Latvijas Muzeju padomes sēdē 18. februārī tika skatīts atzinums par Purvīša muzeja pirmreizējo akreditāciju, kurā ieteikts muzeju akreditēt uz pieciem gadiem, nosakot ieteikumus darbības pilnveidošanai. Tomēr padomes sēdē tās dalībnieki nosliecās par labu vērtējumam, ka muzejam vispirms jāizpilda akreditācijas prasības un nebūtu vēlams akreditāciju muzejam piešķirt kredītā. Padomes sēdē tika norādīts, ka Purvīša muzejs sadarbojas ar vietējo kopienu Zaubes pagastā, kas ir Cēsu novadā, nevis ar Ogres novadu, kura robežās tas atrodas, un finansējuma piesaiste no Cēsu novada būtu apgrūtināta.

Te jāpaskaidro, ka administratīvi teritoriālās reformas vai pat vairāku reformu rezultātā daļa apdzīvoto vietu Latvijā tikušas gan pievienotas kādam novadam vai apriņķim, gan atvienotas no tā. Vilhelms Purvītis 1872. gada 3. martā dzimis Rīgas apriņķa Zaubes pagastā un mācījies Zaubes (toreiz Jaunpils) draudzes skolā. Mākslinieka dzimto māju «Vecjauži» adrese mainījusies administratīvi teritoriālo reformu gaitā. Šobrīd «Vecjauži» atrodas Ogres novada Taurupes pagasta teritorijā. Savukārt Zaubes pagasts ir viena no Cēsu novada administratīvajām teritorijām un robežojas arī ar trim Ogres novada pagastiem. Tāds tas mākslinieka piederības jautājums pašlaik ir, un, kā tālāk redzams, tāds bijis ilgi un sen.

Padomes sēdē atgādināts, ka «Vecjaužu» mājas vienmēr uztvertas kā kultūras mantojuma objekts, ka arī Ogres Vēstures un mākslas muzejā mērķtiecīgi vākti Purvīša skolnieku darbi, veidotas izstādes. Strikts «nē» muzeja akreditēšanai netika pateikts, proti, lai Purvīša muzejs saņemtu akreditēta muzeja statusu, ir nepieciešams pilnveidot muzeja darbu atbilstoši akreditācijas komisijas ziņojumā norādītajiem ieteikumiem.

Latvijas Muzeju padomes sniegtajā atzinumā teikts, ka privātais Purvīša muzejs ir veidošanās stadijā un šobrīd neatbilst visām Muzeju likumā noteiktajām akreditācijas prasībām, jo nav izstrādāta esošajai situācijai atbilstoša muzeja darbības un attīstības stratēģija, kā arī nepieciešams uzlabot muzeja darbu. Piemēram, tika norādīts izstādi «Septiņi gudrie» papildināt ar informāciju par mākslinieku Vilhelmu Purvīti un «Vecjaužu» māju nozīmi un saistību ar Purvīti.

Muzejs tiek aicināts iesniegt Kultūras ministrijā atkārtotu pieteikumu pirmreizējai akreditācijai.

Kāpēc tik ilgi?

Jau minētajā Latvijas Muzeju padomes sēdē piebilsts, ka, neskatoties uz aizrādījumiem un ieteikumiem, vienlaikus jānovērtē Purvīša muzeja līdz šim paveiktais.

Jāsāk ar to, ka par gleznotāja muzeja veidošanu runāts ilgi. Visas publikācijas nav iespējams ne uzskaitīt, ne citēt. Kā savā mājaslapā raksta Purvīša muzejs, tas aktīvi darbojas no 2021. gada 7. oktobra, kaut arī veidošanās vēsture ir desmitgadēm ilga. Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados ar šādu ierosinājumu klajā nāca mākslinieks un muzeju darbinieks Andrejs Šulcs, 1972. gadā šo ieceri centās urdīt Jurģis Skulme kopā ar Vilhelma Purvīša krustdēlu Kārli Švanku. 1996. gadā «Vecjaužus» savā īpašumā iegādājās Nīderlandes mākslas kuratore un kultūras mantojuma speciāliste Margarēta Lestrādena, veltot 25 gadus savas dzīves Purvīša muzeja izveidei. Paralēli 2001. gadā dibināts «Ķemera fonds» Gunta Bērziņa vadībā, kurš vēlējās īstenot Purvīša sapni par mākslas galerijas izveidi Rīgā, kas arī nevainagojās panākumiem. 

Lūk, 1991. gadā «Neatkarīgā Cīņa» informē vienā teikumā: «Ogrēnieši iecerējuši izveidot Vilhelma Purvīša memoriālo muzeju gleznotāja dzimtenē Taurupes pagasta «Jaužās», rekonstruējot visu ēku kompleksu.» 1986. gadā «Skolotāju Avīzē» stāstīts, ka uz gleznotāja dzimtajām mājām nokļūt nav viegli: pa ceļam nav nevienas norādes, daudzi novadnieki nezina, kur meklēt «Vecjaužus», kā tagad dēvē šo sētu. Sastaptie Taurupes skolēni aicinājuši apskatīt skolas pagalmā restaurēto stalli, jo Purvīša mājās nekā neesot. Toties stallī būšot pašiem savs muzejs ar īstu pūralādi un agrāko laiku darba rīkiem un izstāžu zāli otrajā stāvā. Senlietas lielākoties pašu savāktas novadā.

Skrienot notikumiem pa priekšu, atkal jāpiebilst, ka šogad maijā Ogres novada pašvaldība plāno atklāt jaunu kultūrtelpu – pārbūvēto Taurupes muižas klēti, kurā būs arī Purvītim veltīta pastāvīgā ekspozīcija. Atjaunotās ēkas pirmajā stāvā tiks izvietots Taurupes pagasta Novadpētniecības muzejs, otrajā stāvā – daudzfunkcionāla zāle izstāžu un pasākumu rīkošanai.

Bet kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās izskatījās «Vecjaužos»? «No četrām kādreizējām būvēm laika zoba vismazāk skarta ir tikai dzīvojamā māja. No kūts palikuši vairs tikai mūri, kūkumu uzmetusi pirtiņa, bet teju teju draud sabrukt pagājušā gadsimta koka būvniecības piemineklis «Vecjaužu» klēts. Vienīgā «Vecjaužu» iemītniece – gleznotāja māsīcas astoņdesmitgadīgā meita Anna Ozols,» vēsta «Skolotāju Avīze». Dzīvojamās mājas istabā izkārtots pieticīgs izziņas materiāls un dažas Purvīša audzēkņu gleznas. Taurupieši bija noraizējušies par šīs vietas likteni un izklāstīja ieceres – muzejs gleznotāja memoriālajā mājā un atjaunotajā klētī etnogrāfisko senlietu ekspozīcija. Pēc tam – bijušās kūts restaurācija, dārza atjaunošana. Bet… Diemžēl neesot projektēšanai vajadzīgo līdzekļu, arhitektu, restaurācijas organizācijas, kas šīs ieceres varētu īstenot. Un jau tolaik tika spriests par

«Vecjaužu» nodošanu toreizējā Cēsu rajona pārziņā, jo tie atrodas tikai pāris kilometru no šī rajona tuvākās apdzīvotās vietas Zaubes ciemata centra. Bet Ogres rajonā šīs mājas atrodas visattālākajā vietā.

Izcilais ainavists, nacionālās ainavu glezniecības izveidotājs un vērienīgākais modernizētājs – tik cildinoši vārdi Purvītim tika veltīti viņa 150. jubilejas gada svinībās 2022. gadā. Bet pirms gandrīz 40 gadiem «Skolotāju Avīze» atklājusi nepievilcīgu gleznotāja piemiņas iemūžināšanu Zaubes astoņgadīgās skolas novadpētniecības apjomīgajā ekspozīcijā, kur Purvītim atvēlēti necili vāciņi ar gleznotāja portretu un apkārtnes karti.

Esot bijusi ideja «Vecjaužos» iekārtot padomju saimniecības «Taurupe» bišu dravu vai zirgu audzētavu. Būtu ekonomisks labums saimniecībai, reizē arī saimnieks memoriālajai mājai un palīgs sētas īpašniecei Annai Ozols.

1990. gada nogalē laikrakstā «Ogres Vēstis» šis jautājums atkal aktualizēts publikācijā «Vai mums vajadzīgs Vilhelma Purvīša muzejs?». Ogres rajona pieminekļu aizsardzības inspektore Vita Rinkeviča vēlreiz uzsvērusi, ka Purvīša attālākajiem radiniekiem Kārlim Švankam un Annai Ozols ir grūti apsaimniekot šo īpašumu un uzraudzīt divas memoriālās telpas ar mākslinieka skolnieku gleznām un tā laikmeta priekšmetiem. Gleznas savācis un izkārtojis mākslinieks Jurģis Skulme ainavista 100. dzimšanas dienā 1972. gadā, kad tika atklāta memoriālā ekspozīcija. Jā, Purvīša darbu, izņemot skici, tur neesot, bet vai tāpēc šīs mājas kā muzejs būtu mazāk interesantas. Diemžēl apmeklētāju maz, labi ja 10 cilvēki gadā. V. Rinkeviča uzsver – vajadzīgs pastāvīgs saimnieks, kuram nav sveša mākslas pasaule. Varbūt te varētu rīkot Mākslas akadēmijas studentu vasaras nometnes, Mākslinieku savienības plenērus...

Nobeigumā izteikts aicinājums atsaukties tos, kuri būtu gatavi apsaimniekot Purvīša dzimtās mājas.

Gandrīz kā brokastu joks

Dzirdīgas ausis it kā ir, bet Latvijas ainavu kanoniskajam gleznotājam cienīga muzeja aizvien nav. 2020. gada septembrī Imanta Ziedoņa fonda «Viegli» grupa saņēma aicinājumu pārņemt muzeja veidošanas misiju no Margarētas Lestrādenas, un fondam tas šķitis kā jauks brokastu joks. Nākamā saruna notikusi 2021. gada pavasarī, kad M. Lestrādena atkārtoti lūdza pieņemt dāvinājumu, lai izveidotu muzeju arī Vilhelmam Purvītim. 

Jau minētais K. Švanks dzimtas īpašumu pārdeva M. Lestrādenai, jo bija noguris cīkstiņā par Purvīša muzeja izveidi.

Fonds «Viegli» apmeklēja Purvīša audžumeitu Marionu Vitans Amerikā, kur saņēma viņas svētību muzeja izveidē. Trīs gadus pēc šīs vizītes Mariona par sevi atgādināja negaidītā, necerētā veidā.

Marionas zelta monēta

Jā, un nu laiks vēl ciešāk iecirst āķi, kas izmests ievadā. Par atradumu, kas saistīts ar Purvīša ģimeni. Mariona devās mūžībā 2022. gada 20. septembrī 100 gadu vecumā. Nesen Mariona par sevi likusi runāt vēlreiz. Ž. Grende stāsta, ka no Marionas kaimiņiem saņemta ziņa – Purvīša audžumeitas drēbēs atrasta cara laika monēta. Otrā pasaules kara laikā pametot Latviju un dodoties emigrācijā, daudzi cilvēki naudu un dārglietas iešuva apģērbā. Kā monēta atrasta, kur? Ž. Grende sola intrigu atklāt šonedēļ. Jo vispirms monēta esot jāsagaida Latvijā.

Ja gribētu pievērsties interesantām sakritībām, tad vēlreiz jāpiesauc M. Lestrādenas piedāvājums uzdāvināt Purvīša dzimtas mājas Imanta Ziedoņa fondam «Viegli». Lūk, kā tas aprakstīts Purvīša muzeja mājaslapā: «Tajā brīdī bijām ceļā ar Krišjāni Baronu, lai atkārtotu Dainu Tēva gājienu no Tērbatas (Tartu) uz Dundagu (1858), veidojot astoņu sēriju dokumentālo filmu «Ceļā ar Baronu», mūsdienīgi iemūžinot viņa sarakstīto grāmatu «Tēvzemes aprakstīšana» (1859) ar pētnieciskiem rakstiem. Atskatoties uz to laiku, par sagadīšanos vairs nevar nosaukt, ka šajā grāmatā kā pielikumu ielikām dāvinājumu caram Nikolajam II «Ainas no latviešu tautas dzīves» (1896), kurā ir arī piecas Vilhelma Purvīša mākslas darbu reprodukcijas.» Un cara Nikolaja II laika monēta tagad papildinās Purvītim veltīto ekspozīciju.

«Vecjaužu» nākotne

Uz to gan jāpagaida, jo «Vecjaužiem» nepieciešama rekonstrukcija. 2023. gada vasarā uzņēmums «ARHIS arhitekti» Andra Kronberga vadībā tika uzaicināts sagatavot Purvīša muzeja nākotnes attīstības vīziju gleznotāja dzimtajai mājai «Vecjauži». Rezultātā veikta teritorijas īpatnību, dabas faktoru un citu apstākļu analīze, izstrādāta nākotnes zonējuma shēma visā īpašumā. Sagatavotajā materiālā iekļautas konkrētas rekomendācijas dabas vides izmantošanā un ainavas veidošanā. Kā norāda arhitekti, «esam sagatavojuši principiālus priekšlikumus saglabātās dzīvojamās mājas izmantošanai un izstrādājuši koncepciju saimniecības ēku drupu tālākajam pielietojumam. Attīstības vīzija atklāj arī idejas muzeja kompleksa papildinājumam ar jauniem būvobjektiem».

Bet tas vēl taps. Pagaidām muzeja savāktie eksponāti glabājas Rīgā. Tur vēl nav nonākusi latviešu mākslinieka Jāņa Roberta Tillberga glezna «Latviešu meitene», ko Purvīša muzeja darbinieki, ekspedīcijā meklējot nepārspētā ainavista darbus, uzgājuši Vācijā, Šlēsvigas muzejā. Glezna no Latvijas tika izvesta 1942. gadā. Gleznas atdošana atpakaļ jeb restitūcija nenotiek ātri, piebilst Ž. Grende. Galu galā, kopš šīs informācijas izskanēšanas aizvadītā gada pašās beigās pagājis pavisam maz laika.

Ar Purvīti šai ziņai saistība ir – latviešu trimdas avīzes «Latvju Vārds» 1945. gada izdevumā muzeja darbinieki atraduši informāciju par Šlēsvigas reihskomisāra Hinriha Lozes muižā atrastajām Purvīša un citu latviešu autoru gleznām. Izrādījās, ka reihskomisāra muižā bijušie mākslas darbi atrodas Šlēsvigas muzeja krājumā.

Toties daudzas, vairāki simti, paša Purvīša gleznas Otrā pasaules kara laikā zudušas. Vai pazudušas pavisam? Zināms, ka mākslinieks ar ģimeni devās bēgļu gaitās, bet kastes ar saviem darbiem uzticēja transportēt kādai firmai. Gleznas nav atrastas. Daļa mākslas darbu sadeguši Jelgavā 1944. gadā.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024