Muižkunga vēlētos kokus tēsa,
Akmeņus laukā atrastos skaldīja,
Pamatus mājai drošus un stiprus
Lika no akmeņiem, kurus skaldīja.
Ozols te bija, ozols to redzēja –
Vecvectēvs pļavmalā stādīja mežu.
Tas bija vietā, kur raudošie celmi
Lej sveķu asaras – skumst par mežu.
Nav vairs vecvectēva stādītā meža,
Nav arī mājas, viņa celtās.
Drupās, piespiedies akmenim šķeltam,
Ieaudzis bērzs... Nav mājas celtās.
Bērzam savs stāsts par zudušo mežu.
Par krustknābjiem, dzeņiem,
Kas kaluši eglēs, par stirnām,
Par strazdiem un vēlreiz par dzeņiem.
Vien pelēkais alksnis maz runā, tik klausās,
Pārāk jauns tas, nav stāstu tam daudz.
Bet ieklausies, cilvēk, lapu šalkās!
Tā koku valoda, pateiks tie daudz.
ELITA BIČEVSKA
Miglā esošie ļaudis ir mani vārdi,
kurus saucu kopā ar dzērvēm,
kas sen vairs nepieder man.
Un tikai rītos, kad saule deg jūrā,
es sasildu delnas pie debesu vārtiem,
kur bezgalība kā čūska guļ.
Bet Visuma priekšā atveras dzīve
kā avota plūdums zem zemes,
kur katrs smilšu grauds tiek veldzēts,
tiek spēcināts, lai mīlestībā augtu.
_________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”.
#SIF_MAF2024
