Lai brauktu uz klosteri, jābūt motivācijai. Pat ja tā ir tikai interese, nekas vairāk. Vēl jo vairāk, ja esi bezdieve. Citiem vārdiem sakot, – netici dievam. Tomēr dzīvē ir tā iegrozījies, ka vienu klosteri esmu apmeklējusi vairākas, ja ne daudzas reizes. Tas nebūt nav pretrunā ar manu pasaules uzskatu, jo klosterus un baznīcas vērtēju no kultūrvēsturiska aspekta. Tas, par ko šeit rakstu, ir Pihticas sieviešu klosteris Igaunijā.

Kad tavā dzīvē ienāk miers, viss nostājas savās vietās. Tad ir prieks par paša prieku, ko ieraugi pienenes pūkā, zāles stiebrā, garāmgājēja uzrūcienā arī, un pat zvirbuļu ķildās par lielāko kumosu. Nevis tāpēc, ka tu priecājies par ķildu, bet tāpēc, ka tā ir viena no bezgala daudzveidīgās dzīves sastāvdaļām. Tad var smieties pilnā balsī par sivēnu ķīviņiem pie siles, par gaiļa greizsirdīgajiem soļiem ap savu vistu harēmu, par nikna suņa īpašniecisko negantību pret esošajiem vai iedomātajiem apdraudētājiem, arī par pīļu un zosu saimi iežogotajā aplokā, par ērgļa vientuļo lidojumu, vanaga acīgumu vai vārnu solidarizēšanos.

Nevis uzreiz, bet laika gaitā esmu ielāgojis dažus obligātus nosacījumus, bez kuriem pedagoģijā audzinātājam klājas grūti vai pat neiespējami būt. Ja tie jāuzskaita, garlaicība nenovēršama, bet viens no tiem ir humors. Tāpēc šajā un citos stāstos iz skolu dzīves dažādi joki izlec dabiski un paši no sevis.

Tabakas lapās esošais nikotīns ir viens no pamatiemesliem, kāpēc cilvēkiem ir tieksme pēc tabakas produktiem. Kopumā tiek uzskatīts, ka tabakas smēķēšana pasaulē pazīstama jau vairāk nekā 7000 gadu un tās pirmsākumi meklējami Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, kas ir tabakas dzimtene. Sākotnēji to vairāk lietoja rituālos, bet 14. gadsimtā tabaka atceļoja uz Eiropu un plašāku izplatību piedzīvoja 16. gadsimta nogalē.