Lai gan šobrīd pirmsskolas demogrāfijas līknes lejupslīdi vēl tik ļoti neizjūt, tomēr skaidrs, ka dzimstības bedre atstās sekas tuvākajos gados. Pērn Latvijā nāca pasaulē par 13,2% jeb 1919 jaundzimušajiem mazāk nekā iepriekšējā gadā, bija mēneši, kad piedzima mazāk par tūkstoti bērnu, un kopumā tika uzstādīts pēdējo simts gadu antirekords.
Bez atbalsta personāla nevar
Šobrīd bērnudārzā «Pūt vējiņi» ir 14 grupas, un tajās nav vairs 30, bet gan no 20 līdz 24 audzēkņiem. Prognozes rāda, ka nākamgad bērnu skaits saruks. Ja šajā mācību gadā uz skolu aizgāja vairāk nekā 80 pirmklasnieku, tad nākamajā – 58. Klāt tik daudz nepienāks, atzīst Lielvārdes pirmsskolas izglītības iestādes «Pūt vējiņi» vadītāja Ingūna Dakstiņa. Griboties tomēr ticēt, ka demogrāfiskā līkne pēc lielā kritiena kāps uz augšu. Viņa atceras, ka 1998. gadā dzimtajā pagastā Limbažu pusē piedzima divi bērni, viens no tiem viņas jaunākais dēls, kurš uz skolu aizgāja vienu gadu agrāk, bet otrs zēns aizgāja uz kaimiņu skolu. Līdz ar to vienu klasi pamatskolā nevarēja atvērt, jo nebija bērnu, kamēr citos gados bija vidēji desmit līdz 17 skolēnu klasē.
Bērnudārzā ir 37 darbinieki, no tiem grupiņās strādā 28 pedagogi un to palīgi jeb auklītes, ir vēl mūzikas, sporta pedagogi, logopēdi. (Lielākā daļa darbinieku ir vietējie, taču ir kas brauc no Skrīveriem, Jumpravas, Ķeguma.)
Visas štata vietas ir aizpildītas, un ir tikai viena vakance, kas ir ilgstoša, – psihologa, un tā trūkums ir ļoti izjūtams, atzīst I. Dakstiņa. Ja vēl būtu sociālais pedagogs, bet tāds nav paredzēts. Prieks, ka ir divi kvalificēti pilnas slodzes logopēdi, viens ir ļoti pieredzējis, otrs te strādā nepilnu gadu, bet arī veidojas par labu speciālistu. Liels pluss ir arī tas, ka tiek nodrošināti divi pedagoga palīgi vairāk par noteikto skaitu (ir 14 grupas, bet palīgi – 16), un pašvaldība tos apmaksā. Šāds risinājums ļauj elastīgāk sniegt atbalstu mācību procesā tiem bērniem, kuriem tobrīd vairāk nepieciešams, kā arī aizvietot saslimušos kolēģus.
Bez atbalsta personāla šobrīd pirmsskola nav iedomājama, it īpaši īstenojot iekļaujošo izglītību. Arī šajā bērnudārzā ir audzēkņi ar īpašām vajadzībām, un te ir licencētas speciālās izglītības programmas bērniem ar valodas attīstības un jauktiem mācīšanās, kā arī garīgās attīstības traucējumiem. Tajās kopumā ir desmit līdz 12 bērnu, un visvairāk ir to, kam ir mācīšanās traucējumi. Trīs bērni ir ar invaliditāti, kam tiek nodrošināti asistenti (to pakalpojumus apmaksā valsts). Bērnu, kam vajadzīgs speciālistu atbalsts, ir aizvien vairāk, tostarp ar autiskā spektra traucējumiem, un patiesībā ar esošo personālu nepietiek, teic I. Dakstiņa. Arī ar diviem logopēdiem ir par maz, un visiem, kam vajadzīgs, viņi nespēj palīdzēt, tāpēc lielāks akcents tiek likts uz gados vecākajiem bērniem, kuriem jāgatavojas skolai, kā arī audzēkņiem ar īpašām vajadzībām.
Laba sadarbība ar sākumskolu
Runājot par speciālajām programmām, vadītāja uzsver, ka tās var piemērot tikai ar vecāku piekrišanu. Nereti nākas viņus pārliecināt, ka tas bērnam nāks par labu, proti, tiks saņemts pēc iespējas lielāks un ātrāks atbalsts.
Pirmsskolas ar cerībām raugās uz Bērnu agrīnās attīstības skrīningu (BAASIK), kas paredzēts kā digitāls risinājums savlaicīgai attīstības risku atpazīšanai bērniem līdz sešu gadu vecumam un lai varētu noteikt atbalstu gadījumos, kad nepieciešams. Nereti jau ļoti agrīnā vecuma posmā parādās problēmas – piemēram, staigāšana uz pirkstgaliem, kas norāda uz muskuļu tonusa traucējumiem, norāda I. Dakstiņa, piebilstot, ka tas ir nopietnāk, nekā varētu šķist, jo saistīts ar visu organisma attīstību. Šobrīd šādos gadījumos viss atkarīgs no vecāku spējas un rocības saņemt speciālista atbalstu, jo pirmsskolai tādu iespēju palīdzēt nav. Mīnuss ir arī tas, ka ir garas rindas pie speciālistiem, kas vēl vairāk iekavē palīdzības procesu. Jā, ir tādas programmas kā «Stop 4 – 7», bet tā paredzēta bērniem no 4 līdz 7 gadiem ar uzvedības, nevis veselības problēmām. Tā ir ļoti laba, ja tajā visu, kas no iesaistītajām pusēm (vecāki, pedagogi) prasīts, izdara. Taču daudz kas, protams, atkarīgs no bērna – ne visiem rezultāti ir vienādi.
Attiecībā uz mācību procesa organizēšanu – skolotājam ir noteiktas 34 kontaktstundas, un darba grafiks sastādīts tā, lai vismaz trīs dienas nedēļā rīta pusē grupiņā būtu divi pedagogi, tādējādi dodot iespēju abām pusēm – bērniem un pedagogiem – padarīt mācību procesu produktīvāku un pilnvērtīgāku. I. Dakstiņa uzsver, ka pirmsskolā svarīga ir skolotāja personība un pedagoģiskais talants.
Attiecībā uz «Skolas 2030» pirmsskolas paraugprogrammu – viņa to vērtē kā labu, tā sadalīta trīs posmos, pēdējais ir paredzēts piecus un sešus gadus vecajiem, kas tiek gatavoti skolai. Visi, protams, neapgūst visas prasmes vienlīdz labi, ar to ir jārēķinās, un tas attiecas arī uz lasītprasmi. Jebkurā gadījumā skolā jāturpina strādāt individuāli un dažādos līmeņos, dažādās grupās, tāpat kā to dara dārziņā. «Ik gadu divus līdz trīs bērnus mēs pat iesakām vecākiem paturēt dārziņā gadu ilgāk par parasto skolas vecumu. Labāk lai viņš nostiprina zināšanas, nekā skolā netiek citiem līdzi un paliek uz otru gadu.» Dārziņam ir ļoti laba sadarbība ar sākumskolas skolotājiem, viņi regulāri te iegriežas, it īpaši, ja nākamajā mācību gadā mācīs 1. klasi. Viņi iepazīst bērnus un vecākus, uzzina, kā kuram veicas, kāds atbalsts būs nepieciešams. Savukārt audzinātājas apciemo skolu, lai pārliecinātos, kā bijušajiem audzēkņiem veicas.
Informācijas apriti ērtāku dara sistēma ELIIS, kurā ir gan dārziņa pasākumu kalendārs, gan katras grupas dienasgrāmata, kurā ir norādīti ikdienas plāni – tātad ir iespēja sekot līdzi notiekošajam (ja bērns nav bijis tajā dienā, var mājās izdarīt dārziņā pildīto). Ir arī interešu izglītības nodarbības – angļu valoda, dejošana, karatē un valodas attīstība (tās ir vecāku apmaksātas). Caur šo platformu notiek arī saziņa ar vecākiem, tostarp caur to var informēt, ka bērns nākamajā dienā nebūs dārziņā un tātad neēdīs maltītes (ja tās neatsaka, vecākiem par tām jāmaksā). Ik rudeni un ziemu slimotāju ir vairāk, arī šobrīd ap 20% audzēkņu neapmeklē bērnudārzu. Skaidrs, ka slimo ne tikai bērni, bet arī darbinieki, šogad gan pat uz pusi mazāk nekā iepriekšējā gadā, norāda I. Dakstiņa, ielūkojoties savā plānotājā.
Svarīgākā ir bērna labbūtība
Par ideju, ka vajadzētu bērnus dārziņā uzņemt no gada vecuma, I. Dakstiņa nepavisam nav sajūsmā. Jau skatoties uz pusotru gadu vecajiem mazuļiem, šķiet, ka viņiem vēl vajadzētu būt blakus mammai, nevis šeit. Pirmās dienas viņiem ir tik dramatiskas – raud gan mamma, gan bērns. Paiet mēnesis un pat vairāki, kamēr mazais pieņem jauno vidi. «Kaut kā viss pārāk ir koncentrējies uz naudu, darba tirgu, biznesu, mazāk uz bērna psiholoģisko un emocionālo labbūtību. Nu nav tam mazajam ķiparam, kas tik tikko sācis iet kājām, vajadzīga sabiedrība, draugi un grupiņa. Viņš ir pilnīgi atkarīgs no audzinātājas un auklītes. Tā kā viņas ir divatā uz 16 bērniem, tad visus apmīļot un padarīt laimīgus nav iespējams. Viss pārējais viņam ir vajadzīgs, kad ir kļuvis patstāvīgāks, prot aiziet uz podiņa, pateikt, ko vēlas vai nevēlas. Un tie ir divi vai trīs gadi, kad būtu jāsāk socializēties.» I. Dakstiņa atgādina, ka bērna attīstībai ir svarīga pozitīva gaisotne. Ja šis vecums vēl tiks atbīdīts līdz vienam gadam, tad par kādu ģimeniskumu un piederību savai saimei varēs runāt, turklāt uzvedības problēmas saasināsies, arī slimošana palielināsies, kas nozīmē, ka arī vecākiem nāksies biežāk ņemt slimības lapu. Kur tad būs tas ieguvums? Un vēl – lai arī cik labas būs audzinātājas, tās nevarēs aizvietot vecākus. Jādomā kāda cita atbalsta sistēma, kas motivēs jaunus ļaudis radīt bērnus. Turklāt mazāki bērni nozīmēs lielāku darbinieku skaitu – lai viņus pieskatītu, proporcijai vajadzēs būt: viena audzinātāja uz trim līdz pieciem bērniem.
Vēl viena no problēmām, kas dara bažīgu vadītāju, ir bērnu mazkustīgums un tas, ka brīvajās dienās ir maz to, kuri uzturas svaigā gaisā. Lai gan dārziņā vienmēr ir atvēlēts laiks pastaigām svaigā gaisā, audzinātājām nereti tiek pārmests, ka, lūk, vakaros bērni nav izvesti laukā. Taču tas tiek darīts ik rītu – stundu vai divas (atkarībā no vecuma), ja tikai nelīst vai arī nav kāds pasākums. Vecākie bērni pēcpusdienā pēc mācībām arī iziet ārā. Jāņem vērā, ka gada tumšajā laikā skolotāja pēcpusdienā viena nevar visu grupu ar 15 bērniem izvest laukā, jo auklītei darba laiks beidzies, bet grupā ir kāds bērns, kurš visu laiku jāpatur acīs, jo viņš izmantos pirmo iespēju aizbēgt. Ja kas tāds notiks, tad neviens vecāks skolotāju neaizstāvēs. Ja nu šķiet par maz būts laukā, tad – kas liedz vecākiem pašiem iziet ar bērnu kaut vai pa Rembates parku kādu loku? Vai tas nav labāk, nekā aizbraukt mājās un nosēdināt pie televizora? «Ar to es gribēju teikt, ka vienmēr vajag paskatīties uz lietām ne tikai no viena rakursa. Vēl viens piemērs – vai nav absurds, ka mums ar vecākiem jāstrīdas par to, ka automašīnas no rīta, vedot bērnu uz dārziņu, tiek atstātas iebraucamajā ceļā un produktu mašīnām jāgaida, kad tas atbrīvosies. Vai tiešām ir tik grūti mazliet agrāk atbraukt un nolikt braucamo tam paredzētajā vietā?» nopūšas I. Dakstiņa.
Skolotāja ar stāžu
Vaicāta, kā nonākusi izglītības jomā, I. Dakstiņa pasmaida, ka ir skolotāja ar ilgu stāžu, proti, to, ka mācīs bērnus, viņa nolēmusi jau bērnībā – vispirms gan vairāk vēlējusies kļūt bērnudārza audzinātāja, taču ar laiku nosliekusies par labu skolai. Mājās visas lelles un lāči kļuva par skolēniem, kurus cītīgi mācījusi. No sava nodoma neatkāpās un, tiklīdz pabeidza vidusskolu, iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kurš tolaik bija vienīgā augstākās izglītības iestāde, kur varēja iegūt pirmsskolas un sākumskolas pedagoga diplomu. Pēc augstskolas absolvēšanas 1993. gadā atgriezās savā dzimtajā pusē – Limbažu novada Puikules pamatskolā, kas nu jau vairāk nekā desmit gadus ir slēgta. Nostrādāja tur 16 gadus, bet tad dzīve sagriezās tā, ka nācās doties projām. Pārcēlusies uz Rīgu, kur vairākus gadus nostrādāja par bērnudārza vadītājas vietnieci. «Man ir tāda sajūta, ka mani kāds virza, un man nenākas cīnīties ar rokām un kājām, kāpjot pa karjeras kāpnēm,» teic I. Dakstiņa. Kad dzīves straume atkal pagriezās, šoreiz – uz Lielvārdes pusi, šķitis, ka nāksies ik dienu mērot ceļu uz Rīgu. Taču pēkšņi ieraudzīja darba sludinājumu, ka tiek meklēta vadītāja pirmsskolas iestādē «Pūt vējiņi». Pēdējā brīdī iesniegusi pieteikumu un atzīta par labāko pretendenti. Jaunajā amatā nonāca 2020. gadā, sarežģītā laikā, kad tika ieviesti kovidpandēmijas ierobežojumi. Ja skolas pārgāja uz attālinātajām mācībām, tad bērnudārzi turpināja strādāt klātienē – pat visstingrākā režīma apstākļos darbojās dežūrgrupas, protams, ar visām darbinieku testēšanām un sejas masku lietošanu, stingriem higiēnas noteikumiem. Un kur tad vēl pārtikas paku gatavošana! Tad, kad tas beidzās, sākās novadu reforma. Pie visa tā trīsreiz nomainījās viņas vietnieces: viena izvēlējās strādāt par logopēdi, otra aizgāja strādāt par vadītāju citā izglītības iestādē. Tagad tas viss ir aiz muguras, un I. Dakstiņa ne brīdi nenožēlo, ka izvēlējās nākt šeit strādāt. Ir iestrādājusies, kolektīvs ir labs un atbalstošs, arī viņas labā roka – vietniece Inga Makare. Ļoti cerot, ka izdosies Kaibalā iedzīvināt programmu, kas balstīta uz Montessori pedagoģijas metodēm. Ir plānots, ka tur būs divas grupas ar kopumā 36 bērniem. Šobrīd viss ir procesā, teic I. Dakstiņa. Katrā ziņā ir vecāki, kas par to interesējas un vēlas tur pieteikt savu bērnu.
Pirmsskolas izglītības iestādes Ogres novadā
Ogres pirmsskolas izglītības iestādes: «Saulīte», «Cīrulītis», «Zelta sietiņš», «Riekstiņš», «Dzīpariņš», «Strautiņš»;
Birzgales pirmsskolas izglītības iestāde «Birztaliņa»;
Ikšķiles pirmsskolas izglītības iestādes «Čiekuriņš» un «Urdaviņa»;
Ķeguma pirmsskolas izglītības iestāde «Gaismiņa»;
Lielvārdes pirmsskolas izglītības iestāde «Pūt vējiņi»;
Madlienas pirmsskolas izglītības iestāde «Taurenītis»;
Ogresgala pirmsskolas izglītības iestāde «Ābelīte».
Pirmsskola (pie skolām kā programmu īstenošanas vieta)
Lielvārdes pamatskola;
Suntažu pamatskola (arī Lauberē);
Tīnūžu sākumskola;
Ķeipenes pamatskola;
Taurupes pamatskola (arī Meņģelē un Mazozolos);
Jumpravas pamatskola;
Lēdmanes pamatskola.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
