Jūlija pēdējā datumā Uldis Ābelis nosvinēja savu 92 gadu jubileju. Neraugoties uz dzimšanas dienu, laipnais kungs neatteicās no intervijas. Kas ir Ulda Ābeļa ilgdzīvošanas atslēga – par to un arī daudz ko citu interesantu šajā sarunā ar viņu.

– Izstāstiet nedaudz par sevi! Visu dzīvi esat rembatietis?

– Pats esmu dzimis Valkas apriņķī un mūža pirmajā pusē dzīvojis un strādājis daudzviet Latvijā. Rembatē ierados 1974. gadā, tātad būs jau puse gadsimta, kopš šeit dzīvoju.

– Jums jau liela gadu nasta uz pleciem, bet joprojām esat aktīvs. Cik gadskārtu īsti esat aizvadījis?

– Šodien no rīta man palika 92 gadi.

– Mūsu intervija ietrāpījusies tieši jūsu dzimšanas dienā!

– Jā. Kā man teica mamma, esmu piedzimis šajā datumā pusčetros rītā.

– Varbūt arī ciemiņi jau ir sanākuši?

– Mums lielas ciemošanās nebūs, visi nāk pamazām, pa grupiņām, bērni jau apciemoja. Vakarā droši vien arī kādas kaimiņienes pie manis atnāks.

– Cik liels jums ir bērnu un mazbērnu pulciņš?

– Man ir divi dēli, trīs mazbērni un divi mazmazbērni.

– Vai visiem savējiem atceraties dzimšanas dienas, vienmēr uzzvanāt, lai apsveiktu?

– Man viss kaut kur pierakstīts, bet es daudz ko aizmirstu. Man ir tāda daba – ja es ko kaut kur nolieku, pēc brīža vairs neatceros, kurā vietā to esmu atstājis. Tas vairāk izpaužas pēdējos gados.

– Varbūt esat no tiem, par kuriem kādreiz mēdz pajokot – cilvēks meklē, kur nolicis savas brilles, bet izrādās, ka tās viņam uz acīm!

– Jā, tā varētu teikt. To, ko esmu iemācījies bērnībā un apguvis skolā, pat latīņu valodā, varu no galvas noskaitīt. Savukārt to, kas vakardien notika, tagad nereti piemirstu.

– Ko jūs domājāt, sakot, ka esat latīņu valodā mācījies?

– Esmu apguvis veterināriju, tā ir mana specialitāte, un man bija jāmācās arī latīņu valoda.

– Pēc profesijas esat veterinārārsts?

– Nē, feldšeris. Es neizmācījos par dakteri, bet visu mūžu savu maizīti pelnīju tieši kā veterinārais feldšeris.

– Kur jūs savā laikā esat strādājis?

– Kad beidzu Smiltenes tehnikumu, mani aizsūtīja uz Alsungu – tur es nostrādāju kādus septiņus gadus. Pēc tam pārcēlos uz Valmieras rajonu. Tajos laikos cilvēkus, kuri kārtīgi strādāja un guva atzinību darbā, partija paņēma savā paspārnē un iecēla augstākos amatos. Tādā veidā kļuvu par kolhoza priekšsēdētāju Mazsalacā un vairākus gadus pavadīju šajā amatā. Tur nostrādāju piecus gadus, bet pēc tam labprātīgi pametu šo darbu un vēlreiz pārcēlos, šoreiz uz Ogres rajonu. Strādāju atkal savā specialitātē par mājlopu mākslīgās apsēklošanas speciālistu un cīnījos ar ālavības apkarošanu kolhozā «Uzvara».

– Kā dzīves ceļš iegrozījās, ka pārcēlāties tieši uz Ogres rajonu, nevis, piemēram, uz Liepāju?

– Es atbrīvojos no kolhoza priekšsēdētāja amata, jo man vairāk tur nepatika. Kādā brīdī pavērās izdevība atrast citu nodarbi, un nolēmu to izmantot. Tas bija jauns pasākums – mājlopu apsēklošanas speciālista lokveida maršruts, kas tika īstenots Ogres rajonā, un šis darbs mani ieinteresēja. To izdomāja ministrija, un es šo ideju ieviesu dzīvē. Katru dienu ar ministrijas iedalīto mašīnu «Bobik» apbraukāju piecas saimniecības, un, kur bija vajadzīgs, tur veicu savus pienākumus. 

– Cik ilgi nostrādājāt šajā profesijā Ogres rajonā?

– Arī šajā darbavietā man nebija lemts ilgi laiku pavadīt. Drīz aktualizējās jautājums par jaunu ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju, un izvēle krita uz mani. Līdz ar to savus pēdējos desmit darba gadus, no 1982. līdz 1992. gadam, nostrādāju par Rembates pagastveci. 1992. gada 5. augustā sasniedzu 60 gadu vecumu un aizgāju pensijā.

– Pastāstiet par savu sievu. Kur jūs iepazināties un cik gadus jau kopīgi esat nodzīvojuši?

– Sieva ir no Baldones puses, bet mēs iepazināmies Alsungā. Tur es ar ministrijas lēmumu biju aizsūtīts strādāt kā jaunais speciālists. Savukārt sieva kā medmāsa bija norīkota uz Alsungas slimnīcu. Apprecējāmies 1957. gada 5. augustā. Drīz man būs vēl viens zīmīgs datums – 67 gadi, kas pavadīti laulībā kopā ar sievu.

– Cik kundzei tagad gadu?

– Ja man ir 92, tad viņai – 88.

– Kur slēpjas šādas ilgmūžības atslēga? Ļoti daudzi arī gribētu dzīvot ilgi, turklāt uzturot sevi formā. Es saprotu, ka jūs joprojām esat pietiekami aktīvs?

– Grūti pateikt, vai tur kāds noslēpums. Mēs vienkārši mīlestībā dzīvojam.

– Abi esat fiziski aktīvi?

– Jā, abi divi daudz darbojamies. Kad es aizgāju pensijā, strādāju pensionāru biedrībās. Vairākus gadus biju Ķeguma novada Pensionāru biedrības priekšsēdētājs.

– Ko jūs darāt šajā senioru saimē?

– Organizējam visādus pasākumus, lai pensionāri nesēž mājās. Tāpat rīkojam dažādas sapulces, kurās tiekamies ar ārstiem, juristiem, māksliniekiem un citiem interesantiem cilvēkiem. Organizējam arī sportiskas aktivitātes, sacenšoties ar citu novadu senioru apvienībām, piemēram, no Skrīveriem, Aizkraukles, Olaines, Ķekavas, Ikšķiles. Tādā veidā rodam jaunus draugus. Tāpat ir arī ikdienišķākas nodarbes. Mana sieva, piemēram, piedalās rokdarbnieku pulciņā. Mājās arī ada un ārda. Kā es smejos, viņa brīžiem vairāk izārda, nekā uzada, jo vēlas, lai viss radītais ir nevainojams.

– Ar ko jūs esat aizrāvies un nodarbojaties?

– Es labu laiku pavadīju Lielvārdes Kultūras nama deju kolektīvā. Dejoju ilgu laiku, līdz kovids izjauca mūsu pasākumu. Tagad vairs nesanāk, jo pandēmijas laikā kolektīvs vienkārši izjuka. Toties joprojām dziedu korī. Es jau visu darba mūžu, kur vien iespējams, vietējos koros piedalījos. Pašlaik dziedu Lielvārdes Kultūras nama senioru korī «Kamene». Pagājušajā gadā un arī iepriekš piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos. Katru gadu norisinās Senioru koru svētki. Tur satiekas visi Latvijas senioru kori. Šogad šāds pasākums notika Salacgrīvā. Dziedājām arī Lielvārdes svētkos, jo tajos piedalās visi vietējie kori, pat skolēnu kori.

– Vai kundze arī dzied?

– Nē, viņa saka, ka nevar meldiņu noturēt. Bet viņai nav iebildumu, ka es eju dziedāt.

– Jūs arī nedēļas nogalēs esat ļoti noslogots. Ko darāt brīvdienās? 

– Nesen biju Valmierā uz Baltijas valstu vieglatlētikas veterānu čempionātu.

– Jūs vēl nodarbojaties ar vieglatlētiku?

– Taisnība.

– Kurā brīdī to sākāt?

– Jau no laika gala es vienmēr esmu bijis kustībā. Ilgi uz vietas nevaru nosēdēt, vienmēr vajag kaut kur iet un kaut ko darīt. Sportošana man kļuvusi tik dabiska, ka vienkārši darbojos. Mums katru gadu notiek veterānu sporta spēles. Šogad jūlijā tika aizvadītas Latvijas pašvaldību sporta veterānu – senioru savienības 61. sporta spēles. Esmu katru gadu piedalījies kādās sporta spēlēs, kopā būs jau kādas 48. Mājās arī daudz medaļu sakrājies.

– Kāda kaluma medaļas visbiežāk izdodas izcīnīt?

– Pēdējā laikā lielākoties tās ir zelta godalgas.

– Kādās disciplīnās startējat?

– Es skrienu 100 metru distanci. Pirms dažiem gadiem mēs vēl bijām četri, kas stājāmies uz starta līnijas, pēc tam palikām tikai divi. Pagājušajā gadā es savā kategorijā 90+ paliku viens. Mums vecuma kategorijas mainās ik pa pieciem gadiem, piemēram, ir 80+, 85+, bet es tagad esmu jau 90+ grupā. Man iznāk skriet vienā skrējienā ar astoņdesmitgadīgiem zēniem. Pagājušajā gadā pat kādu no viņiem vēl apdzinu, šogad gan vairs ne.

– Kas jūs piesaista vieglatlētikā?

– Kustības un mērķtiecība, vēlme sasniegt cerēto. Piemēram, spēt aizgrūzt lodi un aizmest disku tālāk. Censties izdarīt visu labāk un ātrāk. Tas ir pamatīgs dzinulis. Noteikti jāpiebilst, ka Ogres novada pašvaldības sporta darba organizatori atbalsta un stimulē sportistus. Gada noslēgumā vienmēr tiek organizēta aktīvāko sportistu sumināšana.

– Jūs minējāt, ka sievai patīk adīt un ārdīt. Vai jums arī ir kāds savs hobijs? Ir dziedāšana, dejošana, vieglatlētika, varbūt vēl kaut kas?

– Dzīvojam daudzdzīvokļu mājā un aiz loga kopjam pāri skaistu rožu krūmu, kas priecē ne tikai pašus vien. Tāpat katru dienu ierodamies dēla saimniecībā, kur mums ir savs zemes pleķītis. Tur mums ir dārziņš, agrāk bija arī lopi. Mājās mēs paši vēl turam vistiņas, bet vairāk nekas no dzīvniekiem nav palicis. Līdz ar to saimniecība jāvada.

– Vai Rembatē daudziem mājās ir lopi?

– Tagad pie mums vairs nav privāto gotiņu. Pienu mēs ņemam, kur iespējams – ir divas fermas, kas tur lopus. Veikalā cenšamies nepirkt.

– Cik liela ir jūsu saimniecība?

– Pietiekami, lai es ar lāpstu uzraktu visu to dārzu. Tad iestādām kartupeļus – es roku vagas, sieva iesviež kartupeļus. Izaug tik daudz, ka no visas kartupeļu ražas pietiek pašiem un paliek pāri, arī vistiņām vēl tiek. Vēlāk sasējam burkānus, salātus, dilles. Tāpat mums ir vairākas zemeņu dobes. Mēs valdību nelādam, ka maza pensija. Mēs paēdam no sava darba augļiem.

– Abi ar kundzi spējat tikt galā ar visiem saimniecības darbiem, vai tomēr bērni un mazbērni regulāri brauc palīdzēt?

– Tiekam paši galā, pat kādreiz bērniem pieskrienam palīgā. Runājot par bērniem, varu teikt, ka mums ir paveicies, jo abi dēli ir darbīgi un godīgi, interesējas un rūpējas par mums. Tā mēs turamies.

– Kas vēl jūsu dzīvē interesants notiek?

– Tikko bija kapusvētki. Tie mums ir lieli svētki, kad viss radu pulks satiekas, kopā pusdieno un izrunājas. Mūsu lielā radu saime pulcējas ik pēc pieciem gadiem. Pirms diviem gadiem bija kārtējais salidojums. Esmu ļoti lepns par savu tēvu un māti, jo viņu dzimtas koks ir plašāks, ne tāds kā man. Maniem vecākiem piedzima astoņi bērni, un septiņus no viņiem māte izaudzināja viena pati, jo tēvs nomira 1939. gadā, vēl pirms kara.

– Vai visa jūsu kuplā radu saime ir ilgdzīvotāji?

– Varētu tā teikt, jo māte nodzīvoja 85 gadus, vecākā māsa 94, vecākais brālis – 92 gadus. Tagad esmu palicis es un jaunākā māsa, kurai 89 gadi. 

– Kādus tuvākos un tālākos plānus kaļat?

– Pavisam drīz – augusta otrajā pusē – brauksim pie kora draugiem uz Koknesi, uz viņu kora jubileju. Tad nu dosimies turp ar savu «Kameni».

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024