– Es nāku no Zemgales puses. Manā ģimenē vēl bija trīs brāļi – visi sporta skolotāji, diemžēl viņu vairs nav starp mums. Vecākais brālis pamatskolā strādāja arī kā mans fizkultūras skolotājs. Bērnībā sākās manas sporta gaitas. Arī augstskolas laikā – Jelgavas Pedagoģiskajā skolā – sportoju, un tā tas turpinās līdz pat šai dienai. Studijās ieguvu pirmo četru klašu skolotājas diplomu un iespēju mācīt fizkultūru no pirmās līdz septītajai klasei.

– Tad iznāk, ka sportu bija ērti apvienot ar fizkultūras skolotājas profesiju!

– Jā, sports gājis roku rokā ar manu aizraušanos un vienlaikus izvēlēto profesiju. Kad absolvēju Pedagoģisko skolu, 1956. gadā Izglītības ministrija norīkoja mani darbā Rembates pamatskolā, kur bija obligāti jānostrādā vismaz trīs gadi. Šajā mācību iestādē biju gan fizkultūras skolotāja, gan arī klases audzinātāja. Pēc 13 gadu ilga darba pārcēlos uz toreizējo kolhozu «Uzvara», kur bija stipras sportiskās tradīcijas. Sāku iekļauties sporta dzīvē arī šeit – aktīvi nodarbojos ar vieglatlētiku, spēlēju volejbolu. Te sportojot iepazinos ar savu nākamo vīru Andri, kurš bija aktīvs sportists. Nodzīvojām laulībā 62 gadus, bet tagad gan viņš diemžēl ir viņsaulē.

– Kā mainījās jūsu dzīve pēc pāriešanas darbā uz kolhozu?

– 1969. gadā bērniem bija jāsāk iet skolā, tādēļ mēs pārcēlāmies uz Rembates centru. Kolhozs piešķīra mūsu ģimenei dzīvesvietu, jo vīrs strādāja par galveno agronomu. Sākām dzīvot tā dēvētajā Līvānu mājā. Arī es uzsāku darbu kolhozā kā kultūras dzīves vadītāja un sporta metodiķe. Darbojos šeit līdz pat «Uzvaras» likvidēšanai 1994. gadā. Pēc tam pārgāju darbā vietējā pagasta pārvaldē par Tautas nama vadītāju, kur nostrādāju četrus gadus, līdz nolēmu doties pensijā.

– Vieglatlētika un volejbols tomēr ir divi ļoti atšķirīgi sporta veidi. Kurā no tiem jums bija labākie sasniegumi?

– Toreizējā Ogres rajona izlasē biju gan volejbolā, gan vieglatlētikā. Kad pārnācu strādāt uz kolhozu, tolaik regulāri norisinājās tā sauktās kompleksās spartakiādes starp kolhoziem. Bija arī tādi sporta veidi, kurus vajadzēja apgūt, jo trūka dalībnieku. Piemēram, tolaik sāku spēlēt galda tenisu, ar ko vēlāk aizrāvos tik nopietni, ka to daru vēl šodien. Arī svaru bumbu cilāšanu bija jāiemācās, turklāt vēl pavisam nesen, pirms kādiem septiņiem, astoņiem gadiem.

– Jūs esat arī viena no slaveno skriešanas sacensību «Rembates aplis» dibinātājām. Pērn šīs sacensības atzīmēja jau 35. gadskārtu!

– Būtībā galvenā dibinātāja bija Valija Uzulniece, viņa strādāja kādus piecus gadus par kolhoza sporta metodiķi un sarīkoja pirmos trīs vai četrus skrējienus. Pēc viņas aiziešanas tad gan man nācās pārņemt visu organizēšanu. Ja senākos laikos «Rembates apļa» sacensības notika maija mēnesī par godu padomju laikā plaši atzīmējamajai uzvarai Lielajā Tēvijas karā, tad pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā sacensības pārcēlām uz 18. novembri, kad svinam Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu. Un nav svarīgi – līst vai snieg, spīd saule vai ir biezi mākoņi, mēs šajā dienā vienmēr skrienam. Pat Covid-19 pandēmijas laikā skrējiens notika. Tiesa, tā kā toreiz nedrīkstēja kopā pulcēties, sacensības norisinājās neklātienē. Viens skrējiens bija arī par godu Ukrainai, kur katrs, cik varēja atļauties, ziedoja līdzekļus asiņainajā karā ierautajai valstij.

– Pēc jūsu balss var sajust, ka joprojām jūtaties gana jauna un sprigana. Vai sports tiešām ir tas noslēpumainais dzīvības eliksīrs?

– Tā varētu teikt! Ja palūkojamies, kad notika mans pirmais starts republikas līmenī, tas bija pirms 73 gadiem – 1952. gadā. Vieglatlētikā startēju Vissavienības skolēnu jaunatnes sacensībās Ļeņingradā. Toreiz biju tikusi līdz republikas izlasei.

– Šobrīd turpināt aktīvi trenēties un startēt vieglatlētikā. Kādas ir jūsu disciplīnas?

– Tās ir visas mešanas – šķēps, lode un disks.

– Kas saista tieši šajās disciplīnās?

– Kad mācījos tehnikumā, treneris uzskatīja, ka tieši šajās vieglatlētikas disciplīnās man ir tie labākie rezultāti. Ja godīgi, man pašai nodarboties ar skriešanu ne visai patīk… Šķēpmešanā, lodes grūšanā un diska mešanā joprojām piedalos Latvijas senioru čempionātos un sacensībās. Pirmās, kurās startēju, bija 48. Latvijas Sporta veterānu – senioru savienības pašvaldību sporta spēles. Kopš tā laika līdz šim brīdim esmu piedalījusies visās, aizvadīts jau 62. saiets. Drīz jau atkal būs jāpošas uz nākamajām sacensībām.

– Vai esat startējusi Latvijas Republikas mēroga izlasē arī turpmāko gadu gaitā?

– Nē, tas bija tikai skolnieces vecumā. Vēlākos gadus startēju tikai rajona un novada izlasēs.

– Tikko Latvijas mērogā ieguvāt kārtējo zelta medaļu galda tenisā. Kas piesaista pingpongā?

– Šo sporta veidu biju spiesta apgūt pašmācības ceļā, jo kolhozā vajadzēja dalībnieces ieskaites sacensībām. Tā pamazām sāku spēlēt, un man ļoti iepatikās! Sava vecuma grupā republikā esmu vienīgā dalībniece, tāpēc sacensībās ir jāstartē vienā konkurencē ar piecus gadus jaunākām sāncensēm. Kopš piedalos veterānu sacensībās, man vienmēr ir bijušas tikai godalgotas vietas. Vieglatlētikā ir mazliet citādāk – gan pirmās, gan otrās un trešās vietas. Galda tenisā startēju arī Ziemeļvalstu sacensībās, kur savā vecuma grupā dabūju pirmo vietu gan individuāli, gan kopā ar liepājnieku jauktajās dubultspēlēs.

– Kā sportisti savā starpā esat draudzīgi, vai tomēr konkurence ņem virsroku?

– Visi republikas veterāni sveicināmies gandrīz kā ar saviem pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Kad izej uz starta, tad esi konkurents, bet ārpus sacensībām visi jūtamies kā kupla ģimene.

– Lūdzu, pastāstiet par savu ģimeni un bērniem!

– Kad mana mammīte devās viņsaulē, tēvs pārcēlās no Zemgales pie mums. Mēs savulaik pārbūvējām Līvānu māju, lai būtu ērtāka dzīvošana. Man ir divi bērni – meita un dēls, kā arī pieci mazbērni un 11 mazmazbērni, kuri arī, starp citu, jau ir jaunie sportisti. Viens no viņiem ir Latvijas U15 futbola valstsvienības rindās. Divi spēlē basketbolu, viens nodarbojas ar kalnu slēpošanu. Pārējie vēl ir maziņi, taču jaunā sportistu kalve aug braša! Par to man milzum liels prieks.

– Kā paiet jūsu ikdiena? Vai agri ceļaties?

– Jā, esmu agrais putniņš. Man ir vistas, zeme, kurā audzēju dārzeņus. Kā jau lauku cilvēks, ar visu nodrošinu sevi pati.

– Saimniecības darbi un sports – kā visu savienojat?

– Bez liekām raizēm un satraukumiem. Kopā ar saviem domubiedriem reizi nedēļā cītīgi ejam uz galda tenisa treniņiem. Pašlaik esam astoņi seniori, kas pulcējas Rembates pagasta telpās un spēlē pingpongu. Rīkojam arī galda tenisa sacensības. No visa rajona sabrauca 28 spēlētāji. Ļoti daudz! Ik nedēļu arī apmeklējam veselības vingrošanas nodarbības. Man patīk lasīt grāmatas. Es varētu to darīt no rīta līdz vakaram, ja nebūtu tik daudz saimniecības darbu. Reizēm aizeju ciemos pie draugiem parunāties vai rosos pa māju. Es nemīlu sēdēt visu dienu četrās sienās. Man patīk būt kustībā, aktīvai. Tāpat, ja nepieciešams, arī kādam palīdzēt. Laukos cilvēki ir atsaucīgi, neatsaka palīdzību viens otram, bet kaimiņš par kaimiņu tur rūpi.

– Vai jums ir liels grāmatu plaukts?

– Jā, ir gan! Ir arī daudz literatūras par sportu – piemēram, par olimpisko čempioni šķēpmešanā Inesi Jaunzemi, arī par daudziem citiem sportistiem un notikumiem.

– Vai dodaties arī uz bibliotēku?

– Jā, esmu cītīga bibliotēkas daiļliteratūras lasītāja.

– Kas visvairāk saista – konkrēti autori vai tematika?

– Kā jau sievietēm, visvairāk patīk romantiskie romāni. Arī par ievērojamu cilvēku dzīvi interesējos, jo sevišķi – aktieriem.

– Vai jūsu dzimtā ir ilgdzīvotāji?

– Tēvs man nodzīvoja līdz 101 gada vecumam. Mammīte gan aizgāja pāragri, viņai bija tikai 76 gadi. Mani brāļi arī ir jau aizsaulē.

– Drīz jau klāt pavasaris, atkal varēsiet darboties dārza darbos!

– Salāti ir jau iesēti, arī paprika un daudz kas cits. Vispār es ļoti gaidu pavasari!

– Kur jūs rodat šo pozitīvismu? Ģimenē, bērnos un mazmazbērnos?

– Esmu apmierināta ar savu dzīvi – nekad nežēlojos, jo man viss ir. Mūsu sarunā noteikti vēlos arī pieminēt to, ka man raksturā nekad nav bijusi čīkstēšana – vienmēr mēģinu saskatīt dzīvē to labāko, nevis rēķināties ar to sliktāko. Mazmazbērni man ir jo īpaši liels prieks – visas mazās sirsniņas gaidu allaž ciemos. Mums ir ļoti sena tradīcija – Ziemassvētkos visai kuplajai ģimenei sanākt kopā. Esam gandrīz 30 cilvēku kupla kopa! Mums ir ļoti saticīga ģimene, kurā cits par citu rūpējas. Tas ir vēl no mammītes laikiem, kad visi no malu malām sabraucām ciemos pie viņas. Vismaz Ziemassvētkos ir visiem jābūt kopā! Dzīve ir viena – tā jānodzīvo pēc iespējas pilnvērtīgāk un optimistiskāk.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024