Un tā tālāk – līdz cilvēka izzināšanas bezgalībai.Tautas gudrība atgādina, ka «neviens cilvēks nav vējā vētīts». Tātad katrā pa sēnalai, pa gruzim, pa puteklim… Tas nenozīmē, ka esam attaisnoti jebkurās ģeķībās. Iespējams, katrā no mums ir kaut kas tāds, kas attiecināms uz cilvēka sugas kopīgām iezīmēm. Varbūt taisnība ir Darvinam, ka «spēja nosarkt ir pati cilvēciskākā no visām cilvēka īpašībām». Protams, ja runa par kautrību, kauna sajūtu, kas rodas situācijās, kur mēģinājumus kaut ko noslēpt atmasko kauns un sarkums vaigos. Kaut kad pa Saeimas namu pašapzinīgi kātoja kāds vērtīgs ārzemju izcelsmes deputāts, kas tribīnē kāpšanas apmātībā iemantoja itin cienījamu iesauku no Rūdolfa Blaumaņa literārā mantojuma – «Tālavas taurētājs». Turklāt kungs likās pazaudējis pēdējās kautrīguma pazīmes. Jo bez runu trauksmes tribīnē sava varoņtēla izcelšanas nolūkā turējās pie pagalam bezgaumīgiem šortiem. Tādējādi izspīlējot plikās ciskas, kurām vienīgais glābiņš no negoda būtu paslēpties zem kārtīgām ūzām, lai nerēgotos ne viena paša acu galā. Vai viņā bija redzama kaut kāda neērtības sajūta, nu nē, – ne ar binokli noķerama! Tautas kalpa laiks bija īss: pazuda tikpat ātri, cik ātri uzpeldēja: labi, ka tas īstajam Blaumaņa «Tālavas taurētājam» nekaitēja ne nieka.
Pasaulīgais «ņirdzējs» Šveiks šķietamā vientiesībā spļaujamo trauku pamato filozofiski: tas domāts tiem, kas spļauj. Kam domāts Kārtības rullis? Brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiku» tēlu personāžs Saeimā, valdībā arī, šķiet, pārstāvēts visā spektrā – ar Pietuka Krustiņu, Švaukstu sākot, ar Prātnieku, Dregberģi turpinot, beidzot ar runas vīru stāvajā apkaklē, kas visu laiku un bezgala bieži skandināja vienīgo labi apgūto gudrību – «runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek!». Kad Bisars Pietuka Krustiņam jautā: «Kas tas «alzo» īsti par vārdu ir, ko, jūs, skolotie, vienādi viņu daudzināt?», Švauksts pasteidzas pirmais: «Das is so par deitssch!» Bisars nelikās mierā: «(..) ja par deitsch, tad viņam par deitscch vajag arī kaut ko nozīmēt!» Pietuka Krustiņš kā no debesu augstumiem pasludina, ka tas esot tāds mācītu ļaužu valodas pušķošanas vārds. «Tas ir tāpat, kā kad tukšās sudmalās aiz maliena trūkuma un kad negrib turēt cieti, grūstu kaut kādas sēnalas iekšā, lai starp akmeņiem neceļas uguns,» Bisars jocīgi sacīja. Ar ko tāds «alzo» sliktāks par mūsu «šiem te», «ekosistēmām», «izaicinājumiem», «optimizācijām», kur jēgas apakšā nav, vien kalpo par sēnalām starp varas dzirnu akmeņiem: mūsdienu viedie iespraudeņi pagalam līdzīgi tiem nieka «alzo» un pārspēj. Cik nav malts: kā var nesolīt, prioritāšu prioritātes, viss skaistais nāk no iekšām, draugi, nav labi, aizver muti!, nāvi okupantiem, pa priekšu jāierauj, man asinīs dzelzceļš! Un tā tālāk, un tā tālāk – līdz personīgā piemēra tai atskārsmei: kas vainas arī sliktam piemēram? Bija kāds Saeimas deputāts, kas ļaužu piketam pie Saeimas nama pa logu rādīja tik nepiedienīgu žestu, ka še sīkāk raksturot to neērti. Atceroties Āboltiņas ūjināšanu, Mottes zviegšanu, nepatikā jānovēršas. Iedomājoties par tautas kalpu raibajām ģeķībām, jāsaprot, ka nav runa par pārsteidzību, kļūdīšanos, kas katram gadās, bet par nokaunēšanos, atvainošanos, kas nesanāk nevienam pašam.
Tie, kas ar savu personisko piemēru tā izgāzušies, turpina izgāzties! Tie paši āksti «spodrina» jau tā zemos varas un pārvaldes reitingus. Kariņš, kam teju visas paša izgāztās sētas labi pazīstamas, vēl nesen nekautrējās glūnēt uz NATO ģenerālsekretāra amatu un joprojām cīlē uz Eiropas komisāra augsto krēslu. Mīļā tauta! Nevajag prasīt komisko varas tēlu demisijas, jo koalīcijas auklēs un glābs no visiem varas teātra klupieniem! Neprasiet arī atkāpties pašiem: ir tipi, kas cilvēka kaunu neprot, nezina un nesarkst ne sitami! Toties nelāgās – skolu, pastu slēgšanas, vilcienu graboņas, nabago zemnieku nerrošanas, papīra doktrīnu špāses, imunitāte pret asins graudu importu un tranzītu – turas tik stabili kā algu kāpumi pašiem varas kalpiem! Kaut kāda nolemta līdzība izpeld no Svētajiem rakstiem: «Ak, mana tauta! Tās vadoņi ir bērni, un sievas valda pār viņu. Ak, mana tauta! Tavi vadoņi ir tavi maldinātāji, viņi padara neejamu to ceļu, pa kuru tev jāstaigā» (Jes. 3–12).
