Kārtējā darbības imitācija
Nu, re, pirmā grupas sanākšana jau bijusi, kurā vienprātīgi teju visi. Pat agrāk uz valdīšanu piktais Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite kļuvis pielaidīgāks, it kā runā tautai patīkami, bet valsts nedienu īstos cēloņus neskar: kaut kā tak jāsadzīvo! Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vecbiedrs – konformisma tikumus labi apguvušais valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš progresējis tikai vienā – lavierēšanas, locīšanās mākslā. Viņa komunikācijas stiliņa maziņš piemērs: «Ikdienā, esot ciešā kontaktā ar politikas veidotājiem un dažādām valsts iestādēm, ik pa brīdim rodas jautājums – kāpēc bieži vien lēmumi nav vērsti uz Latvijas izaugsmi, jo īpaši ilgtermiņa kontekstā? Viens teorētisks izskaidrojums varētu būt, ka lēmumu pieņēmēji negrib labu valstij un vēlas iedot pamatu agresorvalstu propagandai par «neizdevušos valsti». Tomēr, zinot ļoti daudzus politiķus un ierēdņus, šādai varbūtībai īsti neticu. Vismaz pārliecinošs vairākums, manuprāt, ir pilnībā lojāli Latvijai. Otrs izskaidrojums varētu būt, ka lēmumu pieņēmēji nav iedziļinājušies un īsti nesaprot konkrētā jautājuma būtību vai nepareizi nodefinējuši problēmu. Šī jau ir daudz ticamāka versija, un šķiet, ka bieži vien tas tieši tā arī ir.» Pateikts kaut kas ir, bet nekas.
Endziņa valodā daudz vārdu, vārdkopu, lai maskētu īsto dabu, neizsauktu uguni uz sevi un kalpotu zirga loka taisnošanai, apkārt čalošanai, saglabājot atkāpšanās ceļu, kā teiktu Rinkēvičs – «a ja nu?». Vesela kaudze lapsas līkumu: «īsti neticu», «varētu būt», «īsti nesaprot», «vai nepareizi nodefinējuši», «ticamāka versija», «šķiet», «bieži vien», «manuprāt». Stingrs publiskās runas pasniedzējs par tādu aplamību lērumu vienā rindkopā – nesekmīgo studentu aplaimotu ar «neieskaitīts» vai vecajā 10 ballu skalā atsēdinātu ar 2 (ļoti vāji)! Jo tāda valoda atņem teiktajam jebkuru pārliecības spēku, rada neticību, neuzticību un nožņaudz jebkuru mēģinājumu pārliecināt vai argumentēt. Kas tas ir? Tautas valodā – tukšmuldēšana. Bet, nopietni ņemot, kur vēl ērtākus valdības sociālos partnerus, kas varas kungiem ēd no rokas! To pašu varētu teikt par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Aigaru Rostovski, kas pieri savelk rūpju pilnās grumbās, savu runu fantastiski diriģējot ar pirkstiem un rokām. Tieši tā, kā «Mērnieku laikos» Pāvuls sacīja par savu pušelnieku: «Nē, tam Ķenčam iekšā ir, bet ārā nenāk!» Tad ko? Valdība ticību sev jau sen ir nolaupījusi, bet cerības uz «sadarbīgajiem» sociālajiem partneriem nekādas.
Kā būtu pēc būtības?
Lasu (LA.LV), ka Latvijas premjerei ir pašpuikas komunikācija un švaka attieksme pret notiekošo valstī. Tikai? Nesen uz Dombura ironiju, cik varonīgi apkaro birokrātiju, pašmeita saērcināti atcirta: «Jā, bet es neapkaroju cilvēkus!» Tagad birokrātijas skaudēja maina toni, bet ne attieksmi. Parunā, ka var apvienot vai samazināt birokrātiju, kas saistīta ar dažādu atskaišu veidošanu. Tas esot izdarāms, norādot, ka šie cilvēki varēs pildīt citas funkcijas, kas šobrīd esot svarīgākas. Tātad tā pati ačgārnā attieksme – neapkarosim cilvēkus: bijis tik birokrāts, funkcijas piemeklēsim! Ir citi priekšlikumi? Ir.
Vai mums ir vajadzīga tik milzīga (vairāku miljonu) Valsts prezidenta kanceleja, kas apkalpo vienu savādu cilvēku, no kura bezdarbības nevienai valstiskai muļķībai uz galvas nepakust ne mats? Vai mums vajadzīga štatos uzblīdusī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas sevi ieslavē tā, ka kauns lasīt, – «IZM ir atbildīga par izglītības, zinātnes, sporta, jaunatnes un valsts valodas politiku Latvijā. Mēs esam šeit, lai veicinātu ļoti novatorisku, bagātu un integrētu sabiedrību, kurā ikvienam ir vienādas attīstības iespējas»? Kā birokrātijas tēriņus samazināt pēc būtības? Būtiski apcērpot nevajadzīgo! Valainis ieminējās, ka jālikvidē naudīgais Sabiedrības integrācija fonds. Kur viņš pazuda?
