– Pastāstiet, kā savu dzīvi saistījāt ar sportu un kādi ceļi jūs aizveda līdz Lielvārdei?
– Es nāku no Lielauces pagasta, un visi sporta pamati tika ielikti jau dzimtajā pusē. Savulaik mācījos Lielauces pamatskolā, pēc tam Auces vidusskolā un jau tolaik es aktīvi nodarbojos ar sportu, vidusskolas gados pat tiku rajona izlasē vieglatlētikā, un tā viss aizgāja. Turpinājumā studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kas tolaik vēl tika dēvēta par Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. Pēdējā studiju gadā mums novembrī un decembrī bija prakse Ogrē. Tobrīd sāku meklēt vietas, kur vajadzīgi sporta skolotāji, un uzzināju, ka viena no tām ir Lielvārde. Atbraucu, iepazinos ar toreizējo vidusskolas direktoru Staņislavu Gribustu, nodibinājām kontaktus. Kad augstskolā notika absolventu sadale, viņš atsūtīja pieprasījumu par mani. Tādā veidā es kā jaunais speciālists nokļuvu Lielvārdē.
– Kā sākāt nodarboties tieši ar florbolu?
– Kad tikko ierados Lielvārdē, šeit daudzi spēlēja basketbolu. Florbols ienāca deviņdesmito gadu sākumā. Atceros, kā nesen izveidotās Latvijas Florbola savienības vadītāji atbrauca uz Lielvārdi, atveda arī šādu tādu inventāru, un uzsākām komandas būvēšanu. Sākumā mums izveidojās vīriešu komanda. Lielvārdes Sporta skolas direktors Ainars Puķītis teica – tu stāvēsi vārtos. Tā es kļuvu par florbolistu un, konkrēti, par vārtsargu.
– Iznāk, ka jūs esat stāvējis pie paša Lielvārdes florbola šūpuļa!
– Tā varētu teikt. Pašos pirmsākumos mums gan bija tikai viena vīru komanda, kas spēlēja sava prieka pēc, lai vienkārši izkustētos. Laika gaitā, pieaugot interesei, pamazām sākām komplektēt arī jauniešu vienības, tāpat radās sieviešu komanda Lielvārdes «Triāls», kuru kādu laiku trenēju.
– Cik sen tas bija?
– Precīzi šobrīd nepateikšu, bet tas varēja būt deviņdesmito gadu vidus, apmēram 1995.–1996. gads. Katrā ziņā krietns laiciņš pagājis, stabili rit trešais gadu desmits.
– Ar ko jūs nodarbojaties ikdienā, neskaitot florbolistu trenēšanu? Vai joprojām esat arī sporta skolotājs?
– Jā, turpinu darboties arī šajā amatā. Agrāk biju sporta skolotājs Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā, bet, kad pienāca pensijas gadi, šo darbu atstāju. Tagad strādāju šajā jomā Valdemāra pamatskolā, kas ir bijusī Jumpravas palīgskola. Tajā mācu sportu bērniem ar īpašām vajadzībām.
– Kā jūsu slodze sadalās nedēļas griezumā? Cik daudz laika prasa darbi skolā un treniņos?
– Pamatskolā strādāju četras dienas – no otrdienas līdz piektdienai, bet treniņi ir katru darba dienas vakaru. Līdz ar to man ir diezgan saspringts grafiks, vienīgi pirmdiena ir mazliet brīvāka, jo nav jāstrādā Valdemāra pamatskolā.
– Un kā ir ar sestdienām un svētdienām?
– Tās lielākoties ir brīvas, jo florbola spēles jauniešiem parasti notiek darba dienās – brīvdienās pārsvarā spēlē lielās komandas. Tomēr gadās izņēmumi.
– Kādas florbola komandas šobrīd ir jūsu pārziņā?
– Man ir viena treniņgrupa, kurā aktīvi darbojas 21 zēns un jaunietis. Mēs startējam Latvijas čempionātā ar divu vecumu grupu – U15 un U16 – komandām. Sezonā katra no tām aizvada vismaz 30–40 spēļu. Šāds grafiks kopā nozīmē 17 tikšanās ar pretiniekiem izbraukumā un tikpat reizes mājās. Patlaban no abu komandu kopējā spēļu skaita čempionātā (34) mēs esam aizvadījuši 20 (intervija notika 13. janvārī – I. N.) mačus. Pēc regulārās sezonas noslēguma sāksies arī play-off jeb izslēgšanas cīņas.
– Kā vispār sokas komandām?
– Tīri labi. U16 puiši aizvadījuši 11 spēļu, kurās izcīnītas astoņas uzvaras un piedzīvoti trīs zaudējumi. U15 komandas sekmes vēl labākas – deviņās spēlēs ir astoņas uzvaras un tikai viens zaudējums, tas pats pēcspēles metienu sērijā. Kopumā jūtos apmierināts, esam starp līderiem.
– Ņemot vērā, ka darba dienās jums daudz jāstrādā, vai ar sestdienām un svētdienām pietiek, lai atpūstos?
– Dažreiz patiešām ir diezgan grūti un īsta atpūta nesanāk. Teiksim, abām komandām bija brauciens uz spēlēm Liepājā, un mēs praktiski visu dienu pavadījām ceļā. Turklāt tā bija svētdiena, un pēc šāda gara brauciena ir grūti atkopties. Labi, ka man pirmdienas līdz četriem pēcpusdienā ir brīvas. Pretējā gadījumā es visu nevarētu pavilkt, droši vien ietu atpūtā kā pensionārs. Bet pagaidām tieku galā, savācu spēkus un darbojos tālāk.
– Kādi ir šīs sezonas galvenie mērķi? Varbūt spēlētājiem ir arī kādi papildu uzdevumi?
– U16 grupas jauniešiem noteikti jācīnās par medaļām. Bet U15 puišiem ir uzdevums uzvarēt regulāro čempionātu. Ja tas izdosies, tad mēs varēsim finālcīņas par medaļām rīkot mājās, jo tieši regulārās sezonas uzvarētājiem tiek piešķirtas šādas tiesības. Līdz šim mums tas vēl nav izdevies. Bet puiši kopumā ir malači, kļūst arvien meistarīgāki. Tas arī ir viņu kā spēlētāju pamatuzdevums. Labākie jau sāk spēlēt 1. līgā kopā ar pieaugušajiem, kā arī debitē Virslīgas komandā Latvijas – Igaunijas florbola līgā. Viņiem parādās plašākas perspektīvas kāpt uz augšu.
– Nesen mūsu valsts izlase pirmo reizi vēsturē iekļuva pasaules čempionāta pusfinālā. Kā jūs vērtējat florbola attīstības tendences Latvijā gan patlaban, gan nākotnes perspektīvā?
– Florbols Latvijā ir konkurētspējīga sporta spēle. Slapjās ziemas mūs arvien biežāk dzen iekšā sporta zālē, jo ārā slēpot nav iespējams. Runājot par izcīnīto ceturto vietu, jāsaka – Latvijas lielā izlase uz šo mērķi gāja jau sen. Tas zināmā mērā ir arī pārdomātas stratēģijas rezultāts. Pirmkārt, ir gana labs vietējais čempionāts, lai raisītu bērnu interesi un atrastu jaunus talantus. Otrkārt, daudzi labākie jaunieši aizbrauc pilnveidoties un slīpēt savas prasmes uz ārzemju, galvenokārt florbola lielvalstu – Somijas, Zviedrijas, Šveices, klubiem. Viņi spēlē spēcīgākā konkurencē, nekā tas iespējams pašu mājās, pilnveido savas prasmes un līdz ar to palīdz celt arī izlases līmeni. Es to vērtēju ļoti pozitīvi un arī savus jauniešus audzinu ar domu, ka nākotnē iespējams sasniegt daudz, tikai viss jādara cītīgi un pakāpeniski. Pirmais solis viņiem būtu tikt Latvijas U19 izlasē.
– Ejot pa ielām Lielvārdē, vai daudzi jūs pazīst un sveicina kā florbola treneri un sporta skolotāju?
– Jā, šādā situācijā nonāku regulāri. Turklāt bieži vien ir grūti uzreiz atpazīt sveicinātāju. Jo puiši izaug un ievērojami pārvēršas, uzaudzē bārdas, un viņu ārējais izskats būtiski izmainās. Ja kāds beidzis skolu jau pirms desmit gadiem, viņš var izskatīties pavisam savādāk nekā agrāk, tādēļ arī nav brīnums, ka ne visus izdodas atpazīt.
– Ar ko jums patīk nodarboties brīvajā laikā, kad nekur nav jāiet un jābrauc uz spēlēm?
– Tā kā dēlēns spēlē florbolu U14 komandā, dažreiz aizbraucu viņam līdzi uz mačiem. Vasarā mēs bieži sēņojam, bet ziemā nereti dodamies ar ģimeni pastaigāt pa dabas takām. Citreiz brīvdienās vienkārši kaut kur izbraucam.
– Varbūt sports tiktāl piepildījis visu jūsu dzīvi, ka tas reizē kļuvis arī par hobiju? Vai tomēr jums ir arī kāda cita iemīļota nodarbošanās?
– Tagad sports vairs nav hobijs, jo atņem daudz spēka. Par hobiju es varu saukt makšķerēšanu, taču tai paliek arvien mazāk laika. Ziemā man patīk bļitkošana. Vasarā mīlu uzturēties mežā, jo esmu dzimis mežsaimnieka ģimenē, kurai māja laukos un visriņķī mežs. Tāpēc daba mani arvien ļoti pievelk.
– Vai gaidāt lielos mīnusus, kad ūdenstilpes beidzot aizsals un varēs ķert zivis?
– Nē, lielos mīnusus gan nevajag, lai var droši iet ārā. Ideāli būtu sals līdz desmit grādiem. Ar to pietiks, lai dīķītis pie skolas mums būtu aizsalis un bērni varētu iet slidot.
– Ir sācies jaunais gads. Varbūt esat sev nospraudis kādus konkrētus mērķus, kurus šogad vēlaties īstenot dzīvē?
– Runājot par darbu, vēlos godam izcīnīt medaļas ar abām komandām un vairāk uzmanības pievērst savai atpūtai. Neiesūnot dzīvoklī, bet biežāk pabūt ārā kopā ar ģimeni, dažreiz arī vienam kaut kur aizbraukt un pasēdēt pie makšķeres ar zvaniņu.
– Bieži aizbraucat uz savu dzimto vietu – Lielauci?
– Jā, jo tur manas māsas dzīvo. Cenšos aizbraukt uz Ziemassvētkiem, arī Lieldienās. Tāpat arī, kad ir kāda jubileja vai citi lieli svētki, noteikti aizbraucu. Parasti sanāk apraudzīt tuviniekus vismaz reizi divos – trīs mēnešos.
– Paldies par sirsnīgo un interesanto sarunu! Lai izdodas piepildīt savas ieceres!
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
