Vēl nesen nebiju tik skaudri apzinājies, ka esmu dzimis tajā pašā sasodītajā 1949. gadā, rudenī – pusgadu vēlāk pēc liktenīgā izsūtīšanas datuma. Baisa atskārsme, arī tā apjausma baisa, ka biju jau ieņemts: ja mammu izsūtītu, būtu piedzimis tur – Sibīrijā. Tieši tāds liktenis bija piemeklējis manu klases biedru Jāni… Un rēķins tik vienkārši īss: cik gadu man pašam, tik gadu no tālajām, baisajām dienām. Šogad jau 75.
Svēts pienākums
Kalendārā 25. marts iezīmēts kā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Iezīmēts it kā bezkaislīgi, bet nekas tur vienaldzīgs nespēj mums būt. Svēts pienākums atcerēties un godināt upuru piemiņu. Īstenojot slepeno operāciju «Krasta banga», ko uzsāka 1949. gada 25. martā, dažu dienu laikā komunistiskās okupācijas vara piekopa otro (pirmā 1941. gada 14. jūnijā) Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju. Tā tiešā veidā skāra 42 149 nevainīgus cilvēkus. Uz dzelzceļa stacijām, vagoniem dzina ļaudis veselām ģimenēm. Daudzi saviem tuviniekiem līdzi devās labprātīgi: nu kā lai pamet savus mīļos likteņa varā?... Arī statistikai nav pa spēkam bezkaislīgai būt: pavisam deportācijas skāra 44 191 Latvijas iedzīvotāju. Vairāk nekā desmitā daļa (4941) – izsūtījumā mira. Trešā daļa «tautas ienaidnieku» bija bērni!? Jēdzienu «upuris» var attiecināt teju uz ikvienu Latvijas ģimeni, dzimtu. «Komunistisks» šodienas izpratnē kļuvis par sinonīmu vārdiem – fašistisks, teroristisks, nelietīgs, kas īsteno genocīdu, kura mērķis ir iznīcināt pēc piemeklētām – nacionālām, etniskām, reliģiskām un citām – pazīmēm. Bijis tik cilvēks, likumu pielāgosim: tāds bija viens no Staļina vēstures īsā kursa pamatprincipiem, kas izslēdza ne vien cilvēka tiesības, bet arī cilvēku pašu. Kaut kas ir noslēdzies? Nē!
Putina režīms apliecina tieši to pašu. Starptautiskā krimināltiesa Hāgā izdevusi Vladimira Putina un bērnu «tiesībsardzes» Marijas Ļvovas-Belovas aresta orderi par ukraiņu bērnu nelikumīgu pārvietošanu no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krievijas Federācijas teritoriju. Kremļa propagandas lakstīgalas var neatzīt, ņirgāties, tiesas verdiktu pielīdzināt tualetes papīram (kas nu kuram tuvāk pie sirds!), bet noziegums ir reāls ar visām no tā izrietošām sekām. Svēts pienākums neļauties aizmirstībai, pienākums atcerēties, pieminēt.
Sveicinu jūs, mani mīļie!
Vispirms tevi, mans mīļais vectētiņ! Kaut nežēlīgā dzīve mums bija liegusi tikties, tu esi man mūžīgi dzīvs un blakām. Arī tad, kad palieku viens un aiz slēgtām durvīm dodu liecību sirdsapziņas tiesā. Vectēv, tu vari būt mierīgs: tava ģimene, dzimta ir un paliek uzticīga tavai lielākajai – Tēvzemes Latvijas – mīlestībai. To tev neatņems neviens, arī tālā, nolādētā un mūžīgā sasaluma zeme, kur paliki. Glabāju tavu portretu, ko piemiņai atstāja tavs dēls Ojārs – ārkārtīgi savu bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu mīlēts un cienīts. Jūs abus izsūtīja pirmajā 1941. gada vilnī, nežēlīgi nošķīra vienu no otra, bet jūs palikāt un esat. Apzināti izvairos no vārda «bija», jo tu taču ESI debesu zilgmē un tev ir jau 126 gadi, bet dēlam Ojāram – 102. Zeme paņem miesu, bet dvēsele aiziet debesīs, lai ik pa laikam atgādinātu par jums un Latviju. Es sveicinu jūs, mani skolas biedri, kas pēc ūsainā tirāna nāves palēnām atgriezās mājās. Sveicinu tevi, Jāni, Dzidra, Andri, Vilmār, Daina, un jūs visus – daudzos, daudzos!
Sveicinu Jūs, Zikmanes kundze, Jūs tikāt izvesta no Cēsu apriņķa Mazozolu pagasta «Sniķeriem» – no tuvām mūsu kaimiņu mājām! Ar satrauktu sirdi lasīju Jūsu sūtīto atklātnīti (bez aploksnes) manai mammai. Sirsnīgie vārdi dziļi skāra bērna dvēseli: «Sveicieni no tālās Sibīrijas, pa šo laiku būsi jau paaudzējusi lielākus savus dēlus.» Ar dēliem domāti – mēs ar brāli Valdi. Man varēja būt 10, brālim 12 gadi: bijām jau lieli un paši spējām sapļaut sienu mūsu gotiņai: mamma bija kolhoza darbos no tumsas līdz tumsai. Man ir iemesls ienīst kolhoza smagās klaušas, jo tās sabeidza mammas veselību: kad šķīrās no dzīves, viņai bija 41 gads… Es mīlu tevi, māt!
