Izrādās, ka uzveduma pirmizrāde notikusi 2024. gada 24. augustā Ogres pilsētas svētkos, bet atjaunotā versija savas gaitas sākusi 2025. gada 16. februārī. Kāpēc tā? Bet, ja rinda pēc biļetēm stiepusies no Brīvības ielas līdz teātra ēkai, tad kā varēja citādāk būt: ir pieprasījums, jābūt piedāvājumam. Kā teica izrādes režisors, humoru cienošais Jānis Kaijaks, «publikai patika, mums patika, ka publikai patika!».
Teātris sākas ar drēbju pakaramo
Apmēram tā šos virsraksta vārdus teicis slavenais teātra korifejs Konstantīns Staņislavskis. Mēs – publika – veidojam to pusapļa arēnu ap skatuvi, kurā tiecamies māksliniekiem pretī, radīdami viņu vārdam, melodijai, balsij, sīkākajai skaņdarba notij, skaņai labu, labvēlīgu akustiku, kurai vairāk sakara ar sirdi, mazāk ar fiziku, bet ar fiziku arī viss ir labākā kārtībā – ik nopūta, čuksts uz skatuves labi dzirdams zālē, izgaismojums staro jūtīgu gaumi. Teātris spēlē publikai, un publika Ogrē ir burvīga. Bet laikam tāds teātra viesis arī nav gluži zemē metams, kad sirsnīgi sarokojamies ar režisoru. Jānis burvīgajām viesu sagaidītājām pačukst labi dzirdami: meitenes, ierādiet vietas ciemiņiem no «Ogres Vēstis Visiem» – lai nesajūk ar kādu citu – vārdā nesaucamu mediju…
Eleganti. Tā arī notiek, ka viss sākas ar pakaramo: stalts jauneklis laipni saņem virsdrēbes, pats uzkarina un novieto, kā pienākas. Nemaz nesamulstu, kad ar vieglu joku atgādina izklaidīgajam mākslas censonim, vai cepurīti atstāšot galvā. Pasmejamies abi, atjokoju, ka pēc izrādes uz ģērbtuvīti gan jāpasteidzas manīgi, iekams labākie mēteļi nav izķerti... Nelielā zāle ar skatuvi tā pati: gaumīgi izgaismota, mājīga, kas ātri vien piepildās ar skatītājiem. Iespaids tāds, ka visi šeit savējie, jau sen kā iepazīti, un, ja labi ieskatās, patiešām teju visas kaut kur redzētas sejas!
Itin vietā un laikā vēl pārlasīt izrādes režisora Jāņa Kaijaka priekšvārdus jaukajai izrādei, sirds notikumam: «Mums, latviešiem, ir divas lielas mīlestības – dziedāšana un teātris. Mums patīk dziedāt – koros, krogos, draugu pulkā, svētkos un jubilejās vai vienkārši pašiem sev par prieku, braucot auto vai esot dušā. Bet visos teātra svētkos mēs kopā dziedam «Lilioma» dziesmu. Sen jau jaunākās paaudzes nezina, no kurienes nāk šī dziesma un kas tas par «briedi, uz kura vieta vēl brīva». Leģendārā 1971. gada Drāmas (Nacionālā) teātra izrāde vecākajām paaudzēm palikusi vairs tikai atmiņās, bet dziesma dzīvo pati savu dzīvi: «Sanāk, sanāk, kas samaksājuši!» Lilioma karuselis turpina griezties, aicinādams tajā sēsties arvien jaunu publiku… Šajā dziesmu uzvedumā mēs vēlamies kopā ar skatītājiem izvizināties cauri laikiem, dažādiem mūzikas stiliem un noskaņām. Teātra karuseļa iekšā saucējs aicinās ieņemt vietas un ļauties priekam. Tāda ir teātra daba…»
Artistiski muzikālā vieglumā, gaumīga humora pavadā
Režisoram Jānim Kaijakam ir vairāki būtiski nosacījumi, kas viņu veidojuši par mākslinieku, režisoru. Varbūt lielākais svars ir gēniem – tēvs Jānis Kaijaks komponists, ilggadējs Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, māte Biruta Kovaļonoka ilggadējā Ogres Tautas teātra režisore, mākslinieciskā vadītāja. Viņam ir gan teātra izglītība, gan milzu pieredze, bet visam pāri stāvošs, uz vietas nestāvošs talants. Viņš ir ļoti muzikāls – pats komponē, muzicē. Un nu viņš, atkal stalti nostājies sava teātra, savas skatuves centrā, saka mums – labvakar! Jānis ir orators, pēc vārdiem papīrā nemeklē: lieliski saprot, kas te galvenais. Un tā ir publika, tālab gari nerunā. Jo tūliņ sāks runāt, spēlēt, muzicēt viņa (radoši) radītā izrāde «Teātra karuselis».
Ar siltu sirsnību dvēselē iepazīstos ar izrādes «dzīvajiem mūziķiem», piemetinu, ka pats arī uzspēlēju. Jānis zibenīgi izmet: jā, tu arī esi muzikants: spēlēji akordeonu Ogres bibliotēkā… Te nu jāatzīst: cik maz vajag draudzīgam rokas spiedienam, pleca sajūtai. Paldies, Jāni! Pats nezinu, kā esam tikuši uz «tu» un tik dabiski. Tātad par izrādes muzikālo krāsojumu godam gādās Jānis Kaijaks (klavieres), Austra Matveja (akordeons, cimbole), Jānis Dreiškins (ģitāra, klarnete), Valters Štauers (sitamies instrumenti). Gaismu operators Agris Dzedons. Izrādes radošā direktore Ieva Rodiņa. Radošā komanda:
muzikālā vadītāja – Ieva Mora, māksliniece – Ilze Kupča-Ziemele, horeogrāfe – Annija Dvēselīte, zumbas konsultante – Ramona Rubene,
gaisma – Ansis Imaks, gaismu operators – Agris Dzedons, grims – Annija Norberte, frizūras – Ilga Petroviča. Izpildītāju komanda iespaidīga: Madara Juška-Grundberga, Ieva Mora, Lienīte Audere, Linda Lūsa vai Margarita Lutere, Herberts Legants, Edijs Čibels, Lauma Straume, Ramona Rubene, Ernests Greizis, Annija Norberte, Akvelīna Bērziņa, Mārtiņš Apsītis.
Režisors izrādes ievadā paskaidro, ka runās viņš vienīgais. Droši vien ar kautrīgi noklusēto piebildi, ka runās, muzikāli stāstīs, rādīs visa radošā komanda. Visi «Teātra karuseļa» gabali ir labi un lieliski nostrādāti. Lieliski, neuzkrītoši spēlē dzīvās mūzikas ansamblis. Ik pa laikam atzinīgi pabrīnos: lai tā skanētu, tur taču tik daudz jāmēģina, jāmēģina un jāslīpē. Orķestris spēlē precīzi ritmiski, ik nianse labi izjusta, mūzika kulturāla, gaumīga. Nav labi, ja atnāk kāds tāds, kas meklē vainas, priecājas, ka atradis gan, bet šajā gadījumā viss ir labākajā kārtībā: nekādu pušieru nav… Melodijas vēstures, laiku loku cauraustas, vārdi vietām pārfrāzēti atbilstoši laikam un priekšnesuma uzdevumam. Publika aizraujoši pilda Jāņa mudinājumu – dziedāt līdzi tur, kur zina, bet man sagadās pavilkt līdzi (klusiņām!) arī tur, kuras vārdi jau piemirsušies. Kā vakar dzirdētas skan dziesmas: «Man vienalga viss» («Bet bet»), «Made in Latvia» («Čikāgas piecīši»), «Mammu, es gribu» (Raimonds Pauls), «Laptops» («Labvēlīgais tips»)… Nevaru nepaslavēt «Laptopa» izpildītāja stilu un sulīgo basu, kas teju ne ar ko neatšķīrās no Freda sprakšķošā tembra… «Eirovīzijas» uzvarētājs Marijas Naumovas numurs atveidots tuvu oriģinālam.
Talantā un ieguldītā darba vienībā
Nu, nevaru atstāstīt visu koncertu, nevaru aprakstīt to, kas jādzird savām ausīm un jāredz savām acīm. Bet skatoties, klausoties šad tad iedomāju, lūk, par šo gan jāpastāsta. Par aktieru meistarību. Piemēram, jāprot nodziedāt, mijoties arī ar melodeklamācijām, bet ļoti augstu vērtēju aktieru spēju reaģēt, klausīties, kā dzied cits, ar acu skatu, ar teju vai dvēselē ierakstītu sejas izteiksmi, ar domu, ar acu dzirksteļošanu vai smeldzīgām skumjām, kuras aktieris it kā slēpj no ļaužu acīm, bet vērīgs skatītājs tomēr pamana, ka nevar noslēpt… Tas ir smalkums, pēc kura tiecas ikviens skatuves mākslinieks. Ikkatru muzikāli horeogrāfisko uznācienu var uzlūkot par atsevišķu skatuviskās mākslas darbu. Apbrīnoju balss tembru līdzību, balsu sapludināšanu, smalki izjusto dziedājumu duetā, kas tapis no «Akāciju palaga» Imanta Kalniņa izrādē «Lilioms». Neticami! Dziedātājas taču kustējās, mainīja skanējuma virzienus, bet saskanīgā dueta burvība saglabājās visu priekšnesuma laiku. Tiešām jūtos drusku nelāgi, ka nevaru aprakstīt to un visu, kas jāklausās, jāredz!
Vairākiem «Teātra karuseļa» numuriem cauri aužas gaumīgs un asprātīgs humors. Kaut kā ļaužu uzskatos iegājies, ka komiskā elements ir viegli sasniedzams, drusku paāksties, un viss. Bet patiesībā tāpat kā vieglā mūzika – humors nav viegli paceļams. Tam ir sasodīti stingras prasības. Piemēram: komiskais pats savā dabā nav nedz jocīgs, nedz smieklīgs, bet pati nopietnība, kas tikai tāpēc kļūst smieklīgs, ka ir nopietnība.... Katram labam humoram ir sava objektīva (vēsturiskā) izcelšanās, attiecīgi, tāds smieklu kopums kaut kad un kaut kur jau ir bijis, bet jaunā situācija parauj garšīgu smieklu, kas saistīta ar skatītāja iztēli. Bet iztēloties tu nevari to, kas nav bijis. Ļoti laba un humora pilna vecās senās Raimonda Paula un Valda Artava dziesmiņas «Trīs runči» skatuviskā komēdija. Nu kā nu ne? Pat sasaistīta ar slaveno «Straumes» kaķi un «Oskaru». Manā iztēlē uz soliņa sasēduši trīs runči makšķerēm rokās. Tādi padrūmi, jo rādās, ka zivteles neķeras. Kad dziesma tiek līdz trešajam runcim ar to garo runča miau, kas bijis «pirmais tenors: vairs kaķiem tāda nav», uz jumta dāmu bariņš šim bijis allaž klāt: «nudien pat Daumants Kalniņš tā nespēj uzdziedāt»… Bet dziesmas ironija par jauno runčuku radoši sasaistīta ar «kaķīts mans, kaķīts mans, melns ar baltām ķepiņām» tik nopietni un žēlīgi, ka smieklus nespēj valdīt pats nopietnākais jaukā humora vērotājs. Veiksmīga ironija sasaistās ar vilciena tēmu, par ko smejamies itin dabiski, jo bēdīgi slavenā «Vivi» nedienas savijas ar smiekliem no izrādes «Šveiks», ar bērnu dziesmiņu «Čuk, čuk, čuk, vilciens pūš un elš» un aizved senā «Bumeranga» saldsērīgajā romantikā: «Zem bērziem es vakarā staigāju viens, Nakts ir jau pagalam, bet nenāk neviens. Cik skumja ir vasara, acīs mirdz asaras, Tevi es aizmirst vairs nespēju.» Mīlas smeldzes cienītās ir ar skaistu, spēcīgu balsi un iznesīgām kustību manierēm.
Nemanot paskrien laiks, un ilgās pēc sava muzikālā teātra Ogrē – operetes žanram īsti piedienīgi izskan Hannas un Danilo mīlas ārija no Ferenca Lehāra operetes «Jautrā atraitne» – it īpaši finālā, ak, kas par dziļiem reveransiem, smalkām grācijām! Kā gribi – smejies vai raudi! Muzikālā karuseļa finālā skatītāju, klausītāju ovācijas izsauc daudz un daudzās variācijās dziedātā «Lilioma dziesma», kuras piedziedājums visa aktieru ansambļa un skatītāju kopīgajā korī noskan vareni, pacilāti un ik sirdi tricinoši:
«Jo tu esi dzīvs, tu esi dzīva,
Viens zirgs vēl ir brīvs,
Viena vieta uz brieža vēl brīva,
Uz brieža vēl brīva.»
Tad, kā allaž, aktieru svinīgā fināla ierinda, sveicēju plūsmas, ziedi, ziedi, ziedi… Divām cienījama izskata kundzēm (Taisai un Silvijai) avīzes vārdā pajautāju par izrādes radītiem iespaidiem, to pašu noprasīju teju blakus sēdošiem jauniešiem Daniēlai un Gustavam. Doma dažādo paaudžu pārstāvjiem viena: «Lieliska izrāde, ik sīkums jūtīgi tverams, laba mūzika, virtuozas kustības, dejas, aizkustinoša, draudzīga publika, jauks vakars, pavasaris, klāt Starptautiskā teātra diena. Nu vai nav skaisti? Pēc izrādes pāris vārdu pārmiju ar režisoru Jāni Kaijaku. Atsaucīgs, bet par paveikto kautrīgi kodolīgs: «Nu, piestrādājam!» Mājupceļā dzīvi apspriedām daudzos iespaidus. Brīnumaina domu sakritība! It īpaši tajā, ka Ogres teātris var – apņēmīgi, talantīgi, meistarīgi! Un jūtīgi skarot skatītāja, klausītāja dvēseli. Priecīgus teātra svētkus!
