Jā, ir visādi riebekļi, kas mēģina čakarēt Baltijas valstis un Poliju. Ir savervēti migranti, kas tiek iesūtīti pāri zaļajai robežai un testē mūsu robežaizsardzības spējas. Ir Kremļa botu armija, kas nepārtraukti uzbrūk digitālajā vidē. Ir «miermīlīgi droni», kas – gan ar, gan bez kaujas galviņām – nesodīti ielido Latvijas gaisa telpā un uzrāda mūsu pretgaisa aizsardzības trūkumus. Ir lērums nodevēju, kas jau ziedina tulpju sīpolus krievu tanku bučošanai, un ir tādi, kas jau bučo tos Maskavā.

Militārie eksperti un līdzi pļāpātāji to dēvē par hibrīdkaru, taču pagaidām šajā karā izpaliek tieša militārā komponente. Krievu bumbas krīt Ukrainā. Krievu tanki ir Ukrainā. Krievi nogalina cilvēkus Ukrainā. Pie mums vēl ir droši.

Civilizētā Eiropa atbalsta Ukrainu. Sūta ieročus, bet par maz. Sūta naudu, bet tā nepalīdz. Un, lai kā eiropiešiem labpatiktu lepoties ar savu nesavtīgo atbalstu Ukrainai, šī palīdzība ir ļoti savtīga. Jā, mēs jūtam līdzi ukraiņiem, mēs viņus saucam par brāļiem, dodam pajumti, darbu un tā tālāk, bet primāri mēs palīdzam, lai karš beidzas vai vismaz paliek tur – pie viņiem Ukrainā. Kamēr ukraiņi karo, mēs varam sūtīt vairāk vai mazāk derīgu palīdzību, nogurt no kara nekarojot un kopumā dzīvot mierā un labklājībā.

Vismaz vienpadsmit gadus tā bija. Nu labi, var teikt, ka trīs. Atkārtotais jeb pilna mēroga iebrukums 2022. gada 24. februārī arī daudziem ukraiņiem lika tā pa īstam apjaust kara realitāti. Tāpat kā visai civilizētajai Eiropai un tās stratēģiskajai partnerei – Amerikai. Taču tagad, līdz ar varas maiņu Vašingtonā, arī situācija krasi mainās. Putins no izstumtā, sankcionētā un par kara noziegumiem tiesājamā dažu dienu laikā ir kļuvis par pilntiesīgu sarunu partneri. Turklāt tādu, kam tiek dota priekšroka. Savienoto Valstu viceprezidenta Džeimsa Deivida Vensa publiskā uzruna Minhenes drošības konferencē bija kā auksta duša. Par krieviju kā globālu ļaunuma avotu faktiski ne vārda. Eiropa pati vainīga pie... jebkā. Šķērmi pat iedomāties konferences saturu tās nepubliskajā daļā. Principā šobrīd notiek vienošanās ar Staļina un Hitlera reinkarnāciju.

Visvairāk šajā ģeopolitiskajā ķezā mani savtīgi uztrauc, vai, kam un komplektā ar ko tagad tiek notirgota Latvija. Tramps un Putins sarunājas bez Eiropas un Ukrainas klātbūtnes. Francija ar Eiropu apspriežas bez Baltijas valstu klātbūtnes. Polija par miera uzturētāju sūtīšanu paziņojusi – laipni lūdzam – tikai bez mums. Rodas iespaids, ka pie dažādiem apaļajiem galdiem sēdošie rūpējas tikai katrs pats par savu valsti, nevis kādām kopējām interesēm – Eiropas telpas drošību, demokrātiju, tiesiskumu. Un no mūsu – no Latvijas interešu viedokļa šobrīd ir daudz neatbildētu jautājumu.

Vai NATO kā aizsardzības alianse ir spējīga darboties bez ASV?

Vai ASV varētu rosināt NATO spēku izvākšanos no Austrumeiropas, kā to sarunās par kara pārtraukšanu vēlas ietirgot krievija?

Vai NATO līguma 5. pants – ka uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām – paliks spēkā?

Vai Austrumeiropa un Baltijas valstis Ukrainas miera darījuma gaitā un jaunā lielvaru ietekmes pārdalē nevar kļūt par maiņas objektu, kā tas notika 1939. gadā?

Vai Eiropas Savienība ir spējīga izveidot alternatīvu NATO – Eiropas armiju, kas līdz šim apspriesta tikai kā teorētisks koncepts militārās industrijas attīstīšanai?

Vai no Eiropas armijas būtu jēga, ja tajā nepiedalītos Lielbritānija, kurai ir kodolieroči, bet kura ir izstājusies no Eiropas Savienības?

Visbeidzot, vai šobrīd Eiropā ir vēl kāds, kurš apņemas likvidēt Putinu, viņa režīmu un tam lojālos krievus salikt cietumos.

Protams, jautājumu uzdošana pati par sevi nevienu nekādi neaizsargā. Taču ļoti negribas atkal nonākt krievu ietekmes zonā. Un ļoti negribas karu. Izmisīgi negribas.