Osmaņu impērijā tabaku iesākumā pat izrakstīja kā zāles, tomēr vēlāk to aizliedza, norādot, ka tā izraisa reiboni, nogurumu, jutekļu pavājināšanos un nepatīkamu garšu mutē. Savukārt 20. gadsimtā jau tika pierādīta cigarešu smēķēšanas saistība ar vēzi, sirds, asinsvadu un elpošanas saslimšanām.

Pašam nikotīnam nav ne krāsas, ne smaržas, un nelielās devās ar to varam sastapties arī ikdienā lietojamos pārtikas produktos – kartupeļos, tomātos, sarkanos piparos un baklažānos. Līdz ar to nikotīnu, kaut pavisam nelielās devās, mēs patērējam arī ikdienas uzturā. Tomēr visbagātīgākais nikotīna avots ir tieši tabaka, kas arī ir pamatā cilvēku tieksmei lietot dažādus tabakas izstrādājumus.

Nikotīns tiek raksturots kā bioloģiski aktīva viela ar ļoti plašu iedarbības spektru: no dabīga pesticīda funkcijas līdz atkarības izraisīšanas tās lietotājiem. Tajā skaitā nikotīns ir dabisks insekticīds, un cilvēki to ir izmantojuši augu aizsardzībai no kukaiņiem jau 16. gadsimtā. Ziemeļamerikas iedzīvotāji tabakas lapas plaši izmantoja rituāliem un ārstnieciskām ceremonijām. Nikotīnam piemīt arī stimulējošas funkcijas, tas izraisa asinsvadu sašaurināšanos, asinsspiediena un sirdsdarbības ātruma palielināšanos.

Lai arī nikotīns izraisa atkarību, tomēr tas nav galvenais cēlonis ar smēķēšanu saistītajām slimībām. Nozīmīgākais kaitējuma avots ir cigarešu dūmi un tabakas degšanas radīto blakusproduktu izdalīto vielu ieelpošana. Tāpēc cigarešu smēķēšana ir uzskatāma par viskaitīgāko nikotīna uzņemšanas veidu, jo degšanas laikā dūmos izdalās vairāki tūkstoši dažādu ķīmisko vielu, tostarp darva, oglekļa monoksīds jeb tvana gāze un citas vielas. Vairāk nekā 100 no cigarešu dūmos esošajām vielām ir kancerogēnas un var izraisīt vēzi.

Nikotīns stimulē smadzeņu apgabalus, kas ir iesaistīti baudas un atlīdzības sajūtu radīšanā. Paaugstinot dopamīna līmeni, tiek radītas spēcīgas un patīkamas sajūtas, savukārt mēģinājumi atmest cigarešu smēķēšanu var izraisīt nemieru, miega traucējumus, koncentrēšanās grūtības, izsalkumu, trauksmi, nogurumu un depresiju. Tāpēc cigarešu smēķēšanas atmešana ir ļoti sarežģīta un vairākums smēķētāju šo kaitīgo ieradumu pēc kāda laika atkal atsāk. Jāņem vērā, ka tā nav tikai fizioloģiska atkarība, bet arī ļoti spēcīga psiholoģiska procesa atkarība.

Daudzi cilvēki ar šiem simptomiem mēģina tikt galā, lietojot nikotīna košļenes, plāksterus vai citus līdzekļus. Tāpat ir cilvēki, kas vēlmi atkal uzsmēķēt cenšas uzveikt ar fizisko aktivitāšu palīdzību. Savukārt tie, kuri atmest cigarešu lietošanu pavisam nespēj vai nevēlas, dažkārt pāriet uz bezdūmu alternatīvām, piemēram, nikotīna spilventiņiem vai karsējamo tabaku. Bezdūmu alternatīvas nededzina tabaku un nerada dūmus, tādejādi samazinot arī ķīmisko vielu apmēru. Jāņem gan vērā, ka arī bezdūmu alternatīvas nav bez riska, jo satur nikotīnu un var izraisīt atkarību.