Septiņpadsmitajā gadsimtā Vācijā pirmo reizi tika publicēta pasaka par zaķi, kurš savā dārzā ir slēpis olas, un tagad nav iespējams izskaidrot, kāpēc tieši garausis noturējies olu nesēja un slēpēja pozīcijās. Jo jau minētajā gadsimtā vai katram Vāczemes miestiņam bijis savs Lieldienu dzīvnieks: lapsa, gailis, stārķis un pat dzeguze. 1682. gadā zaķi un olas pieminēti vācu medicīnas profesora Georga Franka fon Frankenava apcerējumā «De ovis paschalibus» («Par Lieldienu olām»), kur aprakstītas elzasiešu Lieldienu tradīcijas. 

Ja atceramies jautro filmu «Misters Bīns», kurā misters Bīns diletantiski pārkrāsoja Vistlera gleznu «Manas mātes portrets», tad par zaķa kā Lieldienu simbola rašanos pastāv līdzīga versija. Proti, kādā zīmējumā Dieva jērs, kas simbolizē Jēzu Kristu, bijis uzzīmēts tik neprasmīgi, ka atgādinājis zaķi. Un cilvēki sākuši godināt garausi.

Bet, iespējams, leģendai par Lieldienu zaķi ir pavisam vienkāršs skaidrojums, un pie tā vainojami pieaugušie. Arī mēs tikām baroti ar pasaciņām, ka bērnus atrod kāpostos vai atnes stārķis. Kāpēc lai kādam no vecākiem reiz neapniktu bērnu jautājumi par to, kurš ārā noliek krāsotas olas, un viņš attraucis, ka zaķis tās izdēj. Jo zaķi tolaik pavasaros lēkāja pa laukiem un tīrumiem, ka biezs.

Savukārt tradīcija, ka bērni meklē Lieldienu zaķa atnestās krāsotās olas, esot radusies Amerikā. Toties vienīgais kontinents, kur trušus neieredz ne acu galā, ir Austrālija. Tur tie ievazāti kā invazīva suga.