Daudzi līdzjutēji, skatoties iemīļoto komandu spēles, nereti tādā veidā piepilda savus dažādu iemeslu dēļ nerealizētos sapņus. Ne katram liktenis ir lēmis kļūt par sportistu. Taču Ilmārs Čerbikovs, lai gan nav trenējies profesionāli, visu mūžu bijis tuvās attiecībās ar sportu. «Man sports vienmēr paticis, bērnībā trenējos dažādos sporta veidos,» Ilmārs saka. «Izmēģināju ļoti daudzas lietas, šķiet, praktiski visu, kas bijis pieejams. Esmu spēlējis basketbolu, volejbolu, futbolu, nodarbojies ar moderno pieccīņu. Taču tas viss bijis vairāk sirdslietas līmenī. Pats esmu izmācījies par sporta skolotāju, pabeidzis Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu (RPIVA). Sports vienmēr ir bijis blakus. Bet vienmēr visvairāk paticis ir basketbols. Tā ir spēle, kas neatstāj vienaldzīgu.

Par sporta skolotāju gan es nestrādāju, jo man ir arī otra augstākā izglītība – uzņēmējdarbības vadīšana un administrēšana. Man ir savs uzņēmums, kas pārdod apdares materiālus – flīzes, grīdas segumus u. c. Lai gan sākumā bija doma studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, dzīve iegrozījās savādāk. RPIVA iestājos, kad vēl nebiju pabeidzis vidusskolu, tiku budžeta grupā un arī pēc vidusskolas beigām negribēju neko mainīt. Studiju gaitā sapratu, ka mans galvenais mērķis ir attīstīt un veidot savu uzņēmumu, tāpēc arī mācījos vēl un darbojos šajā virzienā.»

Uz Ogri atveda mīlestība

Ilmārs Čerbikovs ir dzimis un jaunības gadus pavadījis Rīgā. Pārcelšanās uz Ogri bija saistīta ar romantiskām jūtām: «Ogrē nokļuvu, kad iepazinos ar savu nākamo sievu Danu. Kādu laiku draudzējāmies, līdz sapratām, ka jūtas ir spēcīgākas nekā parasta draudzība. Sākām dzīvot kopā, piedāvāju Danai pārcelties uz galvaspilsētu. Viņa kategoriski atteicās, strikti pasakot, ka viņas dzīve ir Ogrē, un man neatlika nekas cits, kā nākt uz šejieni. To es nevienu mirkli nenožēloju. Tagad, nodzīvojis šeit 14 gadu, es neparko vairs negribētu mainīt Ogri atpakaļ pret Rīgu. Ogre ir tiešām kolosāla pilsēta ar ļoti skaistu vidi.

Bet par sporta līdzjutēju kļuvu tādēļ, ka esmu pēc dabas aktīvs un sabiedrisks. Es biju ļoti priecīgs, ka Ogrei ir sava basketbola komanda. Sports reizē ir arī izklaide, līdzjutēju satikšanās vieta, un pamazām arī es meklēju iespējas izpausties. Sekojot spēlēm, emocijas kļuva arvien spēcīgākas, un tām vajadzēja rast iespēju izpausties. Tolaik hallēs bieži bija nosacīts klusums, un tā man radās doma, ka vajadzētu tajās esošo atmosfēru padarīt skaļāku un sportam atbilstošāku. Mums bija izveidojusies domubiedru grupa, kur kopā ar mani bija Ieva Švēde, Jānis Laganovskis, Intars Sniedze un Linda Gulbe. Mēs savācāmies kopā un nolēmām dibināt lielāku līdzjutēju kustību, lai tā kļūtu organizētāka un būtu arī kāda struktūrvienība, kur cilvēkiem vērsties, ja arī viņi jūt sevī sporta līdzjutēja kaislību un grib atbalstīt komandu. Tā arī radās «Spektras». Mūsu apvienība uzņēmās arī cita veida aktivitātes, piemēram, organizēja izbraukuma spēles faniem, jo BK «Ogre» tomēr nav liels klubs ar daudziem darbiniekiem, un šādu pasākumu plānošana tomēr prasa daudz laika un cilvēku resursu.»

Klubā visi laipni gaidīti

Lai pievienotos «Spektras», nekādi nosacījumi nav jāievēro. «Tā nav juridiska organizācija,» stāsta Ilmārs Čerbikovs. «Šis nosaukums  – fanu klubs «Spektras» – ir vairāk simbolisks, bet tur nav juridiskas bāzes, arī finansiālas lietas netiek veiktas. Tā ir atvērta sociāla grupa, kurā var iesaistīties jebkurš līdzjutējs, kas jūt mīlestību pret Ogres basketbola klubu. Katrs var nākt ar savu iniciatīvu un ierosināt jaunas aktivitātes, idejas, kā atbalstīt komandu vēl interesantāk un pievilcīgāk. Pirms neilga laika mūsu kopskaits sasniedza jau 70 biedru.

Bet man jāsaka viena lieta – kopš neilga laika es vairs neesmu starp viņiem. Pieļauju, ka balvas pasniegšana varbūt daļēji saistīta ar šo faktu, jo jau nedaudz agrāk publiski paziņoju, ka atkāpjos no «Spektras» vadītāja amata. Tam ir savi apsvērumi. Bet mīlestība pret klubu no tā nepāries. Sirdī būšu fans arī dziļā vecumā. Tomēr šobrīd aktīvās fana gaitas esmu pabeidzis. Kā mēdz teikt, noveco ne tikai sportisti, bet arī fani. Būt visu spēli aktīvam – tas nav viegli, mūsu krekli ir pilnīgi slapji no sviedriem, domāju, ne mazāk kā sportistiem. Jā, man ir 44 gadi un jau sirmi mati, es aktīvo fanošanu pārtraucu, taču sirdī vienmēr esmu par Ogres basketbola klubu un nāku arī uz spēlēm, vienkārši vairs neesmu priekšplānā kā aktīva lokomotīve, kas velk citus sev līdzi. Jāatbrīvo vieta jauniem, enerģiskie cilvēkiem. Es ticu, ka Ogrē ir tādi līdzjutēji, kas nāks un turpinās iet pa iemīto taku pareizajā virzienā.»

Prieks arī par Latvijas izlasi

Uz jautājumu, vai Ilmārs Čerbikovs jūt līdzi arī kādai citai komandai, viņš atbild: «Tikai par Ogres basketbola klubu. Tas ir līdzīgi kā mīlestībā – ja tu mīli vienu, tu vairs nevari mīlēt kādu citu. Vismaz tā es raugos arī uz basketbolu. Ja esmu pieķēries kādam klubam un to atbalstu, tad būtu dīvaini, ja es fanotu par vēl kādu citu klubu. Protams, vēl nāk klāt arī Latvijas izlase, tā tomēr pavisam cita kategorija. Ar ļoti lielu interesi sekoju līdzi mūsu valstsvienības mačiem, kad ir spēles Rīgā, noteikti apmeklēju. Izbraukuma spēles vērtēju atsevišķi, kā kuru reizi, pēc iespējām. Bet esmu ļoti priecīgs, ka biju aizbraucis līdzi mūsu izlasei uz Indonēziju, Džakartu, kur notika pagājušā gada vēsturiskā Pasaules kausa izcīņa, kas mūsu komandai un valstij izvērtās tik veiksmīga.»

Vaicājot, vai bija nojauta, ka Ilmārs Čerbikovs tiks pie labākā sestā spēlētāja apbalvojuma, viņš atteic: «Nē, nebija absolūti nekā tamlīdzīga, tas nāca negaidīti. Protams, saņēmu uzaicinājumu ierasties uz šo «Gada balvas sportā» pasākumu. Tas manī radīja aizdomas par to, ka būs kaut kāds apsveikums vai cildinājums. Taču tādai nominācijai un balvai es nebiju gatavs. Es to nezināju, un tas mani ļoti pārsteidza un aizkustināja.»

Ogrē labas iespējas sportot

Ilmārs Čerbikovs uzskata, ka Ogrē ir radīti visi apstākļi, lai pilsētas iedzīvotāji varētu dzīvot aktīvi. «Pateicoties iespējai piedalīties pasākumā, kur tika dalītas Ogres novada «Gada balvas sportā», man radās apjausma, cik plaša mūsu novadā ir sporta veidu dažādība,» saka Ilmārs. «Ar kādiem tik sporta veidiem cilvēki nodarbojas – mums ir tramplīnlēkšana ar slēpēm, velo orientēšanās, biatlons, motokross un ātrumlaivas. Protams, arī daudz visi populārākie – basketbols, futbols, hokejs, tāpat arī svarcelšana, karatē, mākslas vingrošana, peldēšana, daiļslidošana un vēl, vēl… Uzskatu, ka mūsu novadā ir ļoti plašas iespējas nodarboties ar sportu, un tam nepieciešama tikai paša cilvēka vēlme piecelties no dīvāna un kaut ko darīt. Ir labi attīstīta infrastruktūra gan Ogrē, gan citur novadā, var doties uz stadionu, baseinu, basketbola, futbola un pludmales volejbola laukumiem. Protams, jaunā arēna «Ogre» ir vienkārši unikāla, skaista un daudzfunkcionāla ēka, kas ļauj aizvadīt dažādas sacensības iekštelpās, tostarp vieglatlētikā. Pats ar sportu ikdienā gan nenodarbojos, man nav kādu regulāru treniņu. Toties pavadu daudz laika, pastaigājoties svaigā dabā pa Ogres Zilajiem kalniem kopā ar saviem bērniem. Kad vien iespējams, pārvietojos ar velosipēdu. Tas ir mans sports. Mana ikdiena vairāk vai mazāk paiet, audzinot savus bērnus un vedot viņus uz treniņiem. Man ir divi dēli – vecākais spēlē basketbolu, jaunākais trenējas futbolā.»

«Tā skan Ogres sirds»

Šo saukli noteikti pazīst visi Ogres basketbola komandas spēļu apmeklētāji. Kā atceras Ilmārs Čerbikovs, tas radās pats no sevis, jaunu uzsaukumu domāšanas procesā: «Nevaru pateikt, ka būtu konkrēta recepte, tas vienkārši atnāca. Liekot kopā dažādus ritmus un vārdus. Skaidrs, ka sauklim jābūt skanīgam un īsam, lai spēles laikā to var viegli un skanīgi izkliegt. Mums pagājušajā sezonā īsi pirms play-off spēlēm «Spektrās» bija sapulce, kurā mēs domājām par jaunu aicinājumu un lozungu ieviešanu. Izskandējām «Tā skan Ogres sirds», un šis noteikti bija viens no tiem, kuru visi akceptēja un iekļāva savā saukļu arsenālā. Klausos, ka tas joprojām hallē tiek skandēts, tāpēc prieks to dzirdēt.»

Aicināts kaut ko novēlēt savai mīļotajai komandai, Ilmārs teic: «Galvenais ir – nekad nepadoties, iet laukumā un ar aizrautību aizstāvēt savas pilsētas godu. Jo viņiem visiem uz krūtīm ir rakstīts «Ogre», un tā nav tikai komanda, viņi pārstāv visu pilsētu. Turēšu īkšķus, lai izdodas šajā sezonā izcīnīt medaļas. Visa pilsēta noteikti stāvēs aiz šīs komandas un atbalstīs savus basketbolistus, cik vien būs spēka.»