Ojārs parasti bija, nu, jā, bija talantīgs novada mēroga (un ne tikai) žurnālists un novadpētnieks. Ulmaņlaiku pamatīgās Valmieras vidusskolas absolvents, kas izlaiduma vakaru pavadīja vagonā uz Sibīriju. Vīrs ar bagātu valodu, dziļu dvēseli, asu prātu un asu mēli. Gauži skaitās, ja kāds mēģināja uzlabot viņa teikto vārdu. Reiz kādā reportāžā bija uzsvēris, ka Roberts ir viņa draugs no jaunības dienām. Centīgā korektore kaut kādas iedomas dēļ nevainīgo apzīmējumu izlabojusi ar – «jaunības dienu draugs». Atvēris svaigo laikraksta numuru, Ojārs acumirklī klupis pie telefona, kas savieno ar redaktori.
– Kas te samelsies, ka mēs ar Robertu vairs neesam draugi? Mēs esam draugi NO jaunības dienām, NO, nevis jaunības dienu draugi! Tur pa vidu ir nepārvarama plaisa, bezdibenis!
Ojārs dažkārt bija – neapvaldīts, ātrs un impulsīvs. Bet gudrs, erudīts, vispusīgs, bet, kad vīns un stiprāka glāze aizslaucīja projām ikdienības pelēcību, paklusēt nācās visai grūti: domas traucās viena aiz otras zibens ātrumā, veidojot pēkšņas sakarības, dažkārt otru paķerot un drusku aizskarot… Bet, citus pavelkot uz zoba, pats šai ziņā nebija ievainojams, gluži otrādi, par sev adresēto izsmieklu ne vien rēca, bet arī sēca, no krēsla zemē krizdams. Viņš neteica, piemēram, bet allaž – piemēra dēļ. Ojārs necieta bezgala banālus novazātus vārdus, piemēra dēļ, speciālists. Tas pašam netraucēja pārlieku bieži piesaukt teju parazītisko vārdkopu – bez šaubām.
– Speciālists? Valodas nabadzībai nav nekā cita, trūkst vārda ar kodolu pašas jēgas serdē? Jā, speciālistu visapkārt mudžēt mudž. Kādu? Nu tādu – ar diplomiem, grādiem un ekspertu tituliem – bez šaubām! Bet lietu viņi neprot! Starp speciālistu un lietpratēju ir tieši tāda pati šķirtne kā starp darbu un darbu pa roku galam! Pratējs prot lietu, bet speciālistu, ja vēl truls, kurls un stulbs kā stendere, paķer un izāzē jebkurš dampja skrūvētājs, zemes lāpstotājs vai mēslu dakšotājs! Bet ko tu lietpratējam iekabināsi? Neko! Viņš prot lietu – bez šaubām!
Visos svētkos draugu pulkā kā neiztrūkstoša pavadone Ojāram plecā šūpojās pasmaga un domīga foto piederumu soma, bet rokās gluži kaismīgi svila pats aparāts…
– Kas teica, ka esmu optimists, es vienkārši neesmu pesimists – bez šaubām! Vēl vienu kadru, draugi, tikai, lūdzams, nebojājiet sejas ar centību smuki izskatīties! Rūdi, tu esi skaistulis, apsolu, ka fotografēšu arī tavās bērēs!
– Es ar taviem stilbu kauliem vēl ābolus dauzīšu zemē, – arī Rūdis nebija uz mutes kritis.
Ko Ojārs? Viņš atšķirībā no vidusmēra intelektuāļa uzmanīgi prata klausīties un novērtēt otra asprātību. Smieklos locīdamies un sēkdams, pēkšņi izlaida no rokām fotoaparātu un skaitās tā, it kā kāds cits to viņa paparaci kameru būtu izrāvis no nagiem un nosviedis zemē. Pēc pāris sekundēm acīs plaiksnīja atkal vecais Ojārs, kas sīkuma bezjēdzību novērsa ātri.
– Gribēju, kā vienmēr, iznāca labāk… Nu tad lai iet, brālīši, iemetam vēl pa vienai: ārkārtīgi skaists šņabis – bez šaubām! Citu gad` ap šādu laiku līgo, līgo, tad mēs atkal atnāksim`i līgo!
Saprotams, ka tas vien sīkums, bet Ojāra gars apbūra Jāņus gluži kā Jāņuguns kalna galu, labam miestiņam un stiprākam malkam klāt esot… Ik kompānijas matērijā spīdēja viņa gars.
Un tad pienāca tā liktenīgā Zāļu diena. Arī te Ojāram savs nelokāms vārds, brīžam balsi paceļot aizvien skaļāk un skaļāk: jēdzienu izpratnē ne vien žurnālista, bet arī spožā intelekta spriedums pamatots un nelokāms.
– Jā, tieši Līgo diena! Divdesmit trešo jūniju sauc par Zāļu dienu un var dēvēt arī par Līgo dienu! Vakarā ir Jāņu vakars, Jāņu vakars! Bet pusnaktī sākas Jāņu nakts, kas ar saullēktu ievada Jāņu rītu un Jāņu dienu! Nekādu līgo svētku! Kas tas ir par «prazdņik ļigo»? Vēl trakāk, ja atzīmējam Jāņus! Tad atzīmē sev stenderē, skurstenī, ka nav tādas atzīmēšanas! Mēs svinam, svētām, pieminam – svēti, svinīgi un bez atzīmēšanas, zīmēšanas, zīmēšanās… Vēl stulbāk, ja «atzīmējam Jāņu pasākumu», tāpat kā «veicam pasākumus»… Kur noved afišu stabi ar kūtrām galvām? Pie gara aprobežotības!
Liktenīgajā Zāļu dienas rītā Ojārs trinās kā uz adatām: jālūko aizkulties pie vecā drauga Andreja, kas nu jau šajā saulē palicis teju viens pats, kamdēļ vientuļu Jāņu vakaru pārlaist nebūs viegli… Pārcilādams foto somas saturu, negaidīti noskurinājās.
– Nu un tad, ka nedzeru?! Lai kaut te velns par stenderi, bet bez Andreja nevar! Nekādā ziņā! Jāņi! Jāņi tak! Jābrauc! Bez šaubām!
Lai nebūtu jārij autobusa dūmi un lielceļa putekļi, tad ērtāk ar vilcienu līdz Rīgai. Ar tādu aprēķinu, lai līdz vecā Ērgļu bānīša atiešanai var iztikt bez kvernēšanas Centrālās stacijas uzgaidāmajā zālē ar nenovēršamo belašu smārdu un sirsnīgām lamām zināmajā internacionālajā valodā. Pieminētais atturības laiks Ojāram šoreiz atkodās smagi un tapa par būtisku trūkumu pilnvērtīgam ceļojumam: ko tu iesāksi simtgramnieku pulkā, kur bez kreptīgas čarkas, ķilavmaizītes uzkodā parasti labas kompānijas sarodas bez kompleksiem un mietpilsoniskām bažām, ko pasaule sacīs un kur tā stundiņa pienāks…
No Lielvārdes līdz Rīgai nekā interesanta. Bet, kad sāka elst un pūst ērglēnietis, mierā nosēdēt Ojāram nācās grūti: te pielēca kājās, klupa pie loga, te skaitīja stacijas, te pārcilāja somas saturu, bet nekā sakarīga izdomāt nespēja. Kangari, Suntaži, Kastrāne, Vatrāne, un sirds gluži vai pamirst – Ķeipene – bez šaubām... Te Ojārs aizvadījis radoša trakuma pilnus jaunības gadus: korespondents toreizējā MTS avīzē, teātra režisors, kora diriģents, kas rajona skatēs pazina tikai uzvarētāja laurus… Bet pats tās kultūras sacensības nevarēja ciest ne acu galā: kāds sakars mākslai ar tāllēkšanas bedri vai bizošanu pa skrejceļu?
Vēl Plātere, Taurupe, Līčupe un nepacietīgi gaidītā Baltava klāt gan! Te katrs paksis apaudzis ar pagājības atcerēm kā visi Mazozoli ar Vītņēnu muižu pašā ciema viducī. Malā nenolikt neko, kaut gaida Andrejs. Līdz viņa Vīrumiem vēl labi pieci kilometri kātojami, kas karā sašautajai kājai nemaz nebija viegls uzdevums. Ojārs lieliski saprata, ka nav jēgas par savām vainām čīkstēt. Tāpēc arī šajā lietā vecais karavīrs allaž nenolaidās līdz slimīgām vaimanām, bet pacēlās līdz veselīgam smieklam. Kad viņa vienaudzis Jūlijs reiz pasūdzējās par savām kaulu sāpēm, Ojārs situāciju nolīdzināja tikai viņam piemītošā stilā.
– Sāp, tu saki? Toties man sāp daudz labāk! Bet es zinu vienu tādu, kam tik fe–e–e–eini sāp!
Vēl šo to atmiņās pārkravādams, ceļinieks sirsnīgi apsveicinājās ar ceļā sastaptajām mājām: vispirms kā iz Blaumaņu Rūda stāstiem izkāpušiem – Rembēniem, Klaucēniem, Iņkiem, tālāk Kauliņiem, Bērziņiem, Gaidām, Pļausēniem, pašu majestātisko Vītņēnu muižu pa gabalu sveikdams, pēkšņi attapās, ka ir jau Andreja Vīrumu pagalmā.
Kūtī, vareni saplaukšķinājis spārnus un rīkli netaupīdams, apsveicināšanās dziesmu nobrēca gailis. Kaimiņos tāds pats vistu pavēlnieks atsaucās slinki, miegaini un tā kā aizsmacis. Staba galā stārķis pakšķināja lietišķi un apzinīgi. Bites, kamenes apsēdušas sanošo jasmīnu krūmu. Brīnišķie lauki...
Jā, viss kā senāk un kā pieklājas: mauriņš nopļauts, bērzu meijas pie durvīm, bet pats saimnieks turpat netālu steidza vēl samest pāris siena gubiņas. Pamanījis ciemiņu, mudīgi čāpoja saņemt, kā pienākas. Bet izrādījās, ka pirmais teikums Andreju pašu satrieca ne mazāk kā pilsētas viesi.
– Vai tu zinies! Kur tad tev vijole, saproties zin`? Ko ta mēs te bez muzīkas Jāņu vakarā, vai tu redzējies, Ojariņš, ko?
– Jā, tā ir viena sasodīta būšana, ka nevar visu līdzi izstaipīt, bet būs jau labi arī bez visas vijoles. Būs vēl labāk, ja iedosi man kādu sakumu, lai varam veicīgāk sasviest tās gubas – bez šaubām!
Ar šo brīdi Andrejs vairs nespēja turēties savā ādā. Katru siena klēpi teciņiem, teciņiem vien, bez apstājas traukdams, smiedams un īpaši svarīgi par visu ziņodams.
– Paskaties, redzi, kur lielais akmens (labu divu vīru augumā)? Nav lielāks izaudzis, ko?
Tā – it kā Ojāram pašam acu nebūtu pierē un pats tam akmenim gadu desmitiem nebūtu garām staigājis. Pie sevis nosmīnēja, bet Andrejam atsmēja tikai tik daudz, lai neķertu par šerpu.
– Akmens nē, bet tu gan uz vecumu esi izstiepies par galvas tiesu! Brāļi Kaudzītes par tevi teiktu apmēram tā, ka tev ir krietns un centīgs gars, tikai šiem laikiem tā mazāk attīstīts – bez šaubām…
Nu būtu kārta ierēkties Andrejam, bet viņš rādījās tādas muļķības nedzirdējis…
Nebija viegli Ojāram. Sasodītie gadi smeldza, nereti pat tā kā iekaisa un traucēja, bet palaikam arī cilāja garu. Pametis aci uz spēcīgo, zaraino un drusku spītīgo ozolu ceļa malā, uzmācīgu atjaudu plūdi nebija atvairāmi.
Pag! Kad šo kuplo zemzari stādīja, man bija tikai pieci gadi. Bet gadu vēlāk Cēsu Viesīgajā namā, neuzmanīgi pietuvojies skatuves malai, jaunais mūzikas skolas vijolnieks no savas pirmās mākslas virsotnes nogāzās taisni lejā – uz deju zāles parketa grīdas. Labi, ka paspēja paglābt vijoli: protama lieta, ka šī iemesla dēļ jo sāpīgāks izvērtās pats kritiens – bez šaubām.
Tikām Andrejs jau meta gubas cepuri. Tā apstrādāt zārdu smailes prata tikai viņa paša uztrenētais ķēriens. Uz to – gluži kā uz daudz ko citu – Andrejs bija itin lepns un drusku lielīgs.
– Vai tu redzējies, Ojariņš? Ko tu, avīžnieka dvēsele, no tā visa saproti, zinies? Nekā! Ar savu spalvas kātu skrapstināt māki, citādi jau tevi nelasītu, bet te vajadzīgs vīrs ar stipriem nerviem, labu nagu un dzīvu temperamentu! Darbs tikai to cepuri sačaukstināt, samuļļāt bez izdomas un mākslas, lietus tērces līdīs gubiņā tieši iekšā, un d… darbs un materiāls, saproties, zin! Mājās varēsi vest tikai pelēkus pakaišus un melnus puvekļus! Un tāds lērums kūtsaugšā pavisam nav bāžams: sāks vēl kūpēt un svilt…
Aiz tā d… daudzpunktu vietā tāpat kā stāsta beigās viņš lietoja konkrētu vārdu, ko man te neērti uzrakstīt. Turklāt stāstā bez pašas palamas nevarēsim iztikt tik un tā… Vai nebūs par daudz? Un ko smalkāka dvēsele par to tad teiks?
Andrejam mēli novaldīt neiespējami, vēl vairāk – tāda pauze Zāļu dienas spriegajam laikam šķita pārmēru neizturama.
– Kur tu iekriti kā akā?! – iekliedzās Andrejs – pat tā kā drusku par spalgu. – Ā, pēti savu ozolu? Nu, un ko tu tur ieraudzīji?
– Ko tur ieraudzīsi? Gadu skrējiens ar aci nav pamanāms, bet tu gan esi ieaudzis vienā varenā ozolu birzī!
– Toties kas par veselīgu gaisu! Kara laikā kāds vācu dakteris še melsa, ka zem ozoliem esot tik sterils gaiss, lai bez bailēm no infekciju draudiem varētu mierīgi operēt… Kāda nu kuram tā saprašana par kokiem. Man te viens kaimiņu dulburs pamanījās lielākajā dižkokā iedzīt dzelzs cemmi, lai šim zirgu, kur piesiet. Nu to viņš sastrādāja tikai sev par nelaimi: vairs te nav rādījies…
Ojārs pasmīnēja pašķībi sakniebtām lūpām. Kā tad pašam saimniekam ar tiem zirgiem nav gājis? Kā toreiz, kad dunduru laikā melnis iztrūkās tā, ka pats ecētājs, lai nepalaistu grožus vaļā, nostiepās uz mutes arumos visā augumā, smagi pārsizdams pieri pret tā laika kultivatora aso šķautni. Pārsējis galvu ar baltu lakatu, motociklam mugurā un uz Ērgļiem prom – pie daktera Kotāna, lai sašuj. Bet dzirdami Andrejam bilda pavisam nevainīgi:
– Atceries, cik smalki tev gāja ar to papuves ecēšanu un daktera
pakalpojumiem? Piemēra dēļ…
– Jā, vai tu zinies! Kā nu gāja, tā gāja. Pats vien biju vainīgs, vai tu redzējies, saproties zin! To trāklēšanu lielajā pārbīlī nemaz nejutu: kaut ko iespricēja un sašuva... Bet pēc nedēļas ar diegu izņemšanu vesels negals: dakterim nagi trīc, nosvīdis, man arī mugura slapja. Jau tad jutu, ka lāga vīram krietnas paģiras. Bet ieaudzinātā kārtība, ka samaksa dodama tikai pēc padarīta darba, nav nemaz tik teicama lieta, vai tu zinies, jo pašu saimnieku nostāda perama puikas lomā. Un tur nu dakterim pilnīga taisnība. Kad pēdējās diegu driskas bija no pieres laimīgi izplūkātas, vilku no kabatas laukā pašdarinātā pusstopa pudeli: svaigs dzinums no rudzu miltiem, tīra manta! Un ko domājies? Ko dakteris? Slavēja? Priecājās? Nē, blenza manī kā izbiedēts un apstulbis.
– Nu? Vai tu neesi dumjš? No tās pudeles nebija kāda čarka jāiekampj uzreiz? Pirms! Pirms grūtās operācijas! Pirms, nevis pēc! Nu kur var cilvēks būt tik stulbs? Ne tev sāpētu, ne man būtu jāmokās ar drebošiem nagiem, un to lietu nostrādātu dziedādami! – Tā arī bija, saproties, pēcāk aizjoņoju vēl pēc viena pusstopa, zakuskas, un lazeretes apmeklējums izvērtās spraigās sarunās, varenās dziesmās, kuras rāvām vaļā no visa spēka, vai tu redzējies!
Bet Ojāram atkal jāceļas atmiņu bangotnē pašam. No Zāļu dienas rīta līdz Jāņu dienas vēlam vakaram Mazozolu muižas kalnos un lejās līgošana neapklusa ne mirkli. Tas bija Pelšes aizliegto Jāņu laiks, kad pa ceļu gāja simts līgotāju reizē! Pa priekšu zirga vezums ar veselu kaudzi izkapts pļautu jāņuzāļu – «visa laba jāņuzāle…»! Dižgari, rīta saulei lecot, asarām acīs un bezgala svinīgi rāva vaļā «Dievs, svētī Latviju!». Kādi te aizliegtie Jāņi?! It sevišķi Dūdiņu Jāņa Ozolkalnā, kur latviskā dvēsele rādīja visu savu daili un spēku.
Andrejs, gluži kā drauga domas nolasījis, novilka lēni un paklusi:
– Saproties, Dūdiņu Jānis Vecogres kapos arī jau labu laiku būs pagulējis. Trakākas līgošanas kā viņa Ozolkalnā nav bijis…
– Tās ragu taures, cītaras, dūkas un vijoles tagad spokojas kā naktsvijoles, piemēra dēļ… Lauki izmirst un mēs arī, bez šaubām, – kā pa smieklam piemetināja Ojārs, balss augstākām intonācijām kā pa trepēm krītot lejā. – Bet jādzīvo, jādzīvo vien ir – kaut vai nosities!
Darbs tik iekustināt kādu tematu, līdz Vīrumu saimniekam atkal mēli novaldīt grūti.
– Vēl jau pa kādam sakārnim palicis, saproties zin!. Pavei, vecais Upmaļu Paulis vēl izgājušo nedēļu pie veikala muldēja kā senāk.
Andrejs viņa runas veidu kliģeniešu valodā prata parodēt itin artistiski.
– Vienā vokorā, kā skatos, kā uzķeru ovīzē – losu: vienā vosorā, vienā kalhozā, pie viena solma izaugušas divas v–o–orpas. Un kā šodien ot–ceros, – tai pošā godā, tai pošā vosorā mūsu kaimiņiem Aisturiešiem vilks nokoda vienu aitu, bet tikpat kā šodien vēl otceros…
Abi nosmēja – vairāk gan pieklājības dēļ, jo pastāts apaudzis ar bārdu. Kamēr Andrejs aiztipināja pēc gubu kokiem, Ojāram atkal mieru nelika tas pats draugs no jaunības dienām. No kurienes tāds radies? Liekas, ka viņā apvienojies viss, par ko vidusmēra lauku puisietis var tikai sapņot. Gara, stalta auguma, melnīgsnējiem, kupliem (saprotams, ka tagad gluži sirmiem) matiem, vīrišķīgiem vaibstiem, kurus izteiksmīgākus vērsa cauri biezajām uzacīm urbjošais acu skatiens un tā kā ērgļa knābja līkais deguns. Rokas nekad nestāvēja mierā: ja kādu brīdi nekustējās neatliekamā darbā, tad šķita, ka viņš diriģē ne tikai pats sevi, bet arī klausītāju.
Brīvvalsts laiku labā vidusskolas izglītība un iegūtās ceļu būves meistara zināšanas darīja savu. Ar savu intelektu, aso prātu Andrejs gluži satrieca vietējos mazozoliešus. Ievērojot stingru loģisko secību, viņa stāsti izvērtās spilgti tēlainos vēstījumos, bet ar to izņēmumu, ka runas burvības labad stāstnieks īstenībai kaut ko piemeloja klāt – pavisam, pavisam nedaudz…
Vīrumi bija labi kopta saimniecība. Zeme trekna, ražīga, ja neskaita to bada kalnu, kuru Andreja mēle sauca par dzedziedu, bet citi saimnieki zināja, ka tā pati vecaine jeb atmata vien ir. Te, kur tas pats labākais tīrums, sparīgais jaunsaimnieks pirms kara paveica neiedomājamo: četrus hektārus lielo lauku, kas tolaik bija drūmā slapjumā mirkstoša slīkšņa, pāris vasarās ar savām divām rokām un lāpstu nosusināja un dabūja par auglīgu tīrumu.. Izraka tranšeju tīklu ar atzariem uz novadgrāvi, saguldīja drenas, nolīdzināja, un pēc tam tur, kā pats mēdza teikt, rudzi auga kā kārkli.
Bet ar to atmiņu pastāts nav galā. Vēlu rudenī Andrejam jābrauc uz banku kārtot kārtējais kredīta maksājums. Apvilcies labāko melno uzvalku, baltu kreklu, elsiņu klāt, pavēries spogulī un nokaunējies – tas jau nebija sviedros rūdītais grāvju racējs, bet kāds viesmīlis vai operdziedātājs…
Pie bankas apkalpojošā lodziņa, stādījies priekšā, pāris vārdos izteicis sava nāciena nolūku, jautājoši palūkojies uz glīto jaunkundzi lodziņam tajā pusē, augumā izslējās vēl garāks. Jaunā sieviete pacēlusi acis un ļoti laipni apjautājusies, kāpēc Vīrumu saimnieks pats nav ieradies? Andrejs, izstiepies vēl staltāks, ziņojis svarīgi:
– Nu, bet es esmu īstais!
– Jūs? Nu ko jūs?!
– Paskatieties uz manām rokām! – grāvrača kungs parādījis savas tulznainās delnas atvērtajā lodziņa rāmī.
– Vai, atvainojiet, lūdzu, lūdzu, piedodiet! – tik vien spējusi izdvest daiļā Rīgas būtne…
Uz darbu savā ceļu būves iecirknī Cēsīs Andrejs minās ar velosipēdu. Pa taisno savi 60 kilometri, saproties! Par šī vīra spēku un uzņēmību varēja šaubīties tikai tāds, kas viņu nepazina. Bargajos kara un pēckara gados ne mazums bija tādu, kas Vīrumos tika paēdināti, izguldināti, paslēpti vai citādāk aprūpēti. Arī Ojārs.
Kad pēc hospitāļa māju pagalmā uz kruķiem ielēca Ojārs, Andrejs abi ar sievu steigšus vadīja ievainoto karavīru istabā. Pēc lietišķas apspriedes nolēmuši, ka vienīgais darbs, kam tāds pasaules staigulis derīgs, ir kandžas tecināšana mežmalā. Kritiski aplūkojis kara invalīda ieģipsēto kāju, Andrejs kā izbrīnījies traucis tikai sev raksturīgā manierē:
– Bet tad jau tu izdirsties (atvainojiet) ar nevari!
Šai vietā Ojāram paspruka raksturīgais sēcošais smiekls, uz ko mudīgais siena dakšotājs atsmēja nevilcinoties:
– Nu jau atkal jokus dzen?! Bet joki mazi! Saraujam pēdējo gubeli un uz iekšu! – Tā tie gadi skrien, vai tu redzējies! Nesen satiku savu skolas draudzeni Zentu, tāda skaistule bija! Un nodomāju, ko laiks ar tevi ir izdarījis, saproties?!
– Apskaties spogulī, piemēra dēļ! – neizturēja Ojārs. Bet to Andrejs atkal nedzirdēja…
Noslēguma grābums un krāvums izdevās lielisks. Bet, lai piekārtotu, savāktu darba rīkus un turpat pie akas noskalotu sviedrus, savs brītiņš paskrēja. Meijas pie mājas durvīm smaržo rūgteni, abi mūžsenie draugi nodzied skanīgi, apcerīgi un īsti:
-
Jānītim`i treji vārti,
Visi treji appušķoti,
Pa vieniem`i gani nāca,
Pa otriem `i pieguļnieki,
Pa trešiem`i Jāņa bērni
No maliņu maliņām`i līgo…
Tā, lai otrs nemana, viens ar delnu, otrs ar pirkstiem steigšus izslaucīja no acīm nez no kurienes sakrājušos slapjumu. Saimnieks īsi iekāsējās un stumšus iebīdīja Ojāru istabā. Bet tālāk vairs negāja tik gludi, kā ar pilnām tiesībām to varēja gaidīt…
Ciemiņam še viss tik tuvs un pazīstams. Kā toreiz pirms daudziem gadiem. Vāzē īstās jāņuzāles: Mazololos tie bija nārbuļi. Grīda izkaisīta sasmalcinātām kalmēm, smaržoja reibinoši un dievīgi. Goda istabas kaplodziņa rūtij un teju gadu simteņa vecajām gardīnēm priekšā aizvilcies kupls jasmīna zars, kas it kā pieklājības dēļ saziedējis tieši uz Jāņiem… Lielais akmens no istabas nebija vairs redzams, bet turpat aiz bada kalna noteikti izslējies kā klints. Sasodīts, nu nekādi netika vaļā no tiem pagājības rēgiem!
Andrejam tādiem sentimentiem nebija laika. Steidzīgi un ar tādu kā māksliniecisku izveicību rosījās pa ķēķi. Vienā mirklī uz galda parādījās nesen kūpināts, vēl gana zeltīti brūnais pusšķiņķa gabals, sviesta ciba, Jāņu siera ritenis, sīpollakstu vīkšķis, svaigu redīsu kumšķis, žāvētas desas ripulis, saldskābā un rupjā maize, aukstās gaļas bļoda, un arī pusstops svinīgi uzlikās turpat. Saimnieks tā aizņemts, ka nemaz neklausījās, ko tāds pilsētnieks tur muld.
– Redzi, draugs, es jau kādu laiciņu vairs nedzeru. Jāpiebremzē, savu dzelzceļa cisternu būšu mūžā izlacis, piemēra dēļ… Bet mundrākam prātam man līdzi, re, turziņa ar šķīstošās kafijas pulverīti, sasodīts, to arī aizvien retāk var novaktēt, kad izmetīs, bez šaubām… Bet bez uzvārīta ūdens, kā mēdz teikt, neiet cauri. Ceru, ka to no tevis varēšu kādu lāsi aizņemties? Nākamajos Jāņos atdošu – katrā ziņā.
Andrejs neklausījās, bet kaut ko tomēr bija dzirdējis – varbūt pārāk labi bija dzirdējis. Vispārējā čalošana pēkšņi iestrēga negaidītajā. Nē, nē, nekas jau nebija noticis… Bet tomēr noticis bija, un tas saimnieku sadusmoja un uzkurināja. Nedzērājs? Mērkaķis tāds! Kafijas pulverīti? Sev? Ūdens lāsi viņam?
– Ko? – Andrejs, kā maldīgi pārklausījies, gandrīz iekliedzās.
Tad, galvu sapurinājis, ciemiņa nekautrīgo gvelšanu centās pārvērst jokā.
– Vai tu zinies, šis nedzerot! Tad jau Līčupīte pret kalnu sāks tecēt, saproties zin! Man te arī viens tāds nedzērājs vienmēr piestaigā, lai ielejot pēdējos simts gramus, kauns šim esot: bērni augot lieli, ko no tāda tēva varot mācīties… Tā viņš kaunas vēl šo baltu dienu un pēc čarkas piestaigā pastāvīgi, saproties! Zin, Ojariņš!
– Bez šaubām, ka nepārklausījies! Saku, kā ir, un netaisos tev izdabāt! Kā tad būs ar to ūdeni? – Ojārs sev ierastā intonācijā sarunu skaldīt ieskaldīja strupceļā…
Klusums. Ķēķa saimnieks turpināja rosīties, tikai lēnāk, it kā apsverot, vai turpināt vai mest mieru. Ne vārda. Uz mazā ķipīša, plīts priekšā nometies, lūkoja pēc skaliem un dažām pagalēm malkas, lai iekurtu uguni sasodītās dziras vārīšanai: gāzes balons jau pāris nedēļas kā tukšs un nelietojams. Plīts riņķus spalgi un nikni vaļā atrībinājis, uzlika to pašu lielo cūkām vārāmo katlu un piegāza ar ūdeni… Atkal, uz ķipīša nometies, palika tur sēžot, pa plīts durtiņām uguns vārgajās liesmās truli blenzdams un katla slinkajā pīkstoņā klausoties.
Neomulīgi. Ķēķis jau tā pašaurs, tagad vēl jāpietiek vietas diviem prāta paliekas zaudējušiem draugiem. Ojārs nevarēja norimties, nēsājās no ķēķa istabā, tad ārā, tad atpakaļ ķēķī. No malas skatoties, pats redzēja, ka abi līdzinās diviem trakajiem. Savu vainu apzinādamies, ciemiņš mēģināja vēl kaut kā izlīdzināties.
– Kur tev te cukurs stāv, piemēra dēļ? Ā, re, kur vesela paka!
– No tā plaukta cukuru nevar ņemt! Te ir tāda kārtība!
Ojārs neticēja savām ausīm…
– Nu, ja tev nav vienalga, no kura plaukta es tavā mājā paņemu cukuru, uzredzēšanos! – kā pasaules galu pasludināja Ojārs, paķēra savu foto piederumu somu un negrozāmā solī kātoja uz durvīm.
Ko Andrejs? Pavisam mierīgi, silta ieteikuma formā un paklusu:
– Ej tu dirst!
Tie bija mūža draugu pēdējie mūža vārdi, kurus viens pateica, otrs dzirdēja, ber varbūt ne. Andrejs no šīs saules šķīrās pirmais. Bērēs Ojārs spēlēja vijoli, dēls akordeonu. Reti jūtīgi un smeldzīgi. Tagad abi draugi kādā paradīzes krodziņā, gardi smejoties, apcer to neizdevušos Jāņu vakaru un neizdzerto pusstopu… Kā īstiem draugiem pieklājas. Bez šaubām!
---------------------------------------------------------------------
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
