– Apsveicam ar lielisko panākumu, ieskaitot jauna Latvijas rekorda uzstādīšanu. Kādas sajūtas raisa šis notikums? 

– Patīkami, protams, bet kopumā viss ir normāli, nav noticis nekas īpašs vai neparasts.

– Rodas iespaids, ka esat pārāk pieticīga. Man šķiet, ka jums tomēr vajadzētu būt lepnākai par sevi, jo noteikti ir ieguldīts liels darbs, lai izdotos šo mērķi sasniegt. Kāda pati esat pēc rakstura?

– Īstenībā esmu mazliet kautrīga.

– Varbūt vismaz ģimenes lokā kaut nedaudz jūtaties kā sporta zvaigzne?

– Jā, ģimenē viss ir mazliet savādāk. Sākumā varbūt drusciņ arī palepojos, bet tagad jādomā par jauniem mērķiem un tālākiem startiem.

– Kādi apstākļi palīdzēja sasniegt šo lielisko rezultātu? Varbūt mainījāt treniņu programmu vai vienkārši cītīgi strādājāt, lai izpildītu esošos uzdevumus?

– Es nevaru teikt, ka treniņu procesā būtu kaut kas ievērojami mainījies. Turpināju trenēties pēc esošā plāna, bet čempionātā man vienkārši izdevās labi nostartēt visās piecās disciplīnās. 

– Vai pirms minētajām sacensībām jums bija konkrēts mērķis uzstādīt šādu rezultātu? Varbūt arī pašai bija pārliecība, ka jūs reāli varētu to sasniegt?

– Jā, šāds uzdevums bija aktuāls. Es jau pirms mēneša, vēl treniņu gaitā, plānoju uzstādīt rekordu. Ticēju, kas tas man ir pa spēkam, un tādēļ esmu priecīga, ka to arī paveicu.

– Cik bieži jums dzīvē izdodas sasniegt iecerēto? Vai var teikt – ja ir nosprausts mērķis, tad ceļā uz to ejat pāri visiem šķēršļiem?

– Vienmēr cenšos izpildīt uzdevumu, tādēļ strādāju pēc pilnas programmas, lai savu mērķi sasniegtu. Bieži es savu uzdevumu arī izpildu, jo gribasspēka un motivācijas man netrūkst. Dažreiz gan var iejaukties arī neparedzēti apstākļi, piemēram, traumas vai slimības.

– Kurā skolā jūs mācāties un vai arī mācībās izvirzāt sev tikpat augstus mērķus kā sportā?

– Es mācos Ikšķiles vidusskolā, 8. klasē. Skolā es neesmu uzstādījusi tik daudz konkrētu mērķu, bet cenšos mācīties tā, lai saņemtu labas atzīmes visos priekšmetos.

– Kā šobrīd ir iekārtots jūsu dienas ritms?

– Dienas pirmajā pusē, kā visiem, ir mācības skolā. Uzreiz pēc tam dodos uz treniņu.

– Tad nekāda starplaika jums nav?

– Jā, nav, taču nevaru teikt, ka būtu pārāk grūti, ar visu labi tieku galā. Treniņš parasti ilgst aptuveni divas stundas, un tad jau arī vakars klāt. Ap septiņiem – astoņiem braucu mājās. 

– Vai pietiek spēka izpildīt arī skolotāju uz mājām dotos uzdevumus?

– Man parasti nav jāpilda daudz mājasdarbu, tādēļ nevaru teikt, ka vakaros vēl būtu jāiespringst, lai tos paveiktu. Lielāko daļu visu ar mācībām saistīto darbu izdaru jau skolā.

– Tad jau droši vien esat ļoti daudzpusīga un talantīga. Varbūt vēl kādā jomā darbojaties, neskaitot mācības skolā un sportu? 

– Nē, nekādu citu nopietnu aizraušanos man pašlaik nav. Bet, ja es kaut ko apņemos izdarīt, tad man tas arī labi izdodas.

– Cik bieži jums notiek treniņi un sacensības?

– Nodarbības ir katru darba dienu. Sestdienās un svētdienās parasti mums ir brīvs, vienīgi slodzes nedēļās treniņi notiek arī sestdienās. Sacensības lielākoties ir vidēji vienreiz mēnesī.

– Kā izpaužas slodzes nedēļas?

– Tas ir periods, kad nepieciešams pastiprināti uzlabot savu fizisko formu, tādēļ treniņu kļūst vairāk, turklāt tie ir grūtāki. 

– Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt šīs slodzes nedēļas? Vai šis laiks nerada liekas grūtības, nogurumu un sekojošas negatīvas emocijas?

– Noteikti nē. Man tieši patīk slodzes nedēļas. Es mīlu kārtīgi trenēties, tāpēc pat gaidu šo laiku.

– Patiešām nemēdz būt tā, ka pārrodaties mājās ar sāpošām kājām un nolaistām rokām, vairs neko negribas, tikai atlaisties gultā, bet vēl jāmācās?

– Nē, īstenībā parasti tā nav. Nogurums reizēm varbūt ir lielāks nekā parasti, bet nekas ekstrēms, un nav nekā tāda, ko nevarētu izdarīt.

– Ko jūs darāt nedēļas nogalēs, ja nav ne treniņu, ne sacensību un varat šo laiku veltīt pilnībā sev?

– Es brīvdienās nedaru neko. Vienkārši izbaudu atpūtu mājās, paguļu, šo to paskatos internetā vai daru dažādus mājas darbus.

– Pastāstiet, kā jūs pievērsāties sportam un kā aizrāvāties tieši ar vieglatlētiku?

– Es nodarbojos ar lietām, kuras man patīk. Runājot par sportu, es tajā lielā mērā nonācu, pateicoties savai māsai Adrianai. Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un sāka trenēties vieglatlētikā, kad mēs vēl dzīvojām Olainē. Es gāju viņas pēdās, jo gribēju darīt to pašu. Šo lēmumu pieņēmu pati, izmēģināju, man iepatikās, un arī es nolēmu turpināt. Trenēties sāku kādu astoņu gadu vecumā.

– Tagad jūs dzīvojat Ikšķilē?

– Jā. Ģimene nolēma pārcelties uz Ikšķili, jo mēs gribējām mitināties kādā klusākā vietā. Lai māsa varētu turpināt treniņus jaunajā dzīvesvietā, vieglatlētikas treneris Olainē Andis Zeile viņai ieteica doties pie Artūra Priževoita. Adriana paklausīja viņa padomam, bet vēlāk, 2022. gadā, pēc sākotnējiem treniņiem trīs gadu garumā pie Edgara Kļaviņa, arī es sekoju viņas piemēram. 

– Kā vērtējat savu tagadējo treneri Artūru Priževoitu? Cik apmierināta jūs esat ar viņa darba metodēm, komunikāciju un visu pārējo? 

– Artūrs Priževoits, manuprāt, ir gudrs un profesionāls speciālists. Man ļoti patīk pilnveidot savas prasmes viņa uzraudzībā. Arī māsa turpina treniņus, ir apmierināta un regulāri uzstāda teicamus rezultātus.

– Kādas disciplīnas jums vislabāk patīk un padodas?

– Īstenībā man patīk visas. Varbūt mazliet labāk sokas barjerskriešanā un augstlēkšanā.

– Kādi jūsu tuvākie un tālākie mērķi? Kādām sacensībām šobrīd gatavojaties?

– Patlaban lieku uzsvaru uz Latvijas čempionātu individuālajās disciplīnās, kas gaidāms 1. martā. Pēc tam jau sāksies gatavošanās vasaras sezonai, jo maijā norisināsies kārtējais Baltijas čempionāts daudzcīņās. Centīšos tajā uzstādīt vēl kādu rekordu.

– Sportā ar viena rekorda labošanu parasti nekas nebeidzas, drīzāk tas ir kā dzinulis kāpt vēl augstāk un iekarot jaunas virsotnes, vai ne?

– Protams, katrs jauns panākums liek kļūt vēl prasīgākai pret sevi. Ja gribi attīstīties, pastāvīgi jāiet uz priekšu. Man ar to nav problēmu, papildu motivācija arī nav vajadzīga.

– Lai sportists sasniegtu augstus rezultātus, dažreiz nepieciešams ne tikai cītīgi trenēties, bet arī koriģēt savu dzīvesveidu un nereti arī atteikties no daudzām lietām. Vai arī jūs izjūtat šo «sportista nastu»?

– Man bieži vien nepietiek laika, lai satiktos ar draudzenēm. 

– Vai tas ikdienā netraucē?

– Īstenībā ne. Jau esmu pieradusi.

– Lai izdodas turpināt kāpt pa sporta karjeras kāpnēm un sasniegt daudz jaunu rekordu!

– Paldies.