Viņa notur sevi pastāvīgā darbošanās ritmā, kas nekādi netraucē pašas romantiskajai dvēselei, no kuras staro arī savas, Olitai piemītošas, spējas, ko varētu dēvēt arī par dzīvot prasmes talantu – arī veselīga humora pavadā. Manāmas kaut kādas «mūžīgā dzinēja» pazīmes ar iekodētu vieglumu solī, kas it kā nepazīst nogurumu. Bet kuram tad šodien viegli? Par to arī mēģināsim aprunāties ar Olitu. Kādu pudu sāls – tuvumā un iztālēm – varbūt esam apēduši, tālab būsim tādi kā senāk un nejūsosimies.

Andris: – Allaž simpatizējuši pedagogi, kas nav tikai skolotāji. Senāk tādus sauca par tautskolotājiem. Tādi pastāvīgi atrodas pagasta, novada kultūrizglītības aprisēs – gan redzamajās, gan neredzamajās. Vēlēšanās rakstīt par Olitu radās meņģeliešu iespaidīgajā uznācienā, kas sevi godam apliecināja «Meņģele. «Stiebriņi.» Trīs dimensijas» patiesi apbrīnojamā kopdarbā, kas atainots arī grāmatā ar tādu pašu nosaukumu. Jau piemetināju, ka viņa ir romantiskas dabas. Lauku inteliģences cilvēks. Viegli sapņainā vēstījumā Olita apraksta poētiskā tēla – Māla rūķa – attiecības ar veco šķūni: «Māla rūķim vislabāk patīk Līgo svētki, jo tad vecais šķūnis tiek uzposts ar jāņzālēm, pīpenēm, ozola zariem un bērzu meijām. Vecais šķūnis var klausīties dziesmās, dungot līdzi un skatīties jautrās dejās. Viņi abi priecājas par veco dīķi, kuru ieskauj lāpu gunis un lielais, kvēlojošais Jāņu ugunskurs, kurš dīķmalā priecē un uz rīta pusi silda līgotājus.» Skudriņas tekā pa augumu, kad jūtama tāda bērnības aina…

Iztēle no bērnības dienām līdzinās cita citai. Mūsu mājās arī bija milzu šķūnis. Tur mēs, puikas, taisījām alu labirintus siena pantos un lēkājām no spāru bendelēm, kūleņus mezdami. Šķūnis bija arī naivais patvērums un drošība. Mamma un manas vecmāmiņas māsa – kaut kristītas un iesvētītas, nekādas baznīcā gājējas nebija, tuvumā arī dievnama nebija, varbūt tāpēc arī lūgšanu skaitīšanas nedzirdēju. Taču stāsti par labo debesu Tēvu šķita itin tīkami – tāpat kā pasakas, kur labais uzvar ļauno. Nu, kas mēs būtu par puikām bez blēņām? Tad nereti atskanēja ierastais: Dievs visu redz, dēliņ! Tu, re, kā? Ja vajadzēja joka pēc uzvilkt dūmu no avīzē uztīta cigāra, kam tabakas vietā noderēja pērnās koku lapas, nolīdu šķūnī: tur jau nu Dievs nemanīs! Dūms bija sūrs un pagalam nesmeķīgs, bet toties – kas par lielu vīru! Kā tev mūsu līdzīgajās bērnu dienās klājās, «starp mums, meitenēm, runājot»?

Olita: – Patiešām līdzīgi! Ģimenē bijām četri bērni. No bērna kājas darbs bija pirmajā vietā. Mammai gājām palīgā uz fermu teļus kopt, barot un citos mājas darbos. Daudz izglītojāmies paši: atceros, ka bibliotekāre Zaiga nesa grāmatas uz māju, kuras bija jāizlasa noteikti: ja nu pajautās, par ko tur bija rakstīts? Varbūt arī tāpēc joprojām daudz lasu. Ar kaimiņu bērniem dzīvojām draudzīgi, spēlējām spēles: paslēpes, klasītes, gurķus, «kazakus razbojņikus», vēlākos gados iekarsām uz «kartupeļiem». Visa tā kustīguma iespaidā aizrāvos arī ar volejbolu, kas allaž bijis Meņģeles nacionālais sporta veids. Jā, arī brīnišķās veikalu spēles, kur koku lapas kalpoja par naudu, un tirgoties ar izdomu mantām pratām lieliski! Garlaicīgi nebija nekad, jo man taču blakām allaž bija dvīņumāsa! Darījām visu kopā. Protams, ka bez strīdiem neiztikām, pat sakāvāmies… Visspilgtāk atmiņā palikušas svelmainās siena pļavas, grābšana, kraušana, siena bāšana un mīcīšana pantos, pažobelēs. Jā, arī lēkājām un kūleņus metām! Nakšņojām uz siena panta, kur, protams, neiztikām bez «briesmu stāstiem». Ļoti patika siena laiks, arī tos milzu vezumus taisot. Kur tiem vīriem toreiz bija spēks sacelt ar dakšām tādu klēpju, ķīpu lērumu?! Rāvāmies kolhoza graudu kaltē: nesām laukā pelavas ar spaiņiem, vēlāk tīrījām apcirkņus, lai var bērt jauno graudu ražu. Gaiss bija pilns ar labības smaržu. Darba sviedri, nogurums un romantika. Un vēl tās jaukās rudens kartupeļu talkas, kad jāsteidz savu gabaliņu nolasīt ātrāk, lai uz kārā zoba paspētu kādu ugunskurā ceptu tupeni nogaršot! Skaisti. Laikam arī tāpēc izmācījos par agronomi.

Andris: – Kurš mēs mājās neesam spēlējuši māju, slimnīcu vai skolu? Puikas vēl niekojās ar «kariņu», koka plintēm: bijām pat tik uzņēmīgi, ka dīķa plienu sarullējām centimetru plānā «plācenī», rūpīgi uzzīmējām pistoles kontūras, ar nazi to stroķi izgriezām, ēnā izkaltējām, lai neieplaisā, beigās apdedzinājām, un bija mums katram keramikas pistole pie sāniem! Jāņos iebūvējām svinību māju milzu ozolā, bet pašā dziesmu kulminācijā nonācām ar to būdu zemē – laimīgi! Joprojām pirmo septembri nevaru iedomāties par svētkiem. Iesākumā piecus kilometrus tālais ceļš uz skolu šķita sērīgs un drūms, jo aiz muguras palika skaistās vasaras, brīvība. Kā tu juties skolas sākumā?

Olita: – Vai, traki gan, jo nemaz negribējās tai zinību pilī iejūgties! Reizēm ar asarām acīs bēgu uz mājām. Slinkas nebijām, vakaros abas ar māsu izmācījāmies apzinīgi, bet no rīta atkal asaras… Skolotājas ķēra aiz rokas, lai neskrienam prom. Patiesībā skolā mums patika, bet tos raudāšanas rītus vēl līdz šai baltai dienai neesmu īsti sapratusi. Skola no mājām trīs kilometru attālumā, un allaž kājiņām. Arī tagad, jo dzīvesvietu neesmu mainījusi. Vasarās bija obligātās lauciņu dienas, ravējām, kaplējām, vācām dažādas tējas. Nu nebija tā, ka pagalam nepatika tajos skolas zinību laukos. Toties tagad uz skolu eju ar lielāko prieku.

Andris: – Tavi tagadējie un agrākie skolēni par tevi izsakās, ka esi mīļa, laba un arī stingra skolotāja. Pats no saviem skolotājiem visaugstāk vērtēju tos, kas manu delverīgo dabu saņēma stingri aiz ausīm. Pateicoties astoņgadīgās skolas zināšanām, vidusskolā bieži vien dusēju uz veciem lauriem, pateicoties vidusskolai, augstskolas cietie rieksti bija pārkožami, pateicoties skolām, arī kā skolotājam klājās ļoti labi. Pati mīļākā joprojām man stingrā un nereti arī bargā klases audzinātāja Paulīne, kas mācīja matemātiku, kas ne pavisam nebija mans priekšmets, bet viņas pūļu un prasmes iespaidā eksaktajās mācībās allaž bija labākas atzīmes nekā manu spēju priekšmetos – valodās, vēsturē, sociālajās zinībās, mūzikā… Kā šajā ziņās klājās tev?

Olita: – Vistrakāk svīdu glītrakstīšanā. Lai kā centos, bet piecnieku skolotāja tikai pāris reizes piešķīra vēlīgi. Līdzīgi neveicās zīmēšanā, un matemātikas cietie rieksti šad tad sagādāja ne mazums pūļu. Bet spēju arī saņemties: tehnikumā pat tiku atbrīvota no matemātikas eksāmeniem, jo biju apzinīga, un tad trīs dienas bija brīvas! Pateicoties Meņģeles skolā iegūtajām pamata zināšanām, tehnikumā klājās viegli. Meņģelē visvairāk piezīmju saņēmu sportā: par izvairīšanos no stundām, tad slēpes nav līdzi, tad aplami izrunājos. Mamma nekad neaizstāvēja, jo skolotājs vienkārši jāklausa, un viss! Tehnikumā bija jāraksta sacerējumu, kādu es iedomājos dzīvi pēc 10 gadiem. Rakstīju, ka vēlos dzīvot un strādāt savā dzimtajā ciemā, piedalīties tā rosīgajā dzīvē, arī organizēt visu, ko vēlos un māku. Lielā mērā tas arī piepildījies!

Andris: – Cik zināms, esi bioloģe, bet godam esi mācījusi vairākus priekšmetus, tajā skaitā arī sportu. Esi arī laba sākumskolas skolotāja. Padalīsimies atmiņās, kā kļuvām par skolotājiem. Mana izvēle bija vienkārša. Pirmajās klasēs mācījos pie klases audzinātājas Gunas, kuru ļoti mīlēju pa īstam, nevis šķietami. Viņa ļoti mīlēja arī mūs. Nē, nē, arī citi skolotāji bija cienījami, stingri un talantīgi. Par skolotāju izlēmu kļūt jau 8 gadu vecumā: mamma teica, ka ar manu gaišo galvu nav jācilā smagie sakumi, bet jādara darbs, kas kaulus nelauž. Nenoliedzu, ka savu paveica arī godkāre, jo skolotāja prestižs bija augsts. Tolaik mācību olimpiādēs nedalīja pakāpes, nebija arī vairāku – pirmo, otro, trešo – vietu. Kā pa jokam atceros savu otro vietu Ogres rajona vācu valodas olimpiādē, kurai speciāli negatavojos nemaz: skolotājs bija klases audzinātājs Artūrs Kubulnieks – īsts poliglots: prata kādas 7–9 valodas, vadīja toreiz populāro esperanto pulciņu, mācīja arī vēsturi. Vienā no salidojumiem, kur pats vairs nevarēja ierasties, bija atsūtījis atvainošanās vēstuli par vēsturē mācītajām muļķībām. Visi piecēlāmies kājās, no sirds aplaudējām ar saucieniem pa vidu: nē, skolotāj, ne par ko nav jāatvainojas – bija tādi laiki! Pastāsti, lūdzu, kā tu kļuvi par skolotāju?

Olita: – Par skolotāju, šķiet, kļuvu, pateicoties skolotājai, vēlāk direktorei Lonijai Pušmucānei. Kad mācījāmies 8. klasē, šad un tad mums uzticēja vadīt stundas mazajās klasēs, ja kāds skolotājs bija saslimis. Māsa vidusskolā iet nevēlējās, savukārt man gribējās, lai esam abas kopā. Tā izvēlējāmies Paula Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumu. Reiz janvārī abas kopā ar Loniju braucām no Ogres. Tad biju beigusi arī Jelgavas Lauksaimniecības universitāti. Lonija uzrunāja, lai eju mācīties pedagoģiju. Teicu, ka nemūžam! Jau tā nebija viegli to gaisa gabalu izbraukāt, studējot neklātienē! Liktenis dara savu. Ja janvārī teicu nē, tad augustā jau iestājos Daugavpils Universitātē – sporta skolotāja specialitātē. Meņģeles skola toreiz meklēja skolotāju, un atkal uzrunāja Lonija. Viņa ir ļoti daudz palīdzējusi, uzklausījusi, sapratusi. Skumji, ka viņas vairs nav.

Andris: – Līdzīgs liktenis arī tajā ziņā, ka kļuvām par direktoriem. Mana izvēle ļoti vienkārša. Amatam ardievas pateica iepriekšējā direktore, un kolektīvs virzīja mani. Toreiz biju pagasta padomes deputāts, un padomei lūdzu sarīkot skolas vadītāja aizklātas vēlēšanas. Jau pirmajā balsojumā saņēmu absolūto balsu vairākumu. Protams, tam nebija juridiskas nozīmes, bet morāls atbalsts noteikti. Par amatā nostrādātajiem gadiem vislabākās atmiņas. Daudz biju lasījis par izdegšanu, bet, ka tas kādreiz varētu skart arī mani, prātā neienāca… Tu arī jau daudzus gadus esi direktore, kaut arī tagad to sauc par struktūrvienības vadītāju… Kā klājas direktorei, skolotājai, audzinātājai?

Olita: – Sākumā tam pretojos, jo baidījos, vai mācēšu, pratīšu un vai būs visiem pa prātam. Tagad savām izglītotajām skolotājām par priekšnieci? Viņas taču ir daudz gudrākas par mani! Bet, kā mēdz teikt, cilvēks domā, Dievs dara. Par direktori nostrādāju trīs gadus, tad sekoja skolas reorganizācija. Biju izlēmusi braukt strādāt uz ārzemēm, bet atkal likteņa pirksts un paliku mājās. Kolēģes teica: «Olita, Tev baltais darbs jādara, nevis melnais!» Patiesībā nav viegli, reizēm esmu skarba, jo sāpīgi uztveru netaisnību. Bet, ja taisnība nav izrādījusies man, esmu kļūdījusies, allaž steidzu izlīgt, atvainoties. Nu, jā, «katram sava uts kažokā». Mani pirmie audzināmie bija ļoti labi, arī vecāki saprotoši. Gājām garos pārgājienos, braucām ar velosipēdiem. Kad audzināju nākamo klasi, uz Madlienu aizgājām kājām: mājup gan ar autobusu. Kā skolotāja sāku ar sportu, tad savu pedagoga kvalifikāciju papildināju ar sociālajām zinībām un vēlāk ar bioloģiju. Ak, tas bija tik sen: papīra žurnāli, tad «e-klase» un strauja digitalizācija. Tehnoloģijas iet savu ceļu, attīstās, un šajā ziņā jāapgūst daudz. Dažkārt skolēni ir gudrāki par mani, tālab nekautrējos lūgt arī viņu palīdzību. Piebildīšu, ka tas nekādi netraucē skolotāja pašcieņai un autoritātei.

Andris: – Parunāsim par mūsdienām. Par «Skolu 2030» nav jēgas runāt. Brīnos par IZM mazdūšību, nespējot atklāti pateikt, ka «projekts» ir izgāzies un velti saukt pēc mirušā sirdsapziņas. Varēja citādāk? Mierīgi! Kas nepieciešams? Skaidri zināt, kas jāmāca skolotājam, kas jāzina skolēnam, kā to sasniegt racionāli – soli pa solim. Bez vārdošanas, apvārdošanas! Piemēram, kas tajās caurviju prasmēs jāzina bērnam, beidzot 6. klasi? «Formulē atvērtus, uz izziņu vērstus jautājumus situācijās ar dažādiem kontekstiem. Salīdzina, interpretē, novērtē, savieno informāciju, grupē to pēc dotajiem un paša radītajiem kritērijiem. Pārliecinās, vai iegūta pietiekami vispusīga un precīza informācija, pārbauda tās ticamību.» Tas patiešām nopietni domāts vai no kādas disertācijas pārkopēts? Liekas, ka ar šādu uzdevumu nav tikuši galā paši dižā «projekta» sacerētāji, bet to pieprasa no 6. klases bērna? Man šķiet, visa tā muldēšana atkristu, ja katrā mācību priekšmetā būtu laba mācību grāmata, kuru apgūstot no pirmā paragrāfa (kā agrāk) līdz pēdējam, skolēns varētu iegūt vismaz pamatizglītību – pat bez skolas un skolotāja palīdzības. Ja? Ja šādā grāmatā viss labi izskaidrots, turklāt bērns redz, cik tālu ticis un kas vēl jāapgūst. Protams, tas neizslēdz modernās tehnoloģijas, bet pats labākais mācību līdzeklis ir laba, secīga un viegli uztverama grāmata – saprātīgā balansā ar tehnoloģijām.

Olita: – Mans arī uzskats tāds, ka jābūt ļoti labām mācību grāmatām. Protams, ir svarīgas arī tehnoloģijas, kur iegūstam papildu zināšanas, atrodam informāciju, bez kuras nevaram iztikt. Tā ir tā skola, kas atbalsta, veicina katra skolēna mācīšanos, un ir viegli saprotama didaktikas sistēma – organizācija, kura pastāvīgi mainās un pielāgojas jauniem apstākļiem. Gribas teikt, skolotājam nav citas izvēles: jāslīpē savas metodes un jāiet laikam līdzi. Mūsdienu bērniem jāmācās un jāapgūst daudz, arī bez individuālas pieejas neiztikt, kuru mazās skolās īstenot vieglāk nekā lielajās klasēs. Īsi sakot, visam jābūt racionālam un samērīgam – soli pa solim. Nav nepārtraukti jāizgudro jauns velosipēds, bet nemitīgi, saprātīgi jāuzlabo vecais.

Andris: – Varbūt no garlaicīgās pedagoģijas pārslēgsimies uz vienkāršo, cilvēcisko, kas attīsta personību, pacilā dvēseli. Prieks, ka skolotājs var tik daudz. Tajā jūsu «trīs dimensiju» grāmatā skolotāja Olita ir arī dramaturģe, režisore, lomas atveidotāja nelielajā izrādē «Pirms un pēc lampu drudža» – pats biju klāt, pats redzēju un arī šo to no dramatiskās mākslas saprotu. Ar savu uznācienu godam tikāt galā – un pavisam nebija peļami. Pastāsti, lūdzu, kā šādi darbi top un arī par darbošanos meņģeliešu literārajā kopā, kuru vada jūsu līdere – Sarmīte Poikāne. Tas, ka tur ieguldīts liels darbs, no malas redzams, bet kas notiek literārās kopas iekšpusē un neredzamajās aprisēs?

Olita: – Literārajā kopā pieteicos, jo biju domājusi, ka tikai sēdēšu un klausīšos, ko citi lasa un stāsta. Galu galā sanāca pavisam citādāk. Sarmīte Poikāne ir arī mana klases audzinātāja. Patīk, kā Sarmīte māca. Vienmēr sagatavojusies, ar dažādiem piemēriem un saprotoša. Ja tev liekas, ka nekas nesanāks, tad viss tiek izskaidrots, un vari darīt savu radošo darbu. Nu, rakstniece no manis nesanāks, bet patīk mūsu kolektīvs, darbošanās, kas ir katram sava un savdabīga dvēseles kopšana: spēlējam izrādes, kuras paši uzrakstām. Kad mācos dialogus, tad otra tēla lomā iesaistu vīru. Un tā vairākus vakarus pēc kārtas, līdz tā luga dzīvo. Nu nav ne man, ne viņam izvēles!

Andris: – Tas, ka Meņģelē ļaudis apzinīgi piekopj veselīgu dzīvesveidu, zināms sen. Bet, lūdzu, nekautrējies un pastāsti par soļošanas fenomenu un ko nozīmē tie miljons soļu? Dažādos tīklos izskanējis daudz, bet gribas šo informāciju apstiprināt, kā mēdz teikt, no drošām rokām. Lasu, ka akcijā «Miljoni soļu Latvijai» par uzvarētāju atzīts Varakļānu novads, otrie Krāslavas novads, bet godpilnajā trešajā vietā ierindojusies Ogres novada pašvaldība, kuras 810 dalībnieki nostaigājuši 399 549 soļus. Individuālajā vērtējumā uzvarētājs no Dienvidkurzemes novada, otrais no Jelgavas valstspilsētas, bet trešais Ogres novada pārstāvis (gluži sastingu!) – Olitas vīrs Andris no Meņģeles. Saprotu tavu kautrību, bet mums savi varoņi jāzina!

Olita: – Jā, prieks par meņģeliešu atsaucību: 69 dienu laikā no 23. decembra līdz 29. februārim baudījām skaisto ziemu, slidenos ceļus, turklāt svaigā gaisā! Divas reizes samirkām līdz ādai, sūri atminoties teicienu, ka kārtīgs saimnieks pat suni tādā laikā nedzen ārā. Kaimiņiene Velga mudināja garākai pastaigai 1. janvārī. Tā arī norunājām, kā gadu sāksim, tā turpināsim. No skolas kolektīva bijām seši. Un, kur vēl lepnāk, ja pati pagasta priekšniece Vija Kauliņa mūsu pulkā! Žēl, ka novadam kopvērtējumā nesanāca uzvarēt, bet 3. vieta pavisam nav peļams sasniegums! Noslēdzoties šai akcijai, Ogres novads iekļāvās visās nominācijās, gan pēc dalībnieku skaita, gan līderiem, gan pēc nostaigāto soļu skaita. Visi kopā (no 43 pašvaldībām) nogājām 4 136 328 kilometrus. Noslēguma diena mums atkal bija kopā: Ingrīda ieteica iet uz mūsu pašu skatu torni. Tā visi līksmi un veselīgi pavadījām arī šo laiku. Katram tika Pateicības raksts un neliels kauss kā sportiskajam meņģelietim. Jaunākā dalībniece – no 4. klases, un vecākajai – 79 gadi. Tā top tradīcija. Tumšos vakaros spīd gājēju lukturīši. Arī dienā iztālēm ik pa laikam redz kādu ejam, tad minam, kas tas tāds varētu būt. Neaizmirstams laiks!

Andris: – Sarunas finiša taisnē, lūdzu, īsas atbildes uz īsiem jautājumiem! Piemēram, kas, tavuprāt, nosaka skolotāja autoritāti?

Olita: – Aizrautīga darbošanās gan mācībās, gan izklaidēs. Bet, pats galvenais, skolotājam jābūt īstam, godīgam – vienlaikus draudzīgam un stingram arī.

Andris: – Nekļūšu banāls un nejautāšu par izglītības vadības mantrām, kas skandina – maza skola nekvalitatīva, liela kvalitatīva. Saki, lūdzu, kādas ir tieši mazo skolu priekšrocības?

Olita: – Maza skola ir viena liela un stabila ģimene. Tur var vairāk palīdzēt bērnam, un tur visi jūtamies labi – kā mājās.

Andris: – Bieži brīnos par meņģeliešu milzu darbošanās gribu, apjomiem un publikas atsaucību. Kā tev liekas, kas ir šī fenomena dzinējspēks?

Olita: – Kas tad citi, ja ne mēs paši? Tā ir kopā būšana dažādās paaudzēs. Tā ir tradīcija un savstarpēja cieņa – jaunākiem pret vecākiem, vecākiem pret jaunākiem. Ja mani aicina, kā tu neiesi, ja tur labi jūtos un par visu labi padomāts? Arī tam ir milzu svars, ka pagasta vadītāja Vija allaž kopā ar saviem ļaudīm – visur ar visiem un par visiem! Arī mani skolas kolēģi lieliski: ja uzrunāju, nekad nav atteikuši un neatteiks! Paldies viņiem un visiem!

Andris: – Ko tev nozīmē ģimene?

Olita: – Ģimene man ir viss! Kad piekritu būt par direktori, daudz laika prasīja darbs. Mamma daudz līdzējusi dēlu audzināšanā. Vīrs un dēli lieliski palīgi sporta svētku un citu svētku organizēšanā, kā arī visos citos mājas un sabiedriskajos darbos. Ir saprotoši. Tas ir tik neatsverami, jo laukos tikai tā var dzīvot. Un dzīvot labi!

Andris: – Kādu nākotni tu vēlētu savam pagastam, skolai, novadam, valstij?

Olita: – Pagastam godam turpināt iesākto līniju un turēties kopā, jo tikai tā esam spēks un izturība! Lai bērni aug strādīgi, patiesi un dzīves gudri. Lai katru gadu 1. septembrī varam vērt SAVAS skolas durvis! Novadā – lai tikpat stipra un gudra komanda, kādu esam pelnījuši un ievēlējuši! Stiprina tas, ka novada vadība zina ceļu pie mums, uzklausa un palīdz. Mēs katrs esam Latvija! Un kopā esam stipra un droša Latvija!

Andris: – Paldies par jauko sarunu, Skolotāj! Tas lielais sākuma burts vārdā nav kļūda.