– Vieglatlētikā sāku trenēties 2010. gadā, kad man bija astoņi gadi. Tomēr jau pēdējo triju – četru sezonu laikā treniņus apmeklēju ļoti neregulāri, tādēļ bija skaidrs, ka drīz būs jāmet miers. Pilnībā aizgāju prom pagājušajā rudenī. Tas nenotika pēkšņi. Man bija trauma, celim tika veikta operācija. It kā kļuva labāk, bet ne līdz galam.

– Kādi jums ir lielākie panākumi vieglatlētikā un tieši kādās disciplīnās?

– Esmu bijusi Latvijas izlases sastāvā pieccīņā telpās. 2018. gadā startēju Baltijas komandu čempionātā daudzcīņā. Īstenībā mazajās grupās bija diezgan plašs balvu klāsts, Latvijā man ir bijušas vairākas medaļas. Jaunākajās grupās ir daudz medaļu 300 metru skriešanā, lodes grūšanā un dažādās stafetēs. Tāpat esmu startējusi daudzcīņā, bet tur Latvijas čempionātos godalgas neizdevās iegūt.

– Vai mājās ir daudz medaļu? Kur tās glabājat?

– Medaļu ir daudz. Agrāk man tās bija piestiprinātas pie krēsla atzveltnes. Tas visiem likās ļoti interesanti. Tagad esmu noņēmusi, nu visas guļ kastē zem gultas.

– Kurš treneris jums bija?

– Zigurds Kincis.

– Kāds jums ir iespaids par viņu kā treneri? Šķiet, ka Zigurds Kincis ir talantīgs, jo viņa audzēkņi uzrāda ļoti labus panākumus!

– To nevar noliegt, viņš patiešām ir ļoti gudrs un zinošs. Bet treniņu laikā var arī pajokot. Nav tā, ka treniņos vienmēr valda ļoti nopietna atmosfēra.

– Jūs beidzāt savu sportistes karjeru, tomēr nolēmāt nepamest sportu pavisam un kļūt par tiesnesi.

– Tā kā Zigurds Kincis Ogrē organizē sacensības visām vecuma grupām, viņam nepieciešami palīgi. Tāpēc es sāku tiesāt vēl aktīvo treniņu laikā. Daudzi vieglatlēti, kam pašiem tobrīd nav jāstartē, labprāt tiesā. Pēc sportošanas beigām šī prakse vienkārši ir turpinājusies.

– Vai var teikt, ka pazīstat praktiski visus Ogres novada sportistus, kas startē sacensībās?

– Kuru vairāk, kuru mazāk, bet principā zinu visus vieglatlētus. Sasveicinos ar ikvienu.

– Pati esat ogrēniete?

– Sākumā dzīvoju Rīgā. Divpadsmit gadu vecumā pārcēlos uz Ogri, bet jau pirms tam no Rīgas braucu šurp uz skolu un treniņiem. Mums jau tolaik Ogrē bija savs īpašums, māja, un zinājām, ka pienāks diena, kad pārcelsimies.

– Ar ko nodarbojaties šobrīd, studējat?

– Es studēju ergoterapiju Rīgas Stradiņa universitātē. Tūlīt pabeigšu trešo kursu. Man visu laiku bija sajūta, ka es gribu strādāt veselības aprūpē, rehabilitācijā. Fizioterapija tomēr pilnībā nesaistīja, un kādā brīdī, lasot studiju programmas, es uzzināju par ergoterapiju un sapratu, ka šī joma visprecīzāk atbilst manām vēlmēm.

– Vai pēc studiju beigām domājat strādāt Ogrē?

– Man ir daudz dažādu plānu un ideju. Eksistē vairāki varianti, tostarp mācīties papildus. Ogrē es labprāt strādātu ergoterapijā, bet patlaban diemžēl šeit nav vakanču. Līdz ar to es nezinu, kā viss iegrozīsies, bet laiks rādīs.

– Vai pati arī ievērojat visus ergoterapijas ergonomiskos nosacījumus, noteikumus?

– Kopš studiju uzsākšanas noteikti to daru vairāk, nekā pirms tam. Es pat teiktu, ka 90% gadījumu ievēroju šos noteikumus. Praksē, saskaroties ar pacientiem, kļūst redzama to nozīme un ieguvumi. Jāsaprot, ka ergoterapija nav tikai ergonomika. Ergonomika ir daļa no ergoterapijas. Tas ir plašs jēdziens. Raugoties tieši no ergonomikas skatupunkta, arī sportošana, vingrošana, kustēšanās ir ārkārtīgi būtiska, jo uzlabo domāšanu un koncentrēšanos. Ir ļoti svarīgi, lai mēs katrs ik pēc 45–60 minūtēm pieceļamies un 5–10 minūtes pastāvam kājās, pakustamies, pastaigājam.

– Vai pati arī piekopjat šādu dzīvesveidu?

– Cenšos, jā. Man patīk skriet, braukt ar riteni, peldēt. Dažreiz aizeju uz sporta zāli. Runājot vispārīgi par piecelšanos un pastaigāšanu pēc ilgstošas sēdēšanas, piemēram, ja pauzē starp lekcijām var redzēt – kādi iet apkārt universitātes ēkai, tad zini, ka tie ir ergoterapeiti.

– Vai jums nešķiet, ka cilvēki, pat zinot to, kā pareizi jārīkojas, tomēr to nedara un – kā sēž pie datoriem, tā sēž. Bet varbūt mēs visi tomēr kļūstam apzinīgāki, līdzestīgāki pret ārstu un terapeitu ieteikumiem?

– Tas atkarīgs no katra cilvēka, jo mūsu sabiedrība ir dažāda. Ir tādi, kas ļoti atvērti piedāvājumiem, ieteikumiem un rekomendācijām un ņem vērā visus padomus. Taču lielākā daļa tomēr kaut ko sāk darīt tikai tad, kad rodas veselības problēmas. Bet ir arī tāda grupa, kas nav iekustināmi pat tad, kad viss jau ir slikti.

– Kad pabeigsiet studijas un kļūsiet par ergoterapeiti, vai paralēli domājat turpināt arī vieglatlētikas sacensību tiesāšanu?

– Es domāju, ka jā. Mēs ar Zigurdu Kinci savulaik smējāmies, ka es to darītu pat tad, ja man par iespēju tiesāt nāktos pašai piemaksāt.

– Kas jūs tik ļoti piesaista šajā nodarbē?

– Galvenais ir tas, ka nav divu vienādu tiesāšanas reižu. Arī disciplīnas ir ļoti dažādas, un katrai no tām piemīt sava specifika. Turklāt ikviens uzdevums ir ļoti atbildīgs. Kamēr biju sportiste, tik daudz neievēroju tiesnešu darbu, bet tagad, pati būdama tiesnese, daudz vairāk to novērtēju.

– Kāpēc jūs minējāt, ka tiesāšana nav vienāda? Eksistē taču zināmi noteikumi, kuri tiesnešiem ir jāievēro?

– Tāpēc, ka sacensībās, piemēram, ir dažādi laikapstākļi – kādā reizē valda nenormāls karstums, citreiz gāž lietus. Tāpat no sportistiem daudz kas ir atkarīgs, teiksim, varbūt kāds manas tiesāšanas laikā sasniedz personisko rekordu vai izpilda normatīvu uz Eiropas vai pasaules čempionātu savā vecuma grupā. Tas arī ir ļoti interesanti.

– Kādas atsauksmes esat dzirdējusi par savu darbu? Vai atlēti vienmēr ir apmierināti ar to, kā jūs tiesājat?

– Protams, nācies saskarties ar dažādām epizodēm, jo pati esmu diezgan muļķīgas kļūdas pieļāvusi. Bijušas atsevišķas situācijas, kad es, piemēram, vēl nākamajā dienā esmu domājusi – varbūt kādu lēcienu vai grūdienu vajadzēja ieskaitīt vai neieskaitīt. Tas attiecas uz tādām disciplīnām kā tāllēkšana, diska mešana vai lodes grūšana, kur mēdz būt daži milimetri līdz līnijām, kurām nedrīkst pārkāpt, bet ko ar cilvēka aci vienkārši teju neiespējami saskatīt. Bet kopumā – ja reiz mani laiž tiesāt, tad jau nav tik slikti.

– Cik grūti ir tiesāt? Vai tas tomēr nav nesalīdzināmi vieglāk nekā aktīviem sportistiem, kas startē sacensībās?

– To nevar salīdzināt. Dažreiz sportists atnāk, noskrien savu distanci un brauc mājās. Tiesnesim jābūt klāt no pirmā sportista līdz pašiem pēdējiem. Nereti sanāk visu dienu pavadīt stadionā, tāpēc tiesneša darbs prasa daudz lielāku pacietību.

– Pēc stadionā pavadītas dienas, vakarā pārnākot mājās, droši vien ir milzīgs nogurums?

– Jā, un dažreiz ir tā, ka jāiet tiesāt arī nākamajā dienā.

– Kā jūs pati atpūtināt savu ķermeni? Varbūt noder arī fiziskās aktivitātes?

– Jā, noteikti. Man arī patīk būt dabā, tāpat lasu grāmatas, nedaudz padarbojos dārzā. Principā, par atpūtu var kalpot jebkas. Piemēram, pēc ilgstošas sēdēšanas atslodzi dod stāvēšana, savukārt pēc ilgstošas stāvēšanas atelpu sniedz sēdēšana. Ikdienas ritma dažādošana pati par sevi ir atpūta.

– Atgriezīsimies vēlreiz pie jums kā ogrēnietes. Cik apmierināta esat ar to, ka jūsu vecāki par savu dzīvesvietu izvēlējās tieši Ogri?

– Man ļoti patīk šeit dzīvot. Nav tik daudz cilvēku kā Rīgā, nav tās steigas, tepat tuvumā Ogres upe un arī Daugava.

– Tagad ir vasara. Vai jūs mēdzat dodies uz Ogres mežiem pēc ogām, sēnēm un citām dabas veltēm?

– Vietējos mežus neesmu izpētījusi. Man biežāk sanāk citos mežos iegriezties, piemēram, Līgatnē, kur man ir lauki. Ne katru nedēļas nogali, bet regulāri sanāk turp aizbraukt. Tur kopā ar ģimeni pastrādājam dažādus darbus, katrs savu spēju līmenī. Lopiņus gan mēs neturam.

– Ko jūs gribētu novēlēt Ogres novada iedzīvotājiem?

– Izturību, pacietību un pārāk par visu nepārdzīvot, uztvert vienkāršāk, jo daudzas lietas bieži vien ir dzīves sīkumi.

– Šis pats vēlējums noteikti attiektos arī uz jums?

– Jā, arī es pati cenšos uz to tiekties.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024