OTĪLIJA KROMANE
***
Vējš loka kārklus upmalā,
bet varbūt glāsta?
Mums vēju nesaprast,
ko tas kokiem stāsta.
Lakstīgala pogu krelles bārsta,
nenoturēt viņas dziesmu
savā dārzā.
Dzer varavīksne smalko
lietus rasu.
Kā uzzināt,
kur ņem tā krāsas, gaismu?
To visu neizprast nav grēks.
Vien, zemei pieplokot,
var dzirdēt,
kā aug deviņvīru spēks.
TINA ŽELVE
VĒL VASARA
Kam sēro, vītol, vasara ir briedā,
Un tavas lapas vēl pelēkzaļas viz.
Vēl acis priecē zeltains rudzu krāšņums,
Kas manā sirdī zied kā mīlas stāsts.
Vēl saule spoži apspīd laukus, pļavas,
Tik kombains rudzu laukā ražu vāc.
Prieks acīs mirdz šiem darba rūķiem laukos
Par rudzu zeltu, kas no vārpām birst.
Jau rudens nāk un vītols sakļauj lapas,
Tas negrib vējam savu rotu dot.
Kad lapās iebirs rudens krāsu gamma,
Vējš savu darbu ātri paveikt steigs.
Būs rudens lieti, saule lapas zeltīs,
Krūtīs sirds kā laimes bite dūks.
Tik bagāts, varens ir šī gada guvums,
Ko dzimtā zeme dāvina no sirds.
Tad rudens paņems savu zelta otu
Un vītols brūni zaļgans, sērīgs kļūs.
Tam bērzi teiks – jel priecājies par visu,
Jo vari savā zemē saknes dzīt.
VELTA VOICIŠA
Aizaug vakardienas takas,
Uz rītdienu vēl jāiemin.
Kādu spēli dzīve spēlē,
To likten’s vienīgais tik zin.
Vai tā rītu kalnā nesīs,
Vai caur bēdu leju vedīs?
Vai man asaras sēs sejā,
Varbūt rozes kaisīs ceļā?
Vakar pārdzīvotais zināms,
Kas būs rītu – neuzminams.
Nav ļauts pa priekšu laikam skriet,
Šai dienā sevi visu liec.
Likten’s mūža dienas dala,
Šī no daudzām atkal tava.
Labu domājot un darot,
To jāprot godam nodzīvot.
Dievs mums dzīvi dzīvot devis,
Lai mēs pilnveidotu sevi,
Lai mēs garā, prātā augtu,
Gaismai sirdī ienākt ļautu.
Katru dienu sāc ar sevi,
Tad viss veidosies ap tevi.
Viss, ko darīsi, viss veiksies,
Diena tukšā neaizsteigsies.
Pat reizēm darbiņš neliels, sīks,
Ja vien tas kādam vajadzīgs,
Nekusīs kā piliens jūrā,
Ieguldīts tiks tautas pūrā.
Priecājies par to, ko vari,
Mīlot katru darbu dari.
Tad gandarījums, sirdī miers,
Būs tev tavs mūža ieguvums.
IRĒNA LOČMANE
***
Aiz sevis atstāsim vien to,
Ko otram devuši.
Sirdī paliksim vien tam,
Kam būsim kļāvušies.
Vai vārds, vai darbs,
Vai celsme gaitām,
Vai saulains smaids
Caur vētrām skarbām.
MĀRIS ROŽKALNS
biju kāzās
kazas neredzēju
tikai nostāsti par zirgu
traucēja smiekliem
un meitenes pēdējā dejā
nekrāja punktus
tik gaismu kā izslēgt
ugunskurs iezīmēja
krītošās zvaigznes
un jaunās sievas sirdi
kas pārliecībā savijās
dziļi vīra plaukstā
nekas vairs nevar šķirt
ja kazas neredzēji
un zirga smiekliem neticēji
nāk rudens
šis mirklis bezgalībai rokās
mūžīga mīlestība ir
INGŪNA ROZENBERGA
Dzied putni, un vīgriezes smaržo.
Saknes vecās klintis plēš,
Un āderu takas satek Lojā.
Saule caur zariem siltos starus uz zemi vērš,
Un bērnība smaržo…
Visapkārt vējš.
Un visa pasaule san no bitēm.
GUNTA BABRA
BURVĪGAIS DĀRZS
Kādā saulainā vasaras dienā,
Kad ziedēja pļavas un sils,
Mēs tikāmies burvīgā dārzā,
Kur rozes līdz rudenim zied.
Pašu krāšņāko rozi no dārza
Man negaidot dāvāji, draugs.
Tā smaržojot atkārtos vārdus,
Ko teici, kad pasniedzi to.
Savu skaistumu vasara ziedo,
Lai varētu priecāties sirds,
Un skaistākie tikšanās brīži
Caur atmiņu kupenām brien.
Tā tikšanās vasaras dienā
Un rozes, kas smaržojot plaukst,
Pat ziemā spēs atkausēt sirdi,
Ja aukstums sāks neganti kost.
Auļo gadi kā kumeļi strauji,
Ik gadu zied burvīgais dārzs.
Tur priecājas sirdis un laime,
Tur bēdas ar līkumu iet.
SKAIDRĪTE LOGINA
Vai zeme ko atņem debesīm?
Vai debesis zemei?
Nē, pa vidu plūst gaiss.
Ziema ar vasaru mijas,
Starpās vij pārejas rudens un pavasar(i)s.
Līst lietus, lauž dzīvībai ceļu no tumsas,
Deg saullēkts, gaitai kārtainas durvis ver.
Nakts kļuvusi draudzīgi maiga,
Bet diena – kā kuro reiz.
Rudens māj atvadas vasarai,
Migla auž musturus maigus.
Nu nesaki man visu laiku, ka dzīve
Tikai sāpēs uz augšu tiek.
VILNIS BRĪDIŅŠ
Pie pieturzīmēm turos,
jo daudzpunktos es jau biju –
tālos un tuvos, kad pieturzīmē tiks
iegrebts vārds,
tad saulriets sveiks ielu, iepunktēts sārts,
jo pie pieturzīmes es turos, ar daudzpunktiem
atsperos... drīz laiks steigs baltu ielu zīmēt,
bet man vēl gribas puķi mīlēt
un atkal slēpties pieturzīmēs,
tad skaļi domāt domuzīmēs.
SARMĪTE POIKĀNE
KRĀSAINĀ PASAULE
Ir krāsaina pasaule mana,
Jo skatos es tajā caur ziediem.
Es ietērpjos ziedu kleitā,
Es vasaru paņemu plaukstā,
Es iesvaidu vīgriežu smaržu
Vēja glāstītos matos
Un krāsainā pasaulē eju.
Man grozā starp saulespuķēm
Ir līdzi paņemti smaidi.
Tos dāvāšu tiem, kas nāks pretī
Pa krāsainās pasaules taku.
Jel ņemiet, es dāvinu smaidus!
Tos piespraudiet tērpam kā brošas!
Uz lūpām krāsojiet, matos iepiniet…
Un noticiet, lūdzu, noticiet –
Jūs pasauli krāsainu redzēsiet!
AIJA ŽILVINSKA
***
Gudrs ne tas,
kurš skolas vien beidzis.
Gudrs ir tas,
kurš dzīves ceļu godam veicis.
Ne mantu vien krājis,
Bet, sirdi un dvēseli dalot,
Ar paceltu galvu gājis
Un gudrību radis
Gan grāmatās, cilvēkos gaišos,
Gan labo un ļauno jaušot
Un gaismai uzvarēt ļaujot.
___________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
#SIF_MAF2024
