– Kā jums šobrīd klājas? Ar ko labu nodarbojaties, kā šajā vasarā iet?

– Visu vasaru dzīvojos pa mājām, jo sezonas laikā es strādāju par treneri ASV Kamaniņu sporta federācijā. Veicu ne tikai trenera, bet arī mehāniķa darbus. Līdz ar to visu ziemu esmu projām. Vasaru gan pavadu mājās, tad daudz dažādu darbu visā saimniecībā.

– Esat dzimis, audzis un arī pašlaik dzīvojat Rembatē? Cik liela ir jūsu saimniecība? 

– Jā. Mēs gan neko daudz neaudzējam. Māju uzbūvēju pats ar savām rokām. Tagad tā jau pabeigta, vien mazie darbiņi palikuši. Ar tiem es arī pārsvarā vasarās nodarbojos. 

– Cik gadus būvējāt māju?

– Man šķiet, būvniecību uzsāku vēl 2010. gadā.

– Jums Rembatē jau bija savs zemes gabaliņš?

– Principā, uz vecāku zemes atjaunoju saimniecības ēku.

– Kad izveidojāt savu ģimeni, turpinājāt dzīvot vecāku mājā vai bija jau pašam sava zeme blakus?

– Principā, es apprecējos 2012. gadā, pirmais bērns pasaulē nāca gadu vēlāk. Tolaik jau biju mazliet atgājis maliņā, meklēju savu telpu. Taču brīdī, kad radās doma par būvniecību, sākās dižķibele, tāpēc nekur atsevišķu zemesgabalu nevarēju toreiz nopirkt. Cenas bija lielas, naudas visiem trūka. Tāpēc tā sanāca.

– Kamaniņu braucējs un celtniecība – kā izdodas savienot šādas divas lietas?

– Sākumā darbojos kā vienkāršs treneris Latvijā. Jau tajā laikā nācās grūti visu apvienot, tāpēc kā mehāniķis nestrādāju. Vēlāk dažus gadus biju Latvijas kamaniņu izlases galvenais treneris, un tajā laikā kaut ko apvienot kļuva vēl sarežģītāk, jo ļoti daudz laika paņēma darbs ar sportistiem. Tas bija liels izaicinājums.

– Vai tas nozīmē, ka daudzi pašreizējie Latvijas kamaniņu braucēji caur jūsu rokām ir gājuši? 

– Saskarsme ir bijusi ar lielu daļu no patlaban startējošajiem sportistiem.

– Kurus visvairāk vēlaties atzīmēt? Varbūt ir kādi, kuriem pats, tā sakot, esat pie šūpuļa stāvējis klāt? 

– Viena ir Ulla Zirne, bet viņa vairs nesporto. Vēl ir Artūrs Dārznieks – arī viņš jau beidzis startēt un strādā par treneri. Kad viņi vēl bija 10–11 gadus veci, arī es līdzās viņiem augu. Kopā ar šiem sportistiem kā izlases galvenais treneris piedalījos arī 2018. gada Olimpiskajās spēlēs. 

– Bet jūs pats jaunībā trenējāties pie Veras Zozuļas? Vai joprojām iznāk ar Veru sazināties un vismaz pārmīt kādu vārdu?

– Šajā ziņā es diemžēl visu laiku stipri grēkoju. Dzimšanas dienās apsveicu. Kad satiekamies trasē, saku, ka vasarā jāaizbrauc ciemos. Turklāt nav jau tālu, viņa dzīvo Ulbrokā, bet kaut kā visu laiku nesanāk. 

– Minējāt, ka māja praktiski jau uzbūvēta. Kas vēl interesants ir jūsu saimniecībā? Varbūt kundze rosās pa dārzu un audzē skaistas puķes, aug arī savi gurķi un citi mājas labumi?

– Pamazām viss top. Māja principā gatava, un tagad mēs aktīvi noņemamies ar labiekārtošanas darbiem, jo blakus ir iegādāti vēl pāris zemesgabaliņi, kurus pēc iespējas ātrāk gribam savest kārtībā. 

– Kā aizvadāt vasaras dienas? Lielākoties rosāties pa savu saimniecību, vai tomēr iznāk kādu laiciņu atvēlēt arī sportiskām aktivitātēm?

– Vasarā man visi mājas darbi. Tāpat bērni uz treniņiem jāved, jo meita spēlē tenisu, bet dēls apmeklē futbola nodarbības. Tā nu mēs ar sieviņu izvadājam bērnus, dažreiz divatā ar laulāto vai arī visa ģimene kopā izbraucam ar riteņiem. Nodarbojamies ar burāšanu, mums ir jahta, ar kuru burājam pa Daugavu.

– Kurā gada laikā jums sanāk uzturēties Latvijā?

– Lielākoties šis periods ilgst no marta vidus līdz septembra vidum. Dažreiz gadās izņēmumi, kad man vasarā uz divām nedēļām ir jāaizbrauc uz Ameriku pastrādāt. Tagad viens tāds brīdis akurāt ir pienācis, jo pavisam drīz, nākamsvētdien (saruna notika 29.07. – I. N.), man būs jādodas pāri okeānam.

– Kā sieva uztver to, ka pusgadu esat prom no Latvijas?

– Kad iepazināmies, es sportoju un dzīvoju praktiski tādā pašā režīmā, ziemas sezonā mājās biju reti. Tā ka šādā grafikā visu mūžu esam dzīvojuši. Tieši man pašam brīžiem to ir grūti pieņemt. Labi, ka tagad vismaz ir ierīces, kas ļauj tiešsaistē sazināties un aprunāties ar visiem arī ziemā, kad tu esi tālu projām. Protams, ir skumīgi skatīties, kā bērni aug, bet es nevaru būt klāt. Toties cenšos savu ziemas prombūtni kompensēt vasarā, tad pastāvīgi esmu blakus.

– Savukārt ziemā visa saimniecība, kā arī bērnu vadāšana uz skolu un treniņiem ir uz sievas pleciem?

– Tieši tā, tāpēc arī sieva nesen aizgāja prom no darba, lai varētu visu pilnvērtīgi izdarīt. Jo uzturēt visu saimniecību un izvadāt bērnus prasa ļoti daudz laika.

– Izstāstiet, kā jūsu ceļš aizveda uz Ameriku?

– Pēc 2018. gada Olimpiskajām spēlēm Phjončhanā Dienvidkorejā, kad visi no mums gaidīja medaļas, bet mēs tās neieguvām, tika sākta vainīgā meklēšana. Protams, ka gadījumos, kad cerētais rezultāts nav sasniegts, par to visvairāk atbildīgs galvenais treneris. Es tam pilnīgi piekrītu. Pēc atbrīvošanas no galvenā trenera amata mani gribēja nosūtīt trenēt juniorus. Taču es vairāk vēlējos strādāt kā mehāniķis, būvēt kamanas. Šāds darbs man likās tuvāks. Par to pārliecinājos, jau pildot Latvijas izlases galvenā trenera pienākumus. Paralēli jutu, ka nevarēšu sastrādāties ar komandu, jo mans skatījums bija atšķirīgs gan salīdzinājumā ar citiem treneriem, gan federācijas vadību. 2019. gada sezonas vidū mani uzrunāja ASV kamaniņu izlases pārstāvji un interesējās, ko plānoju tālāk. Pēc sezonas vienojāmies par sadarbību. 

– Vai amerikāņi jūs pamanīja Olimpiskajās spēlēs?

– Nē, treneri savstarpēji ir ļoti labi pazīstami, jo mūsu sporta veids nav pārāk plašs un tajā iesaistīto cilvēku grupa nav tik liela. Amerikāņi vienkārši brīnījās, kur esmu pazudis, jo nezināja, ka es biju uzsācis darbu ar junioriem. Tāpēc viņi sāka meklēt, kur esmu atrodams. 

– Kā jums šķiet, cik ilgstošs varētu būt šis darbs Amerikā? Vai tas ir pietiekami stabils un nav jāuztraucas, ka varētu to zaudēt?

– Tas ir kā jebkurā darbā. Ja tu strādā produktīvi, attīsties un esi gatavs turpināt, tad, protams, neviens prom nedzīs. Bet, ja sāksi slinkot un darboties nepietiekami kvalitatīvi, tad viss ātri vien beigsies. No tā neviens nav pasargāts. Līgumi ir saslēgti, bet tiem vienmēr ir punkti, kurus iespējams apiet. Arī Latvijas Kamaniņu sporta federācija aicina mani atgriezties, bet patlaban neesmu gatavs nākt strādāt atpakaļ Latvijā.

– Kāpēc?

– Es jūtu, ka man joprojām ir mazliet savādāki uzskati. Mūsu kamaniņu sporta saimniecībā acīmredzot paaudzei jāpamainās, ieskaitot sportistus. Šobrīd es neredzu, ko labu viņiem spētu iedot.

– Vai jūs neuzskata par nodevēju? Respektīvi, mūsu tautieši vēlas, lai strādājat Latvijā, bet jūs tajā pašā laikā apgalvojat, ka tā šobrīd jums nav īstā vieta?

– Es vienkārši redzu, ka patlaban latviešiem komanda strādā teicami. Man varbūt citi uzskati, bet, kamēr viņiem ir labi rezultāti, viss kārtībā un nav vajadzības neko mainīt. Nevaru arī apgalvot, ka mani uzskati ir pareizi. Kas attiecas uz nodevēju – nezinu, vai par šo jēdzienu šajā jomā vispār var runāt. Tas ir tāpat kā skeletonā, jo Martins Dukurs strādā Anglijā. Ja viņš var savu zināšanu potenciālu var izmantot tur, kāpēc to nedarīt? Man tieši tāda pati situācija. Jūtu, ka ASV esmu daudz noderīgāks. Mani tur vairāk uzklausa. Es arī vairāk varu sevi izpaust, pierādīt un pilnveidot. Tur šobrīd tiek ieviestas jaunās tehnoloģijas, ko mēs pāris gadu laikā esam atraduši. Bet būs jāiemācās, kā ar tām strādāt.

– Cik viegli vai grūti jums strādāt šobrīd esošajā amatā? 

– Ja man nepatiktu, es to nedarītu. Patlaban ASV mums grūtības rada apstāklis, ka sportistu kļūst vairāk, bet treneru skaits samazinās. Tā kā neizdevās piesaistīt cerēto speciālistu, jārēķinās, ka būs lielāka slodze man un pārējiem treneriem. Mums īsā laika periodā jāuzbūvē noteikts kamanu skaits. Ja Latvijā šo darbu veic visa gada garumā, arī vasarās, tad Amerikā laika gaitā izveidojies, ka šim nolūkam atvēlēts īss laika sprīdis. Es zinu, ka nākamajās divās nedēļās pēc ierašanās man būs jāstrādā kā minimums 12 stundu diennaktī, tādēļ būs sarežģīti. Es jau cenšos, lai sevi galīgi nenokautu un vismaz astoņas stundas varu veltīt miegam. Viss pirmssezonas posms un rudens vienmēr ir sarežģīts arī fiziski, jo cauru dienu jāstrādā, stāvot kājās. Bet, kad tu redzi sava darba augļus, tad šīs grūtības ātri aizmirstas.

– Kādi ir jūsu tuvākās un tālākās nākotnes plāni? 

– Līdz 2026. gada Olimpiskajām spēlēm noteikti strādāšu Amerikā. Pēc tam skatīšos, kā viss iegrozīsies. Mājās turpināsim ar sievu iekopt dārzus, lai ir patīkami šeit pavadīt laiku.

– Ko bērni saka par to, ka tētis katru gadu pusgadu prom?

– Tā bija jau tad, kad viņi piedzima. Viņi nav redzējuši, ka dzīves ritms var būt arī savādāks un arī ziemā esmu mājās. Man ir paveicies, ka Latvijā, Siguldā, ir trase. ASV izlase nereti ierodas Siguldā uz treniņnometnēm. Es izmantoju šādas izdevības un braukāju uz mājām. Man viens kolēģis ir no Slovākijas, viņam patiešām sanāk ļoti ilgi būt prom no mājām. Arī viņš teic, ka bērni principā vieni paši izauguši. Visgrūtāk man ir skatīties uz visu no malas, jo gribas palīdzēt un darboties. Taču mēs ar sievu vienojāmies, ka pašlaik finansiāli ir izdevīgāk, ja es strādāju Amerikā. 

– Kā dzīves ceļš jūs aizveda līdz kamaniņām? Kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties sportot, un kāpēc izvēlējāties tieši kamaniņas?

– Viss sākās ar manu brāli. Viņš ir četrus gadus vecāks par mani un savulaik iestājās Murjāņu Sporta ģimnāzijā ar cerību kļūt par bobslejistu. Tolaik šajā mācību iestādē pirmo gadu izveidoja bobsleja grupu. Taču pēc viena gada treniņiem šī grupa pajuka, un viņš pievērsās kamaniņu sportam. Tad arī es uzzināju, kas ir kamanas un kas vispār ir Murjāņi. Tādēļ, kad 1998. gadā pabeidzu Rembates pamatskolu, nebija citu domu, ka iešu uz Murjāņiem un tieši uz kamaniņām.

– Vai jau kopš dzimšanas esat bijis sportisks? Tā sakot, vienmēr kaut kur skrējis, kaut ko darījis, ar kādu sporta veidu nodarbojies?

– Varētu tā teikt, bet lielākā sportošana vairāk bija saistīta ar to, ka tepat Ogres novadā spēlēju amatieru futbolu. Mums komandās laukumā vienlaikus gāja pa septiņiem spēlētājiem. Biju aizrāvies ar šo sportošanu un nospēlēju līdz 2016. gadam. Taču tad sevi lika manīt traumas, sāpēja ceļgali, un šai nodarbei bija jāliek punkts. Tagad Rembatē kopā ar sievu un bērniem skrienam «Veselības apļus», galvenokārt, lai rādītu priekšzīmi bērniem un aicinātu arī viņus sportot. 

– Vai sāpošie ceļgali netraucēja startēt kamaniņu sportā?

– Nē, braukšanai ar kamaniņām es metu mieru jau 2007. gadā. Kad beidzu sportot, man bija 24 gadi. Tolaik arī sportošanas apstākļi bija tādi jokaini, jo īsti nebija nekāda atbalsta. Praktiski viss uz ģimenes resursiem balstījās, tādēļ biju spiests iet strādāt.

– Patlaban notiek Olimpiskās spēles. Vai ar interesi sekojat šim lielajam sporta notikumam, vai lielākoties laiku nākas veltīt mājas pienākumiem?

– To visu apvienoju.

– Kā iespējams strādājot skatīties ekrānā?

– Es vairāk klausos, sekoju līdzi notikumiem. Visā iedziļināties gan nesanāk. Man arī psiholoģiski ir smagi skatīties svarīgus sporta notikumus, piemēram, kaut vai to pašu hokeju, kad pavasaros Latvijas izlase spēlē pasaules čempionātā. Tāpat arī ziemā, kad mani sportisti brauc, visu laiku esmu pastāvīgā stresā. Tas uzliek zināmu psiholoģisku slogu, tāpēc vasarā gribu par to nedomāt. Kad Latvijas hokejisti spēlē, varu klausīties, tad man tas satraukums nav tik liels. Bet nervozs esmu vienalga, visu laiku skatos rezultātus. Tāpēc citur, kur iespējams, cenšos sevi pasargāt no liekiem stresiem.

– Tomēr Amerikā esat spiests sekot līdzi, kā startē sportisti. 

– Protams, jo man jāskatās, jāredz kļūdas, jānorāda uz tām un jāiesaka, kas un kā jāuzlabo. Jārunā ar viņiem, vajadzības gadījumā varbūt kamanām kādas detaļas jāpārtaisa. Tas viss man jāpēta.

– Vai jums ir arī kādi hobiji? Bet varbūt sports ir dzīvesveids – hobijs un darbs vienā?

– Pēdējā laikā ir parādījies viens izteikts hobijs, un tā ir burāšana.

– Vasara droši vien ir īstais laiks, kad vislabāk burāt?

– Jā, taču šogad diezgan pašvaki ar šo nodarbi. Sacensībās nepiedalāmies, tas viss vairāk prieka pēc. Burāt sākām kopā ar sievu 2021. gadā. Pārvietoties bez motora, kad tev pašam jāatrod vējš, lai tiktu uz priekšu, ir savādāk un interesantāk.

– Vai arī sieva ir sportiski noskaņota?

– Mazliet jau ir. Mēs kopā skrienam «Veselības apļus», braucam ar riteņiem un burājam.

– Ja nav noslēpums, kur iepazināties ar sievu? Varbūt arī jūsu iepazīšanās kaut kādā mērā bija saistīta ar sportu?

– Nē, sieva ir vietējā, tepat no Lielvārdes. Vienkārši bijām zināmi arī agrāk, līdz kādā brīdī sapazināmies tuvāk.

– Kā ir dzīvot Ogres novadā?

– Neesmu dzīvojis citur, tāpēc grūti objektīvi salīdzināt. Noteikti ir gan savas priekšrocības, gan trūkumi. Protams, gribētos, lai Rembatē būtu labāk iekārtota infrastruktūra. Žēl, ka bērnu kļūst mazāk, līdz ar to viņiem trūkst pieejamu aktivitāšu. Kad mēs augām, atceros, cik daudz tolaik šeit bija bērnu. Lai tiktu uz volejbola laukumu, vajadzēja diezgan ilgi rindā pastāvēt. Tagad viss tukšs stāv, neviens nespēlē. Protams, tur nevar vainot ne domi, ne ko citu. Tāda ir vienkārši Latvijas šābrīža situācija.

– Vai daudzi vietējie no Rembates un Ogres novada vispār brauc dzīvot un strādāt uz ārzemēm?

– Pārsvarā izbrauc vai pārvācas uz lielākiem novadiem, pilsētām.

– Vai pašam nekad nav bijusi doma dzīvot kaut kur citur?

– Nē. Esmu jau te iesakņojies. Bija doma, protams, pārvākties uz Ameriku. Mani aicināja, taču tas viss nav tik vienkārši. Tur ir nepieciešamas atļaujas, eksistē arī citi sarežģījumi. Bez šaubām, man ir cerība kādreiz atgriezties Latvijā. Es visu laiku sievai atkārtoju, ka negribu visu mūžu vazāties pa pasauli kā jūrnieks. Pastāvīgi plānojam uztaisīt kaut ko savu, varbūt kādu biznesu. Sliktākajā gadījumā, vismaz varētu strādāt Latvijā ar kamanām. 

– Bizness jums arī būtu saistīts ar sportu?

– Nē, nav tāda nodoma. Šobrīd esam nesteidzīgos meklējumos.

– Lai izdodas atrast un piepildīt savas ieceres!

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024