Nebija tik traki, kā pirmajā pārbīlī šķita
Neuztraucies, mīļais lasītāj! Dzīvojamā māja palika pilnīgi neskarta, visi trīs mājas iemītnieki – mēs, abi ar sieviņu un nesen pieņemto kaķeni Minci, esam fiziski neskarti, tā sakot, ne skrambiņas. Tad, kad pamanījām, skats bija šaušalīgs: liesmas 6–8 metru augstumā, un skaidrs bija uzreiz, ka glābjams vairs nav nekas. Kā zinām, šoks, stress ir organisma instinktīvas sargājošas reakcijas. Kā bijušais sportists par reakcijas ātrumu nevaru žēloties: ar vēsu prātu uzsaucu sieviņai, lai zvana 112. Pats nosvērti, bet izveicīgi iemetos garāžā, kur jau dūmoja pamatīgi, iekāpu mašīnā, un ar pirmo mēģinājumu laimējās ietrāpīt aizdedzes atslēgu, ar pirmo startera griezienu iedarbināt veco, mīļo «dampi» un izbraukt drošībā.
Faktiski glābējus sazvanīja jauni puiši, kas, braucot garām, piestāja un ziņoja lietišķi, mums vienīgi pārprasot mājas adresi. Prāts diktēja loģisko: pagrabā šļūtene, spiediena sūknis, ar ko grasījos «špricēt» mājas galu, lai uguns nepārmetas uz māju. Bet tas nebija vajadzīgs, vējiņš pūta glābjošā virzienā. Kurš tādās reizēs skatās pulkstenī? Pēc īsa brīža, kaucot sirēnām, klāt bija VUGD Ķeipenes iecirkņa ugunsdzēsēji. Lai nemaisās pa kājām, nobraucu malā savu autiņu un pēkšņi nomierinājos. Arī saskrējušo ļaužu pulciņš bija mierīgs: visi vērojām jauno, stalto glābēju profesionālo darbību. Turējos tuvāk viņiem, lai atbildētu uz jautājumiem par iespējamo uzliesmojošu priekšmetu atrašanos, bet viņiem viss bija skaidrs tāpat. Pēc īsa laiciņa klāt bija arī VUGD Ērgļu iecirkņa glābēji. Zibenīgi tika nokārtota papildu ūdens ņemšana no kaimiņu dīķa, kas atrodas apmēram 150 metru attālumā.
Nebūtu korekti te ieslīgt detaļās, bet sajūta bija tāda, ka glābēji darbojas lietpratīgi un saprotas no pusvārda. Bet nevaru noklusēt arī detaļas, kas liecina par attieksmi. Kaklā sakāpa kamols: no salaistītās lielās apkures granulu kaudzes gādīgas rokas bija izvilkušas laukā neskartus maisus… Kāpēc? Lai cilvēki nepaliek bez kurināmā. Klāt arī, pa vecam sakot, ātrā palīdzība. Mūsu pašu skolas absolvente Annija no «ātro» brigādes apvaicājas, kā jūtamies, vai nevajag palīdzēt. Atgaiņājamies: kas tādos brīžos raizējas par pašsajūtu. Klusiņām pie sevis uztraucamies, kur mūsu Mince, bet jūs jau izlasījāt sākumā, ka esam sveiki un veseli! Kad viss šķita apdzēsts, glābēji ilgi pēc tam vēl rūpīgi pārbaudīja ik kaktu, ik paksi, lai ne mazāko aizdomu, lai ne tvaika, ne dūmiņa. Jā, bija klāt arī Valsts policijas Pierīgas iecirkņa vīri. Saudzīgi mierinot, tiku paaicināts uz policijas mašīnu, kur sniedzu visus nepieciešamos paskaidrojumus. Atkal – attieksme. Pusnaktī ieradās arī elektriķi, lai salabotu līnijas kabeli. Atkal lietpratība un attieksme. Paldies!
Mani foršie čaļi!
Nakts paiet mierīgi, bet caurā miegā. Rīts atnāk ar cerību un milzu aizkustinājumu. Ar saviem zāģiem, cirvīšiem klāt mani draugi: Guntars, Krišs, Rolands, Andris, Edgars, arī pašam krampja vēl gana. Arī Imants klāt. Brīnos: ko tu te? Izrādās, atvedis dažus sausu granulu maisus un prasa, kur var nobraukt malā savu autiņu. Saku, lai brauc mājās. Viņš: «Kā, tikai tagad atbraucu!» Mani foršie čaļi! Tās bija dvēseles šķīstīšanās stundas. Zāģi pārrauj pušu garos un apdegušos dēļus, plankas, latas – piekabē iekšā, viena krava pēc otras, un darbs uz goda! Viss metāliskais, ieskaitot traktorīša skeletu un citus krāmus, kā pats no sevis sakraujas atsevišķā piekabē. Pa to laiku mūsu meitiņa Guna, zinot, ka pats to neizdarīšu, sociālos tīklos, medijos lūdz palīdzēt vecākiem. Atkal kamols kaklā. Paldies jums, mani labie draugi! Sajūtai, ka neesmu un nepalikšu viens, noticēju un ticu. To pašu novēlu ikvienam uz šīs mīlīgās zemītes, pasaulītes, kur tik daudz labu cilvēku!
