Pamācība, kā nonākt atskurbtuvē

Rīts laiski grūstīja nakts tumsu. Bija tik nepiedienīgi agrs, ka reti kurš gribētu mesties tumsā un aukstumā no laba prāta. Izņemot tos, kuri posās uz kaimiņvalsts slavenāko tirgu. Tas ik gadu notiek marta sākumā. Norunātajā tikšanās vietā braucēju nebija daudz. Kompakta kompānija, daži cits citu zināja no iepriekšējiem ceļojumiem. Kad visi bija iekārtojušies autobusa salonā, grupas vadītājs informēja, ka brauciena laikā pievienosies vēl pa kādam ceļotājam. Viss, kā parasti.

Ceļš bija tāls un garš. Tik agrā stundā nevienam negribējās tērgāt. Par laimi, klusēja arī grupas vadītājs. Pāris vietās tika uzņemti divi vai trīs braukt gribētāji, un arī viņi iekļāvās kopējā noskaņā. Sasveicinājās, iekrita krēslos un snauda. Kad bija braukts vairāk nekā stundu, autobuss apstājās kārtējā pieturvietā. Iekāpa pelēka, sakņupusi kukažiņa. Ne labrīt, ne sveiki. Apsēdās pašā priekšā. Neviens viņu lāga neapskatīja. Viņa bija beidzamā ceļotāja, kuru paredzēts uzņemt. Uzreiz pēc tam grupas vadītājs atdzīvojās, izstāstīja dienas plānu, informēja, kam pievērst uzmanību. Pēc tam viņš pievērsās kaimiņvalsts un tās ievērojamākā tirgus vēsturei. Stāstīja gari un plaši, un, nenoliedzami, intriģējoši.

Pa ceļam bija divas apstāšanās pauzes, no kurām viena – kaimiņvalstī. Tur braucēji uz pusstundu izbira no autobusa, lai aplūkotu kādu senu, ievērojamu pilskalnu, tā pakājē uzbūvēto muižas kompleksu un izlocītu kājas. Sportiskākie naski iekaroja pilskalnu, fiziski nenorūdītie vēroja ainavu no zemāka skatu punkta. Cilvēki atgādināja skudras, kam pūznī dots katrai savs uzdevums. Kamēr vieni tekalēja pa pilskalna koka pakāpieniem augšā un lejā, otri apcerīgi priecājās par to ainavu, kas pavērās no zemākas vietas.

Trīs draudzenes bija paspējušas uzskriet pilskalnā un tagad lēnām kāpa lejā. Viņas ievēroja, ka pelēkā kukažiņa sakņupusi takas malā. Sēž un nekustas. Pieejot tuvāk, izrādījās, ka kukažiņa ir jauna sieviete. Seja – iepelēka. «Jums slikti?» interesējās līdzjūtīgākā no draudzenēm. Kukažiņa klusēja. «Vēlaties ūdeni? Jums ar sirdi slikti? Zāles ir? Kā varam palīdzēt?» viņas runāja cita caur citu. Kukažiņa blāvām acīm vērās tālumā. Līdzcietīgajām draudzenēm piepulcējās citi ceļotāji. Kukažiņa turpināja klusēt. Kāds viņu piecēla, paņēma zem rokas un veda uz autobusu. Draudzenes sameklēja grupas vadītāju un izstāstīja situāciju. Viņš bija apbrīnojami vienaldzīgs. Noklausījās un strupi atbildēja, ka turpināšot ceļu.

Brauciena laikā draudzenes ik pa brīdim vēroja sadugušo kukažiņu. Par laimi, viņa kļuva rosīgāka. Izslējās. Ieklunkšķināja no termokrūzes. Viņas saskatījās – tad jau būs dzīvotāja. Bet arogantais grupas vadītājs trijotnei sāka nepatikt. Pat nepiegāja pie kukažiņas un neapvaicājās par veselību. Kā tā drīkst?!

Nonākot galamērķī, ceļotāji kā biljarda bumbas izripoja tirgus placī. Visiem bija zināms, kur un cikos pulcēties atpakaļceļam. «Pēc trim stundām satiekamies!» grupas vadītājs, drošs paliek nedrošs, pakliedza nopakaļ.

O, tāds tirgus Latvijā nebija pieredzēts! Acis žilba skatoties, kājas gura staigājot, toties garšas kārpiņas gavilēja – varēja pirkt, baudīt un vērot. Trīs stundas pazibēja, kā nebijušas. Manāmi noguruši, ceļotāji pulcējās ap grupas vadītāju, tērgāja un alka ātrāk apsēsties autobusā. Līdz tam gan vēl bija jātiek.

Pienāca grupas vadītāja noteiktais pulksteņlaiks, kad vajadzēja doties uz autobusu. Bija visi. Izņemot… Jā, uzminējāt! Izņemot kukažiņu. «Pagaidīsim,» nesatricināmā, Zilbaloža cienīgā mierā sacīja grupas vadītājs. Piecas minūtes. Desmit. Grupas vadītājs zvanīja autobusa šoferim, lai vēl nebrauc uz vajadzīgo pieturvietu, jo tur ilgi stāvēt nedrīkstēja. Bija ļauts tikai iekāpt vai izkāpt pasažieriem. Pagāja vēl desmit minūtes. Daži kļuva nemierīgi – tie, kuriem atpakaļceļš bija salāgots ar citu transportu. Piemēram, vilcienu vai starppilsētu autobusu. Emocionāli bezkaislīgajam grupas vadītājam sāka raustīties plakstiņš. «Varbūt viņai kļuva slikti? Viņa bija tāda dīvaina,» ierunājās līdzjūtīgākā no trim draudzenēm. «Vai kāds ar viņu bija kopā? Redzēja?» balsi pacēla grupas vadītājs. Neviens neatsaucās. Kukažiņa bija izkūpējusi kā pērnie dūmi.

Bija pagājusi pusstunda. Grupas vadītājs sameklēja savos pierakstos kukažiņas tālruņa numuru un zvanīja. Guldzēja izsaukuma signāli. Neviens neatbildēja. Nervozākā no draudzenēm interesējās, cik ilgi gaidīs pačibējušo ceļabiedri. Grupas vadītājs šo repliku ignorēja. Līdzjūtīgākā no draudzenēm sāka apsvērt iespējamos rīcības variantus. Sameklēt tirgus organizatorus un pa skaļruni paziņot, ka kukažiņai laiks posties atpakaļceļam. Izsludināt meklēšanā. Zvanīt vietējai policijai. Slimnīcām. «Jā, un morgu arī neaizmirsti. Cerams, ka tāds te ir,» kašķīgi piebilda nervozākā no draudzenēm.

Gaidot bija pagājušas 40 minūtes ar uzviju. Grupas vadītājam iezvanījās telefons. «Jā, klausos!» viņš atsaucās. Līdzās stāvošā draudzeņu trijotne saklausīja satrauktu sievietes balsi. Vārdus viņa bēra vēl ātrāk nekā Kaspars Briškens, kad taisnojas par dzelzceļa projektu. Tra-ta-ta-ta! «Kur jūs esat?» skanīgi ieaurojās grupas vadītājs. Draudzenes neticēja savām ausīm. Izklausījās, ka kāds sievietes balsī svepst: «Cie-ie-ietumā-ā.» «Jūs esat cietumā?!» grupas vadītājs brēca nebalsī. Visi ceļotāji sāka ausīties. Tāds pavērsiens!

Sieviete turpināja bērt vārdus un izdvest skaņas. «Palīdziet man! Glābiet!» draudzenes saklausīja. «Kur. Jūs. Esat,» decenti noskaldīja grupas vadītājs. «Cietumā,» sieviete, pēc visa spriežot, viņa arī pazudusī kukažiņa, atbildēja tikpat nesatricināmi.

Grupas vadītājs vairs neslēpa emocijas. Viņš rupji lamājās ar mīmiku vien, bez vārdiem. «Iedodiet telefonu kādam, kas tur vēl ir!» viņš nokomandēja. Ceļotāji savilkās ap grupas vadītāju kā dzīvsudraba pilieni ap mitru salveti. Interesanti taču! Tālāk saruna turpinājās krieviski. Tā kā grupas vadītājs pa brīdim pārjautāja dzirdēto, arī viņam apkārt stāvošajiem bija nojausma par to, kas noticis. «Atskurbtuvē tātad. Kurā vietā? Ak tā. Labi. Mhm. Kādā stāvoklī? Sapratu. Paldies! Iedodiet viņai telefonu. Tā, jūs mani dzirdat? Mēs braucam prom. Jums ir iespēja vērsties vēstniecībā, rīt nopirkt biļeti un braukt mājās pašai,» aptuveni tā izklausījās grupas vadītāja teiktais.

«Kā?! Mēs viņu pametam? Aizbraucam? Kas ar viņu notiks? Kā viņa tiks mājās? Ja nu viņai nav naudas? Varbūt varam braukt uz to atskurbtuvi un viņu paņemt?» līdzjūtīgākā no draudzenēm nespēja rimties.

«Mēs. Braucam. Mājās,» decenti noskaldīja grupas vadītājs. Visi iekāpa autobusā ar stundas novēlošanos.

Mājupceļš draudzenes sadalīja divās nometnēs. Līdzjūtīgākā nebeidza pārdzīvot par atskurbtuvē nokļuvušo kukažiņu, bet pārējās bija kļuvušas tikpat arogantas kā grupas vadītājs brauciena prologā. «Tu gribi viņu visu nakti gaidīt, vai?! Es gribu mājās! Mēs jau stundu kavējam!» uzkliedza nervozākā. Turpmākā diskusija bija nocirsta saknē. Trešā no draudzenēm diplomātiski klusēja.

Autobusā viņas dzirdēja, ka grupas vadītājs kādam vai kādai zvana. «Informēju, ka viņa nonāca atskurbtuvē. Jā, jā, tā pati, kas toreiz. Jā, nav pirmā reize. Pat ne otrā. Viss, liekam melnajā sarakstā. Jā, nav pirmā reize, teicu taču! Jā, pateicu, lai rīt zvana vēstniecībai, ja netiks mājās.»

Kā saka, finita la commedia. Izrāde beigusies.

Sludinājumi

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali