Sarmīte visu dara rūpīgi, pārdomāti, stratēģiski, ievērojot laba darba iznākuma principus, kas sarindojami apmēram tā: laba doma, tās izzināšana līdz īkstīm – ar skicēm, darba uzmetumiem, resursiem, labu komandu (un tāda viņai ir – pašas veidota, trenēta) un tā tālāk, un tā tālāk. Visu neuzskaitīt, visu zina viņa pati – noteikti. Bet tomēr, tomēr visam pāri – Sarmītes talants, kas padarītajam piešķir vieglumu. It īpaši vārdi, teikumi, domas viņas grāmatā veidojas ar radošu elastību pavadā. Šoreiz grāmatas «Ērkšķrozēm kaisīts ceļš» galvenā varoņa – Dzintara Kvanta – dzīves gājuma krustceles izstaigājot. Diez vai labi sekmētos no šeit atainotajām grāmatas epizodēm izveidot hronoloģisku stāstu: tas ir grāmatas uzdevums. Jāmēģina paļauties uz ieskicējumiem, kas izceļ kaut daļu no dižgara Dzintara lieluma.

Kaut kas no sākuma

Saņēmu Sarmītes sirsnīgo, gaumīgo ielūgumu. Paldies! Bet grāmatas atvēršanas svētkiem zīmīgajā 19. marta Sarmītes un paša Dzintara svētkos būtu ieradies tik un tā! Mūsu avīzē OVV par Sarmīti un viņas darbiem esmu rakstījis daudz, arī pati Sarmīte raksta, bet, meņģelieša Edgara Kalnriekstiņa pamudināts, pašā kovida apogejā brīvā dabā tikos ar Sarmītes grāmatas varoni Dzintaru Kvantu, kā iespaidā kopīgiem spēkiem uzmeistarojām atmiņu tēlojumu «Dzintars Kvants iegulda sirdi savas dzimtas piemiņā».

Tajā arī šādas rindas: «Šodienas «Jaunrozēs» ik solis liecina par to pašu: dzimtā sēta veidota veselām paaudzēm. Eju Dzintaram pa pēdām un pielieku soli, lai tieku vitālajam vīram līdzi. Tas ir māju pagalms? Nē, tas ir Kvantu dzimtas Nacionālais parks ar mežmalu ielokiem, dīķu līcīšu zīmējumiem, ar tiltiņu uz mākslinieciskām vēja dzirnavām, kur iekšpusē vesels muzejs ar vēstures liecībām, apbalvojumiem, atzinības rakstiem, fotogrāfijām, publikācijām… Plašais mauriņš ar celiņu virāžām, košuma krūmiem, puķēm, ar brīvvalsts laika arklu uz goda postamenta, ar tūju piramīdām teju līdz pašām debesīm… Te, pagalma vidū, milzīgs balti apsnidzis akmens tēvam Kārlim. Te viss no visas sirds – pagājībai, šodienai, nākamībai.» Nevarēju šo nepieminēt, jo tieši to pašu, par ko ar Dzintaru runājām toreiz, Sarmīte ieraudzījusi savā grāmatā – neatdarināmajā rakstnieces stilā un dziļākā, plašākā dzīvītes tvērumā.

Viesmīlīgā svinīgumā

Modernā, majestātiskā Ogres Centrālā bibliotēka sagaida viesmīlīgi, saposusies kā pašam Svētvakaram, kaut ir tikai pašas dienas vidus. Jau ar simpātisko garderobisti apmaināmies laipnībām, ko vislabāk izceļ humora pieskaņa. Konferenču zālē kupls ļaužu pulks, kurā izceļas Sarmītes pašas enerģiski vadītā, organizētā, neskaitāmu literāri muzikālu izrāžu veidotāja – Meņģeles Literāri radošā kopa (saprotams, ka ne pilnā sastāvā). Daudz, daudz jauku seju, no kurām ar vienu – īpaši mīļu – no jauna iepazīšos, bet par to vēlāk. Pats galvenais, jubilārs Dzintars Kvants, stalts un svinīgs kā skolas izlaiduma vakarā, kā iesvētībās: pirms tam jau bijām dūšīgi pakratījuši viens otra roku, jo esam labi draugi, šad tad sazvanāmies, sirsnīgi aprunājamies, un gadu starpība netraucē nekādi.

Priekšnojautu gaidās – svinīgs klusums. Sarmīte nostājas skatītāju priekšā, viegli paceļ galvu, un visi it kā aizturam elpu. Viņa paziņo galveno: tieši šodien Dzintaram svarīga diena – 93 gadu jubileja. Tieši šai brīdī kā allaž steidzīgais Ogres pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis atradis mirkli un no sirds sveic Dzintaru. Rādās, ka jubilārs arī jūtas aizkustināts: viņi jau labi sen kā pazīstami un labi draugi. Egils kodolīgi (cik nu laiks atļauj) pasaka galveno: «Mūsu tautu gadu simteņu vēstures notikumos ne reizi vien gribējuši iznīcināt, bet nevar iznīcināt atmiņu, piemiņu, kas pašu sargājama, atjaunojama. Tieši tāpēc nu jau labu laiku Ogre lepojas ar Kārļa Kvanta ielu, top mums Brīvības laukums, sargājam piemiņā ierakstītās leģendas, un dzimst arī jaunas. Šajā goda lietā īpaša vieta arī Kvantu dzimtai. Paldies, Dzintar, ka bijāt tāds, kāds bijāt, un esat tāds, kāds esat! Godīgs, latvisks patriots ar staltu stāju un stingru mugurkaulu! Otra tāda nav!» Ievēroju, ka jubilārs no saņemtā ziedu pušķa vairs nešķirsies: varbūt parādītā goda iespaidā, bet vienkārši dabiskā mulsumā: kur lai visu to liek… Citi sveicēji nāks pēc tam.

Ne visi tik labi pazīst Dzintaru, tālab Sarmīte padomājusi par visu. Iesākumā skatāmies pašas grāmatas autores uzņemto videofilmu. Filmas teksts pašas Sarmītes veidots un pašas norunāts. Par skaņas un vizuālo noformējumu gādā Sintija no tās pašas radošās komandas. Filmas režisorei, kā rādās, sarunu veidot nav nācies grūti: Dzintars trauc vienā gabalā, savu ēku ansambli pārskatot, ik puķu dobi apcerot, labsirdīgi pasmejoties, kā sēklu tirgotāji mēdz tev kārotās puķes vietā iesmērēt pavisam citu. Uz lielā ekrāna Dzintara lielās māju paradīzes ainas, ainavas, kurās nu ir palicis viens pats, bet nebēdā: ko tur sūkstīties – pa to pašu ceļu reiz iesim visi, visi bez izņēmuma, protams, žēl dzīvītes, kas tik skaista, par kuru nācies arī cīnīties.

Valodas un jūtu bagātībā

Grāmatas autores Sarmītes Poikānes dvēsele jūtīga, valoda bagāta, tālab viņas rakstīto atstāstīt nevar, talantu uzlabot var pati, bet citam tas nav pa spēkam. Ieklausīsimies, kā skan tēlojuma mūzika: «Ir agrs rīts. Vasara dveš savu karsto elpu pār mierīgo dīķīša līmeni, un naktī padzisušais ūdens viegli kūp. Jau mēnesi ir ļoti karsts, un lietus lijis pavisam skopi. Tomēr ziedi nav cietuši. Oranžīgi dzelteniem viļņiem tie liecas lokā ap dīķmalu, kā gribēdami aizsniegties ar galviņām tuvāk ūdenim un padzerties. Bet varbūt paspoguļoties? Ai, kur tad spoguļosies, ja visu dzelmi ir aizņēmis lielais sudrabvītols! Pārkāris savus līganos zarus gandrīz no viena krasta līdz otram, varenais koks gaida, kad beidzot uzlekusī saule padzīs palso miglu, kas viegli klājas pāri ūdenim. Ābelē iečivinās putns. No tuvējā meža puses tam atsaucas vēl viens, tad vēl un vēl, līdz bariņš nelielu, brūnganu spārnaiņu izlido no mežmalas alkšņiem un piebiedrojas ābelē sēdošajam dziedātājam. Vai ieturēs brokastis? Kokam zari nolīkuši no rožaino augļu smaguma – darbs tikai knābāt. Nē, atkal atskan melodisks svilpiens, un putnu bars vienoti pārceļas uz pārziedējušu studentneļķu dobi. Tur ir sēklas, un tās lidoņiem garšo labāk.

Ābeļu vainagi ir kupli, tomēr cauri tiem var saredzēt lielu, dzelteni krāsotu māju. Nav jābūt celtniecības speciālistam, lai saprastu, ka ēka ir prasmīgu roku celta. Māja, logu acīm raugoties garām zaļganu un sārtu ābolu pārbagātajiem kokiem, stāsta savu dzīvi. Senas mājas tā prot – stāstīt bez vārdiem. Šādās mājās nekas nav mēms, pat klusums ne. Tā ir īpaša senatnes bezvārdu valoda, kādā runā logi, durvis, verandas, sliekšņi, koka soliņš durvju priekšā un cilvēku iemītas takas. Takas ir labas stāstītājas. Tās vēstī, cik bieži ir saimnieks gājis uz šķūni pēc malkas vai saimniece mērījusi ceļu uz kūti, vai bieži mītas pēdas arī uz klēti, siena šķūni, varbūt garāžu vai vēl tālāk – kaut kur aiz saimniecības ēkām zaļos un smaržīgos plašumos.

No mājas iznāk slaids, sirms vīrs. Nesteidzīgā, bet stingrā gaitā viņš aiziet pa vienu no taciņām uz šķūņa priekšu un brīdi stāv pie saskaldītās malkas grēdas. Palūkojies uz netālu esošo vēl neskaldīto bluķēnu kaudzīti, vīrietis kaut ko brīdi domā. Tad, acīmredzot pieņēmis lēmumu, paņem pie šķūņa sienas pieslietos dārza darbarīkus un apņēmīgi iet dīķa virzienā. Šodien viņš ravēs. Nevar ļaut nezālēm aizēnot neskaitāmajās dobēs ziedošās puķes. Ak, ir jau arī jāapzāģē vecie zari, jāpļauj zālājs, jālaista tomāti, jābaro karpas… Bet tagad jāravē. Tas ir steidzīgāk. Sirmais vīrs nometas pie flokšu dobes. Rokas, pieradušas pie darba, kustas pašas. Domas tagad var iet savu ceļu. Domas… jā. Arvien biežāk tās sliecas pagātnē, garā, garā ceļā, kas, vezdams no tagadnes uz senatni, atsauc atmiņā notikumus, kuros vienmēr viņš ir bijis pašā viducī, pašā centrā. Viņš, Dzintars Kvants, nekad nav dzīvojis ar pusdūšu, bet allaž meties dzīves okeānā, nebaidīdamies cīnīties ar bangām. Vai tā bijusi drosme, varbūt arī palīdzējusi veiksme, iespējams, balstījis agrā bērnībā iegūtais darba rūdījums? To tagad neminēsim. Labāk iesim kopā ar Dzintaru Kvantu pa viņa deviņdesmit trīs gadus mīto dzīves taku un mēģināsim ieskatīties tajos tālajos gados, kad pasaulē nāca šis apbrīnojamais cilvēks.»

Dzīves gaitās Dzintars bijis arī rīdzinieks

Īpaši aizkustina rindas par Dzintara vectēvu. «Sastrādāta, asa plauksta tur Dzintara mazo roķeli. Ikdienā ēveles un kaltus stingri vadījusi, ēveļskaidām un apskrāpēta, skabargainu dēļu savainota, šī lielā vectēva roka ir silta un ieslēpj mazdēla plaukstiņu kā putnēnu ligzdā. Blakus Otto Laukam, savam mātes tēvam, Dzintars jūtas droši. Viņš paceļ degunteli uz augšu un piebiksta viņam ar elkoni.

– Vectēv, vai tālu vēl?

– Vai tad jau esi piekusis? Tu taču jau liels vīrs – nesen nosvinēji trešo dzimšanas dienu! Ko tad manas vecās kājas lai saka?

Dzintars zina, ka vecaistēvs joko. Kurš tad nu triju gadu vecumā ir liels vīrs! Un par tām vecajām kājām jau arī nav domāts nopietni. Kā tad Otto varētu stundām nostāvēt pie ēveles, tupties un celties, dēlīšus kopā likdams, ja viņa kājas būtu vecas un vārgas? Dzintars iesmejas un cenšas likt ar vectēvu vienādi platus soļus.

– Brauksim, dēls, ar ormani!

Puika, to dzirdot, vai palecas gaisā. Ar ormani! Tas ir – ar zirgu! Tas taču aizraujoši! Sēdi kā kungs un skaties uz garāmgājējiem, bet kučieris vada zirgu, kas, pakavus pret bruģi klaudzinādams, velk droškas pasažierus, kur tam liek. Ormanis ir dabūjams Ormaņu ielā, pavisam tuvu Dzintara vecvecāku mājvietai. Jautrais brauciens ilgst labu brīdi, jo mērķis ir Daugavas krasts, kur notiek Latvijas proklamēšanas dienas svinības. 18. novembris nelutina ar siltumu, bet krāšņi izrotātā Rīga liek aizmirst par vēlā rudens drēgnumu. Acīs ir prieks, roka sajūt vectēva silto plaukstu, un Dzintars pilnībā izbauda bērna bezrūpības pilnos brīžus, klausīdamies zirgu pakavu ritmiskajā klaboņā. Kāda cita diena, kas nepavisam nav rudenīgi pelēka. Šoreiz nav nolīgts ormanis, bet Dzintars brauc ar tramvaju. Protams, ne jau viens! Lai arī ļoti apķērīgs un patstāvīgs, viņš ir tikai bērns, nu jau gan četrgadnieks. Tramvajā puika ir kopā ar vectēvu un vecmammu. Otto ar Dzintaru sēž blakus, bet vecmamma Marija piemetusies uz priekšējā sola ejas pusē. Kaut kas noklakšķ, noklaudz, nočīkst, un tramvajs, kārtējā pieturā izlaidis pasažierus, turpina kustību uz pilsētas centru. Ārā spīd pavasarīga saule, kokos plīvo viegls mazo lapiņu zaļums.»

Laiks iet. Kad ģimene no pagaidu būves ievācās jaunajā mājā, Dzintara vectēvs Otto Lauks, bijušais Antona Benjamiņa galdnieks, no Rīgas pārcēlās uz laukiem un savu amata nagu turpināja apliecināt «Jaunrozēs». Bez citiem koka darinājumiem vectēvs taisījis arī zārkus… Saprotams, ka mazdēls ar lielu aizrautību piepalīdzēja smalkajos galdnieka darbos. Dzintara vecāmāte Marija Lauks kā rīdziniece arī novērtēja lauku burvību un gana ciemojās pie saviem Līčupes (Mazozolu) tuviniekiem.

Likteņa piespēlēs un klupienos

Gadiem krājoties, Dzintara pienākumu saraksts auga augumā, bet vēl nebija ne mazākās jausmas, ka pavisam drīz skolas vecuma pusaudzim būs jāiesaistās cīņā par saviem vecākiem, tēva mājām un Tēvzemi. Pēckara laiku rocība bija trūcīga, un ceļi ļoti bīstami: ik uz soļa uzglūnēja čekisti un viņu savervētie ziņotāji. Bet bezbailīgie puikas daudz nebēdāja un nebaidījās. Ēverģēlīgais Dzintars dažreiz iegūlies vectēva taisītā zārkā un sajuties itin labi: tad ko baidīties?

Atvainojiet, šīs rindas nevaru neuzrakstīt, jo pasaulīte tik maza, kur viens ar otru esam teju rados. Toreiz, 2001. gadā, Dzintars man stāstīja: «Visādi citādi raižu nebija, bet kā lai apauj kājas? Izdomas bagātajam puikam galva nebija ilgi jālauza: no tēva šineļa apakšmalas, nošņāpis vajadzīgā izmēra piegrieztnes, sadiedza itin pieklājīgas pastalas. Pa dzelzceļa uzbērumu līdz skolai tāds nieka gājiens.» 1948. gadā Dzintars pabeidza pamatskolu, kurā par skolotāju un arī skolas direktoru tolaik strādāja šo rindu autora tēvs Ojārs Upenieks, kas vēlāk daudzus gadus bija OVV priekšteča «Padomju Ceļa» žurnālists. Nu, re! Bet ne jau tāpēc ar šo apbrīnojamo dižvīru sadraudzējāmies: savā varā burtiski pagrāba – gan viņa personība, piedzīvojumi, pārdzīvojumi, nezaudējot humoru, cerību! Viņš joprojām vēl dzīvā, latviskā, patriotiskā ierindā.

Pēc kara, kad latvju cīnītāji negribēja padoties atkārtotajai krievu okupācijas varai, Dzintara tēvs Kārlis bija nacionālās atbrīvošanās cīnītāju pirmajās rindās. Bija jāievēro visstingrākā konspirācija. Tēvam un viņa cīnītājiem lieti noderēja Dzintara, viņa draugu, arī māsas Veltas palīdzība: vīrus vajadzēja apgādāt ar pārtiku, ieročiem. Kur ņēma ieročus? Ar tādu mantu meži bija pilni, un izmanīgi puikas tos piegādāja (iemainot arī pret taukšķētiem zirņiem, kas Dzintaram padevās īpaši gardi…). Visur uzglūn čeka. Dzintaram un viņa mātei jāiziet drūms ciešanu, sāpju ceļš.

Sarmītes pleca biedres no literātu komandas lasa grāmatas fragmentus, arī tādus, kas stindzina asinis:

«Bet varbūt mamma zina, puisim ienāk prātā. Ja viņu arī sit, tad, iespējams, mamma pateiks. Bet vēl noteikti viņi neko nezina. Citādi jau mani nebūtu veduši atkal uz pratināšanu. Ja es zinātu, kur ir tēvs… vai es to pateiktu? Tālāk Dzintars nepaspēj izdomāt, jo Harlamova tuklā dūre triecas sejā, un nākamajā mirklī sānos cērtas kalto zābaku spērieni.

(..) Ir septītā diena čekā, un atkal Dzintars ir pie Harlamova. Jautājums tas pats – kur ir tavs tēvs? Dzintars nezina. Viņš to patiesi nezina. Tas viņam jautāts visas septiņas dienas. Katru nakti viņš ir sēdējis Harlamova kabinetā uz krēsla, ar dūres sitienu notriekts zemē, spārdīts kājām, tad nomests kamerā uz grīdas. Visas septiņas dienas viņam nav dots ne ēst, ne dzert.

Izsaukts uz kārtējo pratināšanu, Dzintars no sitieniem vairs nevairās. Tos gandrīz nejūt. Bet viņš redz uz galda stāvošo karafi ar ūdeni. Puiša skatienu pamana arī Harlamovs.

– Gribi dzert? – viņš ņirdzīgi prasa.

– Jā…

– Kad pateiksi, kur ir tēvs ar saviem mežabrāļiem, dabūsi dzert!

Spēriens. Tumsa.»

Nacionālās atbrīvošanās cīņas turpinājās ilgi. Tomēr čekisti atklāja Dzintara tēva Kārļa Kvanta vienības atrašanās vietu, un Kārlis krīt nevienlīdzīgā kaujā. Viņa vārdā nosauktā iela Ogrē atgādina par Dzintaru un viņa tēvu.

Dzīve neapstājas. Dzintars strādāja dzelzceļa būvdarbos, izmācījās par šoferi, pašmācībā apguva kinomehāniķa amatu un šajā kultūras (un tā bija kultūra!) nozarē nostrādāja 15 gadus. Līdz pensijas gadiem rāvās meliorācijā, bet atjaunotās Latvijas laikā kļuva par apsviedīgu tirgotāju savā Mazozolu veikaliņā, kurā laucinieks varēja nopirkt visu. Varbūt tēva talantu mantojis arī Dzintara dēls Raimonds, kas šodien ir veiksmīgs tirdzniecības uzņēmuma vadītājs Madlienā.

Fragmentu lasītājas jūsmīgi ataino jauno stalto kinomehāniķi, cītīgo strādnieku meliorācijā, apsviedīgo bodnieku savā veikaliņā, aizrautīgi klausāmies, kā drosmīgais, uzņēmīgais vīrs sev neļāva darīt pāri arī komunistu laikos, kad kurioziem bagātie ceļi aizveduši pat līdz LKP centrālkomitejai.

Sarmītes atbilde «skribelējumiem»

Grāmata ir jāizlasa. Ja kāds iedomājas, ka pietiek ar dzirdētajiem fragmentiem, tas rūgti maldās. Man bija vieglāk, jo galvenās sižetu līnijas zināju, tāpēc izlasīju vienā rāvienā. Bet jālasa vēl. Esmu laimīgs, ka svētkos satiku savu bijušo audzēkni Rudīti, Dzintara māsas meitu, – tagad Rīgas Doma kora skolas pedagoģi. Var teikt, slavenība, bet pati sirsnība bez mazākā piliena iedomības! Zālē Dzintara dēls Raimonds ienes torti ar 93 svecītēm, kuras jubilārs nopūš vienā paņēmienā, «Daudz baltu dieniņu» noskan vareni. Tālāk apsveikumi, pateicības, ziedi, ziedi un laimē starojošs Dzintars.

Reiz, kad Dzintars Sarmītei noprasījis, vai viņa atmiņu skribelējumi noderēšot, Sarmīte atbildējusi savā stilā:

«Tie «skribelējumi», kā tu nosauci ierakstus savā dienasgrāmatā, ir pārāk vērtīgi, lai tiktu sasmalcināti mazos gabaliņos un izmētāti pa avīzēm, kuras lasa pavisam mazs daudzums cilvēku. Tajās rindās ir viss tavs dzīves ceļš. Tur ir tik daudz krāsu un smaržu… un asumu. Lasīju, un man bija sajūta, ka eju pa ceļu, kura malas apstādītas ar dažādu krāsu ērkšķrozēm. Tava deviņdesmit trīs gadus garā dzīve ir kā ērkšķrozēm kaisīts ceļš – krāsains un adatains. Mana atbilde Dzintaram Kvantam – ir šī grāmata.»