Ēdelīgais arodveselības dakteris
Apstaigāju divus speciālistus un noslēdzu savu arodam derīgās veselības pārbaudi fināla kabinetā. Pieklauvēju. Dzirdu: «Mhmmmmbr.» Uztveru to kā uzaicinājumu. Ieeju kabinetā. Sasveicinos. Pret mani ar muguru sēž vīrietis. Neatskatoties viņš met ar roku. Redzu, ka viņam kustas vaigi. Ēd. Nekas, es arī tā mēdzu grēkot «pie virpas», kad darbs dzen darbu. Vīrietis turpina vicināt roku. Lai arī man ir tikai viena augstākā izglītība, tik un tā saprotu – man jāapsēžas. Apsēžos. Gaidu. Vīrietis ēd. Nolieku uz galda savus papīrus. Viņam noteikti ir trešā acs pakausī. Jo viņš neatskatoties pastiepj roku un paņem mapīti.
Bet tur... Tur es kā paklausīga un ar grafomānijas tieksmēm apveltīta persona esmu godīgi atbildējusi uz visiem jautājumiem. Piemēram, ailītē, kur bija prasīts nosaukt slimības, ar kurām pēdējos trīs gados esmu slimojusi, godīgi uzrakstīju, ka nezinu medicīniski pareizus nosaukumus, bet varu izstāstīt simptomus. Slimību nepavisam nebija daudz, toties valoda man tēlaina. Ailītē nepietika vietas, nācās rakstīt uz brīvajām vietām. Ak, jā, pie vienām sāpēm norādīju, ka esmu sev noteikusi diagnozi – izdegšana, jo... Un izklāstīju simptomus. Acīmredzot vīrietis pie galda beidzot ieraudzīja tieši to lapiņu. Pēkšņi viņš pagriežas pret mani. Viņa acis šauj zibeņus, es pat satrūkos.
Viņš pieceļas. Starp citu, rokas pēc ēšanas viņš nenomazgāja (to diemžēl apjēdzu tikai tagad). Viņš man tuvojas. Nopēta. Laikam pēc tā, ko bija redzējis lapiņā, cerēja ieraudzīt sievieti – drupas. Bet tur esmu es, visa no sevis! Paķer asinsspiediena mērītāju. To, kas darbojas ar baterijām un rāda, ko pats grib. Es to zinu, jo pati ar tādu dažas reizes paspēlējos mājās. Tur man parādījās tādi cipari, ka tobrīd klātesošā atbalsta grupa izteica izbrīnu, kā es vispār vēl dzīvoju. Bet tas bija tāpēc, ka rikšoju pa māju ar mērītāju ap delmu, jo nespēju nosēdēt uz vietas.
Vīrietis ierauga, ka uz labās rokas man rēgojas pēcanalīžu vates kumšķis un leikoplasta strēmele. «Otru roku,» viņš nokomandē. Uzvelk manšeti. Ar interesi sekoju, kas būs tālāk, jo krēsls pie galda novietots tā, ka tieši to otru roku nekādi nevarēju uzstutēt uz galda, lai mērījums būtu kaut cik precīzs. Šī otra roka karājas gaisā. Vīrietis turpina komandēt. Man nācās nosēsties pusšpagatā, ieņemt jogas pozu «suns ar purnu pret zemi», daļēji izpildīt pozu «sveiciens saulei», bet arī tas viņu neapmierina. Viņš man liek ar labo roku pieturēt kreiso, kas tik un tā žvangājas vien sev zināmā trajektorijā.
Tā es tur stāvu dziļā izklupienā, savērpusies kā skrūve, bet viņš nospiež aparātam pogu un aiziet sēdēt pie galda. Ar muguru pret mani.
Kad aparāts beidzot izdveš pēdējo elpas vilcienu, es tablo ieraugu ciparus, kas pat man, medicīniski neadvancētai, liek sastingt. Taču nez kāpēc gribas smieties. Tas no nerviem, es mierinu sevi. Vīrietis pienāk pie spiediena mērītāja un triumfējošā tonī vēršas pie manis: «Nu, redzat?»
Skaidrs, ka redzu. Ar visām brillītēm redzu. Skaidri un gaiši redzu. Viņš turpina komandēt: «Ņemiet nost!» Kas jāņem nost? Brilles?! Par laimi, attopos, ka man pašai jānovelk manšete. Tai nav lipekļa, toties ir konstrukcija ar metāla karabīni un sarežģīti izstrādātu labirintu sistēmu, ar kuru tieku galā. Vīrietis tikmēr vicina zīmogus, ar tiem graciozi klapēdams pa maniem papīriem. Viņš pat negrasās palīdzēt sievietei – drupām atbrīvoties no spiediena aparāta ciešā tvēriena.
Kā pēcāk jautāja cilvēks, kuram asinsspiediena problēmas ir ikdiena: «Vai viņš pēc kāda laika spiedienu izmērīja vēlreiz? Vai piedāvāja palīdzību?» Taču nē! Man tādu problēmu nemaz nav, un es to zinu. Spiediena mērītājs, pēc visa spriežot, bija sajucis savā elektroniskajā prātā. Laikam to apzinājās arī vīrietis. Viņš man atdeva papīrus un nokomandēja: «Ejiet prom!» Varētu padomāt, ka es būtu nolēmusi tur palikt... Aizmirsu atsveicināties, kad atmuguriski atkāpos uz durvīm, – tik ļoti šī situācija bija mani aizgrābusi.
Mani māc bažas, vai viņš maz bija ārsts. Varbūt cilvēks vienkārši bija iesprucis tukšā kabinetā pabrokastot, un še tev – tajā brīdī tur ieveļos es... Kā nu mācēja, tā mani apkalpoja.
Ja kāpt uz grābekļa, tad divas reizes
Pienāca kārtējā reize, kad atkal bija jāiet uz to pašu medicīnas centru, tikai pie cita speciālista. Ierados laikus, bet nācās gaidīt 20 minūtes pa virsu. Kamēr nīku uz zemā dīvāniņa uzgaidāmajā telpā un biju spiesta klausīties pārējo pacientu sūdzības, ievēroju noguruša izskata sievieti. Viņa te ienāca, te izgāja. Reģistratūrā man paskaidroja, ka ārste kavējas. Kad pieklājības norma gaidīšanā – 15 minūtes – bija pagājušas un tām pieplusojās vēl piecas, parādījās nogurušā izskata sieviete un nosauca manu vārdu.
Pārsteigta, ka tiku maldināta ar stāstu par aizkavējušos ārsti, kamēr viņa stāvēja manā priekšā un vispār visu šo laiku bija rokas stiepiena attālumā, iepēros pa atvērtajām durvīm tuvākajā kabinetā. Tur neviena nebija, tik un tā skaļi atvainojos. Telpā bija laba akustika. Aiz muguras saklausīju, kā rindā sēdošie sarosās.
Atradu īsto kabinetu. Apsēdos, kaut neviens mani neaicināja to darīt.
«Ko jūs gribat?» skumīgi jautāja nogurusī sieviete. «Vispār jau neko, man pie jums jānāk pēc slēdziena,» arī es nebiju pārāk laipna. «Kas jums notika?» viņa turpināja skumt. Nolēmu viņu iepriecināt ar sava veselības stāvokļa izklāstu un gūglē iegūtajām medicīnas zināšanām. Sak, runāsim kā līdzīga ar līdzīgu.
Nogurusī sieviete turpināja skumt. Man vairs nebija, ko teikt. Viņa atvēra datoru. Pa visu monitoru pletās pelēks pleķis. «Kā aknu desa,» nodomāju. Tās bija manas plaušas. Precīzāk, to sānskats un pretskats. Nogurusī un skumjā sieviete skatījās uz aknu desas bildi. Klusēja. Es arī. Iekšēji nospļāvos: fu, cik tās manas plaušas neglītas, man smukums no iekšām noteikti nenāk.
«Jums apraksts arī ir?» viņa sarosījās. «Tas, ko atsūtīja uz e-pastu? Ir,» priecīgi atbildēju, juzdamās noderīga šajā kabinetā, kurā – skaidri redzams – mani negaidīja. Izņēmu telefonu, atvēru e-pastu. Viņa izlasīja to, ko plaušu «topogrāfs» bija satopografējis un ko es arī biju izstudējusi, kā arī gūglē pārbaudījusi visus medicīniskos svešvārdus. Vēlreiz paskatījās ekrānā.
«Jums vajag arī uzrakstīt?» viņa turpināja skumt. «Būtu labi,» es jau atkal nebiju pārāk laipna. Nogurusī sieviete pastiepa roku, paņēma manu telefonu un uz lapiņas pārrakstīja to, kas bija e-pastā.
«Es neko sliktu neredzu,» viņa teica, kad bija trešo reizi paskatījusies uz aknu desas attēlu. «Ejiet prom!» Šis mudinājums atstāt telpas, šķiet, ir konkrētā medicīnas centra firmas zīme. Jau arodveselības dakteris ar to bija paspīdējis.
Reģistratūrā uzzināju, ka vizīte maksā 60 eiro.
Joprojām mani grauž šaubas, vai nogurušā izskata sieviete bija ārste...
