Parks kā ainaviska glezna
Zasēnieši priecājas, ja gleznainie dīķi, tiltiņi, senie koki, simtgadīgā ozolu birzs iepriecina arī tūristus. Vietējie iedzīvotāji ar labpatiku uztur leģendas un nostāstus par Zasas muižas parku un lepojas ar to, ka parks ir viena no Sēlijas krāšņākajām un skaistākajām vietām. Par laimi, joprojām tāda ir. Parka izveide tika uzsākta 18. gadsimtā barona fon Zasa «valdīšanas» laikā. Zināms, ka šis īpašums viņiem piederējis kopš 17. gadsimta. Parks ir veidojies pakāpeniski no 1766. līdz 1783. gadam, no 1783. līdz 1801. gadam un 18. gadsimta beigās. Tagad to uztur un turpina iekopt vietējā pagasta pārvalde. Parks tiek raksturots kā romantisks ainavu parks. Tur tiešām ir daudz īpaši veidotu nostūru, tomēr parks nav pārsaldināts ar mīlētāju atribūtiem. Jā, gulbju figūra sirds formā ir, bet vienu jau var, vai ne? Parka kompozīcijā ievērotas 18. gadsimta ainavu parka romantiskā virziena iezīmes. Apstādījumos redzamas baltegles, sudrabvītoli, Veimuta priedes un citas dendroloģiskās vērtības. Augu pazinēji ieraudzīs Sahalīnas sūreni, lielziedu pulkstenīti, ūdensrozi, teleksiju un citus augus un puķes. Garākā parka aleja ir liepu aleja. Liepu dobumos dzīvojot sikspārņi un lielie irši jeb bimbarbaki – šis nosaukums dažam labam sēlim jau ir piemirsies. No pieredzes var teikt, ka izturīgākie un sportiskākie var kāpelēt parkā pa pakāpieniem uz nebēdu, lai pētītu, kas saskatāms gan augstākās, gan zemākās vietās.
Sērīgs mīlas stāsts
Jā, viens no tiltiņiem un arī saliņa ir mīlestībai veltīti, un tam ir sava leģenda. Te tā būs. Zasas muižas īpašnieks barons fon Greigs aizliedzis vienai no meitām tikties ar dārznieku – viņas iemīļoto. Barons pavēlējis dārzniekam: tiklīdz viņš ierauga viņa meitu, tā nekavējoties jāpārtrauc darbs un jāiet strādāt citur. To uzzinot, barona meita aizbēgusi no mājām. Barona sirds bijusi cietāka nekā viņa sievai. Viņš uzskatījis: gan jau nepaklausīgā pārradīsies mājās, un viss būs kārtībā. Un šajā vietā ir divas versijas. Dārznieks nav bijis mierā un domājis, kā atgādināt mīļotajai, ka viņa sirds aizvien ir aizņemta. Sirdsdāmas logu priekšā jau bijusi izveidota neliela sala, un dārznieks to apstādījis ar sarkanām rozēm. Necik laimīgs šis mīlas stāsts neesot bijis, toties skaists gan. Atmiņā par to pēdējā roze nokaltusi tikai 1956. gadā. Tagad dārznieka un barona meitas jūtas simbolizē gan tilts, gan saliņa, gan Asaru akmens. Ejot pāri tiltam, vajagot iedomāties ar sirdslietām saistītus jautājumus, lai tie atrisinātos. Otra versija: dārznieks, strādājot pie Sarkanā dīķa, ieraudzījis savu mīļoto krastā raudot. Nolēmis doties mierināt meiteni. Bet, jo tuvāk gājis, jo vairāk viņa pārvērtusies par akmeni. Kad piegāja klāt, meitene pilnībā kļuvusi par akmeni. Viss, kas bija palicis, bija viņas saraudātā seja un plaukstas.
Katram savs
Bet parkā ir arī Atkarību tiltiņš un citi ar it kā maģisku spēju apveltīti tiltiņi, kā arī par Lāčplēša gultu dēvēta vieta. Tā ka Lielvārde nav vienīgā ar Lāčplēša vārdu saistītā un Zasas muižas parkā cerību var rast teju ikviens. Parka kopēji gādājuši, lai apmeklētājiem ir iespēja ne tikai vērot ainavu no platformas pie ūdens, bet arī atpūsties Cukurkalniņa lapenē. Par šī nosaukuma izcelsmi zināmi divi stāsti: barons Zass te cienājis savus viesus ar kafiju. Zasu dzimta slimojusi ar cukurslimību, tāpēc barons kafiju lietojis bez cukura. Tomēr ciemiņiem saldme neesot žēlota. Lai iegūtu cukuru, šajā vietā dauzīts liels cukura gabals, un latviešu ļaudis varējuši pirmo reizi pagaršot cukuru, jo ar to bijusi nobārstīta visa zeme. Kafijas vārītājai nācies pārzināt dažādus knifus. Piemēram, ziemā viņa ar no plīts noņemtu kafiju skrējusi uz Cukurkalniņu, lai dzira nepaspēj atdzist par daudz, toties vasarā vispirms padzisinājusi kafiju un tikai tad nesusi uz Cukurkalniņu. Cits nostāsts vēsta, ka uzkalniņā augusi zālīte, ar kuru baroni Zasi ārstējuši cukurslimību. Pēcāk Latvijas dziednieki stāstījuši, ka šī uzkalna augšā ir īpaša ādere, kas dod enerģiju un palīdz atjaunot spēkus, tāpēc kalniņā esot viegli uzkāpt. Tāda ādere vēl atrodoties Turaidā aiz Dainu kalna.
Iztēli kņudinošas vietas
Protams, neba Zasa ir vienīgā vieta Latvijā ar savu Vilkaču koku, tomēr šajā parkā tāds ir! Un ir arī Velna akmens – garumā 3,8 metri, platumā 2,7 metri, augstumā līdz 1,8 metriem. Tā apkārtmērs ir 10,40 metru, tilpums seši kubikmetri. Par Velna akmeni vēstīts teikās. Kā bijis, kā ne, velns nolēmis izjokot Zasas muižkungu (citā variantā – arī Zasas dzirnavnieku). Izvilcis no Daugavas lielu akmeni un stiepis to pāri Linaites purvam gar Meņķu dzirnavām, kas atradušās pie Līvāniem. Tas vien liecina, ka velns nav izvēlējies vieglāko ceļu. Pirmkārt, akmens bijis milzīgs, otrkārt, kājas nelabajam stigušas staignajā augsnē. Visbeidzot viņš akmeni nosviedis zemē, tas pāršķēlies uz pusēm. Pusi akmens velns atstiepis līdz Zasas muižai un sviedis Dzirnupītē, lai to aizsprostotu. Arī ar labu acumēru viņš nav bijis apveltīts, jo akmens upītē nav iekritis, toties ietrāpījis āderu krustpunktā, kur atrodas joprojām. Pašam vien zināmu apsvērumu dēļ velns šo akmeni vairs nav kustinājis. Vienā no teikām izskaidrots, ka velna turpmākos nodomus iztraucējis gailis ar savu dziedāšanu.
Parka apmeklētājiem var ieteikt sameklēt Sūnu dīķi un pašiem pārliecināties par to, vai ūdens temperatūra tajā ir tikai +5..+7 grādi. Konstantu temperatūru nodrošinot 12 avoti, kas izplūstot no šī dīķa. Sūnu dīķim itin kā neesot dibena, toties to aizstājot baltas, mutuļojošas smiltis. Un, protams, vēl kāds parka noslēpumainais objekts – sēļu svētavots. To izmantojuši senie sēļi, kas šeit dzīvoja 5.–7. gadsimtā. Avots tek virzienā uz austrumiem, tāpēc izpelnījies īpašāku ievērību. Mūsu senči ticējuši, ka avots, kas tek austrumu virzienā, ir dziedniecisks. Par to varot pārliecināties Māras dienā jeb 25. martā. Ja šajā dienā dzerot avota ūdeni un tajā mazgājot seju, tad sievietes kļūstot daiļākas un veselākas, savukārt vīrieši – veselāki un spēcīgāki. Parkā pie Baltā dīķa var ieraudzīt ledus pagraba atliekas. Savulaik pavasarī uz upes sacirta ledu, to novietoja starp divām mūra sienām un visu vasaru pagrabā bija auksts vīns. Šeit tika atrasta barona Zasa glāzīte un revolveris.
Leģenda par Tolstoju un pērlēm
Zasēnieši ar smaidu stāsta par atgadījumu, kas noticis vienā no barona Greiga rīkotajām ballēm. Viņa draugs, rakstnieka Ļeva Tolstoja brālēns, teicis, ka ieradīsies ar mašīnu, kas 19. gadsimta beigās bijis retums. Par godu šim notikumam dota pavēle izveidot jaunu tiltiņu, pa kuru barona draugs varētu ar glanci ierasties. Protams, vietējie ļaudis to gribēja redzēt. Tolstojs braucis pāri tiltiņam, ticis līdz pusei, un mašīna noslāpusi. Zasēnieši irgojušies, ka zirgs ir uzticamāks braucamais. To dzirdot, Tolstojs saniknojies, spiedis gāzi grīdā un ar pārbraucis pāri tiltiņam. Balli tas neesot sabojājis, bet nākamajā rītā tika dota pavēle, ka tiltiņš ir jānojauc un jāizveido ar pēc iespējas taisnāku muguriņu. Šim akmens tiltam vienīgajam ir taisna, nevis noapaļota mugura. Tiltam ir vēl kāda fona informācija. Rakstnieka Tolstoja radinieks vēlējies Zasā bildināt mīļoto un uzdāvinājis meitenei pērļu krelles. Viņa tās virpinājusi, diegs pārplīsis, un pērles sabirušas upē. Tāpēc uz šī tilta sievietēm jāvēlas rotas, bet vīriešiem – nauda, lai varētu rotas sagādāt.
Senās pēdas
Zasa ir saistīta ar Zasu dzimtu, vien interesanti noskaidrot, ka «zasa» kā apvidvārds nozīmē – negatavs, nenobriedis. Latvija izmēros ir neliela, tāpēc Zasu nospiedumus var meklēt arī Rīgā, Zasulauka apkaimē. Zasas nosaukums ir cēlies no vācu tautības barona Heinriha fon Zasa uzvārda, kura dzimta tur saimniekoja no 1644. līdz 1787. gadam. Pirms viņu ierašanās šo vietu sauca par pļavām, un sēļiem tīk uzsvērt, ka viņi bijuši pirmiedzīvotāji. Atgriežoties pie baronu Zasu darbošanās Sēlijā, ir vērts izstāstīt, ka skaistā parka iekopšana sākusies līdz ar Zasas muižas pils celtniecību. To, kas redzams tagad, par pili mūslaiku izpratnē grūti dēvēt, tomēr respektēsim tā laika apzīmējumus.
Barona valdīšanas laikā 17. gadsimtā tika uzbūvēta mūra pils. To nopostīja Ziemeļu kara laikā un vairs neatjaunoja, bet netālu uzcēla muižas ēka. No vecās pils itin kā saglabājusies pazemes eja, kas vedusi zem upes. Ejai abas ieejas tika aizbērtas, kad tā iebruka. Šis īpašums fon Zasam piederēja 18. gadsimtā, savukārt 19. gadsimtā par tā īpašnieku kļuva barons Vasīlijs fon Greigs. Viņa dzimtai īpašums piederēja no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. Ar fon Greiga gādību, bet varbūt ambīcijām, muiža kļuva par vienu no bagātākajām un krāšņākajām tuvā un tālā apkaimē. Zasas muižas apbūvē ietilpst pils paliekas, pārvaldnieka māja, vasaras māja, vešūzis, pagrabs, laidars, saimniecības ēku pagrabi, dzirnavu kalpu māja, ūdensdzirnavas, brūzis, Stukuļu savrupmāja, Zasas vidusskola un Zasas evaņģēliski luteriskā baznīca, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Par dzīvošanu vecajā vešūzī jeb kādreizējā veļas mazgātājas mājā tiek stāstīti dažādi asinis stindzinoši atgadījumi, tomēr tie lai paliek Zasas mākslinieču, māsu Svarānu, ziņā. Viņas prot izvadāt vairāku stundu ilgā aizraujošā ekskursijā. Vien pačukstēsim, ka šajā ēkā līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem bijusi skolas bibliotēka un, pateicoties bibliotekārei, uziets kāds pazemes noslēpums. Starp citu, ar mērķi gūt plašāku priekšstatu par kādreizējo pils ēkas uzbūvi, tās teritoriju un iemītniekiem Latvijas Universitātes pētnieki veica ģeofizikālo izpēti Zasas muižas pils teritorijā. Tika meklēti slēptie objekti līdz 10 metru dziļumam. Viens no impulsiem izpētei bija tas, ka uzskatāmi materiāli par kādreizējo Zasas muižas pils uzbūvi un izskatu tikpat kā nav saglabājušies, vien zināmi dažādi nostāsti, to skaitā par pazemes ejām.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
