Gadu gaitā «Kante» izaugusi par Priedīšu ģimenes uzņēmumu, kas izturējis gan sīvu konkurenci, gan krīzes un pandēmiju un šodien, 11. septembrī, svin 30 gadu jubileju. «Atslēga ir ēdienā. Ēdiens ir pirmajā vietā,» ir pārliecināti saimnieki Ingrīda un Alvis Priedīši. Taču tikpat liela nozīme «Kantes» pastāvēšanā allaž bijusi ģimenei un cilvēkiem, kuri šeit strādā. Alvis jau kopš pusaudža gadiem aizrāvies ar motosportu un piedalījies sacensībās. Padomju gados sports devis iespēju izbraukt ārpus valsts, un tā radušies arī kontakti Austrijā, kas vēlāk pārauga biznesa sadarbībā. 90. gadu sākumā Alvis nodarbojās ar kravu pārvadājumiem starp Latviju un Austriju, kā arī ieveda tolaik Latvijā grūti pieejamās lietotās riepas. Kāds austriešu sadarbības partneris viņam reiz devis padomu – ja gribi attīstīt biznesu, iegādājies zemi pie lielā ceļa. Tā Priedīši nonāca pie tagadējā īpašuma Lielvārdē, kur tolaik pletās pļava un brikšņi. Teritoriju sakopa, uzcēla angāru auto biznesam. Arvien plašāk izvērsās automašīnu tirdzniecība. Kamēr pircēji gaidīja formalitāšu nokārtošanu, viņiem nebija īsti kur apsēsties un paēst. No šīs pavisam praktiskās vajadzības arī radās doma par nelielu kafejnīcu.

Kamēr Alvis attīstīja transporta un auto biznesu, Ingrīda pēc abu meitu Evijas un Signes piedzimšanas vairs nevēlējās atgriezties iepriekšējā darbā tirdzniecībā. Gatavot viņai vienmēr bija paticis un padevies, bet Alvja draugu un biznesa partneru uzslavas par Ingrīdas gatavotajiem ēdieniem vēl vairāk iedrošināja atvērt pašiem savu kafejnīcu. Sākumā daudz palīdzējusi Ingrīdas krustmāte Ārija Auziņa – profesionāla pavāre, no kuras Ingrīda mācījās un kura kļuva par vienu no pirmajām «Kantes» virtuves darbiniecēm. Iecere par nelielu papildinājumu auto biznesam pamazām kļuva par Ingrīdas sirdslietu un visas ģimenes uzņēmumu.

Pārbaudītas garšas, savs rokraksts

«Kante» durvis vēra 1996. gada 7. septembrī, taču jau vasarā, tiklīdz telpas bija pabeigtas, Ingrīda pamazām izmēģināja virtuvi un vērtēja, ko piedāvāt apmeklētājiem. Profesionālas pieredzes ēdināšanā viņai nebija, tāpēc arī ēdienkarte veidojās pakāpeniski – no tā, ko pati prata labi pagatavot un kas garšoja cilvēkiem. Sākumā tie bija vienkārši, sātīgi un latviešiem pazīstami ēdieni, mājas virtuvei tuvas garšas. Arī turpmāk ēdienkarte veidojusies, ieklausoties klientu vēlmēs un ļaujot kaut ko jaunu ieviest pavāriem. Daži ēdieni kļuvuši par īstu «Kantes» klasiku un ēdienkartē ir teju kopš pašiem pirmsākumiem. Piemēram, «Steiks Kante», kas kļuvis par kafejnīcas firmas ēdienu, arī lasis lociņu mērcē. Priedīšu ciešā saikne ar Austriju jūtama arī «Kantes» ēdienkartē – viens no tās ēdieniem ir Vīnes šnicele, ko pēc austriešu tradīcijas pasniedz ar brūkleņu ievārījumu. Priedīši smejas – ir ēsts arī Austrijā, tomēr pašiem šķiet, ka «Kantē» garšo labāk. Savukārt deserts, kas izturējis laika pārbaudi, ir zemeņu zupa. Gadu gaitā piedāvājums kļuvis plašāks un pavāri mainījušies, katrs ienesot arī kādu savu ideju, tomēr Ingrīda cenšas saglabāt pārbaudītās vērtības un garšas, kuru dēļ cilvēki «Kantē» atgriežas gadiem.

Ja būtu jāizvēlas viena ēdienu grupa, ar kuru «Kantē» īpaši lepojas, tās noteikti būtu zupas. Ingrīda smejoties sevi pat dēvē par «zupu guru». Zupas viņa joprojām vāra pati – dažas uztic arī citiem pavāriem, bet ir tādas, kuru gatavošanu patur tikai savā ziņā. Harčo, gulaša, frikadeļu, sēņu-siera zupa – piedāvājums mainās, taču saimnieces pārliecība paliek nemainīga: labu zupu nevar pagatavot steigā. Buljonam jāļauj lēni vārīties, un tikai pēc tam soli pa solim pievienojamas pārējās sastāvdaļas. Piemēram, harčo Ingrīda atvēl vismaz trīs stundas – ja diena jau pusē un tik daudz laika vairs nav, viņa labāk pasaka, ka zupas nebūs, nekā mēģina to sasteigt. Arī buljonu viņa gatavo pati no gaļas, nevis izmanto jau gatavu. Ceļojot Ingrīda labprāt nogaršo zupas arī citviet, bet Alvis pēc tam nereti secinot: ««Kantē» tomēr gardāk.» Savukārt vienu no spilgtākajiem komplimentiem saimniece atceras vēl šodien – pēc viņas gatavotā harčo kāds viesis viesmīlei noteicis: «Šito pavāru no darba neatlaidiet!»

Vēl viena «Kantes» pazīšanas zīme ir dāsnās porcijas. Ingrīda atzīst, ka reizēm domājusi tās samazināt, tomēr ilggadējie klienti zina, ko šeit sagaidīt. Ja visu nevar apēst, pārējo var paņemt līdzi. Saimniecei nav svarīgi arī par katru cenu pārdot vairāk – ja viesis pasūta zupu, salātus un otro ēdienu, viņa mēdz ieteikt vispirms apēst zupu un tad izlemt, vai pārējo vēl vajadzēs. «Es jau zinu, cik tā zupa ir sātīga,» Ingrīda smejas. Galvenais, lai cilvēks no «Kantes» aiziet paēdis un apmierināts.

Sākotnēji «Kante» bija iecerēta vairāk kā neliels bistro – telpas vidū atradās paaugstinājums, kur ātri iedzert kafiju un apēst maizīti. Taču apmeklētāji labprātāk vēlējās apsēsties pie galda un nesteidzīgi paēst, tāpēc bistro vietā drīz ierīkoja vēl vienu galdiņu. Arī kafejnīcas apkārtnē Ingrīda vēlējās ienest Austrijā noskatīto mājīgumu, īpaši bagātīgos ziedu stādījumus. Pirmās pelargonijas laikā, kad Latvijā tās vēl nebija tik viegli iegādāties, Alvis vedis pat no Austrijas. Ingrīdai svarīgi, lai «Kantē» baudījumu sniegtu ne tikai ēdiens, bet arī apkārtējā vide – lai prieks būtu gan garšas kārpiņām, gan acīm. Tāpēc ziedi kļuvuši par vienu no «Kantes» raksturīgajām iezīmēm, un par tiem Ingrīda joprojām rūpējas pati.

Savs vārds, savi cilvēki

Kā radās kafejnīcas nosaukums? Pirms atvēršanas ģimenes un draugu lokā apspriesti dažādi varianti, tostarp «Pie Ingrīdas» vai «Pie Alvja», taču Ingrīdai tie nav gājuši pie sirds. Nosaukumu «Kante» ierosinājis ģimenes draugs Māris Meņģis, un tas uzreiz iepaticies. Vārdam taču ir vairākas nozīmes. Viena saistīta ar Alvja lielo aizraušanos – motosportu, kur motociklu līkumā «kantē», to sagāžot uz sāniem. Savukārt sarunvalodā «kantēt» nozīmē pievērst uzmanību, iepazīties vai aplidot. Kad nosaukums jau bija izraudzīts, tam pieskaņots arī kafejnīcas vizuālais tēls – interjera autors Guntars Jansons telpās apspēlēja «kantes» ideju, izmantojot kantainas, ģeometriskas formas un izteiktus leņķus.

«Kantes» atrašanās vieta pie autoceļa gadu gaitā padarījusi to labi zināmu ne tikai lielvārdiešiem, bet arī daudziem garāmbraucējiem, tāpēc kafejnīcas klientu loks ir ļoti dažāds. Te piestāj garāmbraucēji un tūristi, ģimenes, dodoties tālākā ceļā, ceļu būvnieki un sezonas laukstrādnieki. Savulaik bieži viesi bijuši arī tālbraucēji šoferi – pirms ceļa pārbūves ar smagajām automašīnām pie «Kantes» varēja apstāties daudz ērtāk, bet līdz ar satiksmes organizācijas izmaiņām tas kļuvis sarežģītāk. Tomēr ilggadējie klienti zina, ka iespēju robežās Priedīšu ģimene nāk pretī – ar kravas auto var iebraukt «Kantes» sētā vai izmantot blakus esošo ceļu. Tiesa, visiem smagajiem transportlīdzekļiem vietas tur nepietiek, tāpēc Ingrīda uzskata, ka kopumā pie Latvijas autoceļiem būtu vairāk jādomā par piemērotām vietām, kur tālbraucēji var droši apstāties, atpūsties un paēst. Pēdējos gados «Kantes» klientu lokam pievienojušies arī sabiedroto valstu karavīri, kuri uzturas Lielvārdē saistībā ar šeit esošo Gaisa spēku bāzi. Mainoties kontingentiem, te viesojušies amerikāņi, vācieši, tagad bieži sastopami spāņi. Ingrīda novērojusi, ka ziņas par iecienītajiem ēdieniem acīmredzot tiek nodotas no vienas rotācijas nākamajai – gadās, ka jaunpienācēji ierodas jau zinot, ko vēlas pasūtīt. Taču īpaša vieta ir pastāvīgajiem klientiem. Daudzi «Kantē» iegriežas gadiem, un darbinieces viņus pazīst tik labi, ka reizēm jau bez jautāšanas zina, kas tiks pasūtīts.

«Kante» visus šos gadus bijusi visas Priedīšu ģimenes kopīgs darbs. Ikdienas saimnieciskās rūpes lielā mērā uzņemas Alvis, bet kafejnīcas darbā kopš bērnības cieši iesaistītas arī abas meitas – Evija un Signe. Īpaši nozīmīga ir Evijas klātbūtne – viņa ikdienā strādā «Kantē», apkalpo viesus, pieskata, lai viss ritētu, kā nākas, un allaž ir gatava nākt talkā tur, kur konkrētajā brīdī visvairāk nepieciešams. Ingrīda neslēpj, ka par meitas uzticamo plecu un palīdzību ir ļoti pateicīga. Signes ikdiena šobrīd vairāk aizrit Rīgā kopā ar meitām, tomēr arī viņa ar savu pieredzi un zināšanām turpina iesaistīties ģimenes uzņēmuma dzīvē. No «Kantes» pirmsākumiem nozīmīgs atbalsts bijuši arī Alvja vecāki – Ārija un Andris Priedīši. Īpaši daudz ikdienas rūpju uzņēmies Andris: no rītiem atslēdzis kafejnīcu, sakopis apkārtni, pļāvis zāli un allaž pats pamanījis, kas vēl izdarāms, nemaz negaidot, kad kāds to palūgs. Arī Ārija savulaik palīdzējusi Ingrīdai rūpēties par kafejnīcas ziediem, tostarp pārziemināt pelargonijas savā siltumnīcā. «Kante» visus šos gadus bijusi vairāku paaudžu kopīgs darbs, un tagad ģimenes uzņēmuma dzīvē iesaistās arī mazbērni.

Vērtības, ko saglabāt

Trīsdesmit gados «Kantei» nav trūcis ne konkurences, ne pārbaudījumu. Ingrīda atceras laiku, kad Lielvārdē vienlaikus darbojušās pat 14 kafejnīcas, taču konkurence viņu nekad nav biedējusi – katrai vietai esot savs klients. Viņasprāt, daudz svarīgāk ir noturēt kvalitāti: «Atslēga ir ēdienā. Ja cilvēkam garšo, viņš atgriezīsies.» Daudz nopietnāks pārbaudījums bija pandēmija, kad arī Priedīšiem nācās meklēt veidus, kā pielāgoties jaunajiem apstākļiem un turpināt darbu. Viņi sāka piedāvāt ēdienu līdzņemšanai, bet Ingrīda pati sēdās pie stūres un veda pasūtījumus klientiem arī ārpus Lielvārdes. «Es esmu cīnītājs,» viņa saka par sevi.

Šo gadu laikā pie «Kantes» galdiņiem pabijuši visdažādākie cilvēki – mūziķi, aktieri, politiķi un arī valsts augstākās amatpersonas. Ar smaidu ģimene atceras eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pavisam īso un praktisko iegriešanos, kafejnīcā viesojies arī pašreizējais Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Te notikusi ne viena vien liktenīga sastapšanās – aizsākušās attiecības, kas vēlāk pāraugušas ģimenēs. Trīsdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai redzētu izaugam ne tikai pašu bērnus, bet arī veselas apmeklētāju ģimeņu paaudzes. Daži, kuri savulaik uz «Kanti» nākuši vēl kā bērni kopā ar vecākiem, vēlāk šeit guvuši arī savu pirmo darba pieredzi. Viņu vidū ir arī Alise Silgale, kurai te bērnībā ļoti patika, bet nu viņa šeit strādā par viesmīli un aktīvi iesaistās arī kafejnīcas 30 gadu jubilejas svētku programmas veidošanā. Alise stāsta, ka 11. septembrī «Kantes» svētkus iecerēts nosvinēt īpaši – ar dzīvo mūziku, aktivitātēm bērniem, piepūšamo atrakciju un pārsteigumiem apmeklētājiem.

Domājot par «Kantes» nākotni, Ingrīda visvairāk vēlas saglabāt to, kā dēļ cilvēki šeit atgriežas – labu ēdienu, kvalitāti, ģimeniskumu un personisku attieksmi. Viņas pārliecība ir – labāk mazāks, bet kvalitatīvāks. Ieceru netrūkst: plānota apsildāma, daļēji slēdzama terase, domāts arī par plašākām telpām svinībām. Taču svarīgākais ir nepazaudēt šajos gados iemantoto: «Lai nepazūd tās vērtības, ko mēs esam paši gadiem nopelnījuši.» Ingrīdai liels gandarījums ir apziņa, ka arī pēc tik daudziem gadiem «Kante» cilvēkiem ir vajadzīga: «Mēs esam vajadzīgi un pieprasīti – tas ir ļoti svarīgi.» Savulaik «Kantē» laiku skaitīja lielais pulkstenis ar kalna virsotnes skatu ciparnīcā. Lai gan noteiktais darba laiks beidzās agrāk, vakari nereti ievilkās ilgāk, un, rādītājiem tuvojoties pusnaktij, viesi zināja – nu gan laiks mājup. Pašiem saimniekiem gan pulkstenī skatīties iznācis reti – darbs allaž prasījis tik laika, cik nepieciešams. «Laimīgie gan laiku neskaita,» piebilst Ingrīda. Un tomēr šoreiz gribas apstāties un saskaitīt – aizritējuši jau 30 gadi, kuros mainījusies «Kante», izauguši bērni un nomainījušās apmeklētāju paaudzes, bet palikušas iecienītās garšas un cilvēku vēlme te atgriezties.

Jānis, ilggadējs «Kantes» apmeklētājs:
– Uz «Kanti» nāku jau kopš vidusskolas laikiem – tātad vairāk nekā divdesmit gadu. Tagad visbiežāk te iegriežos pusdienās. Kāpēc tieši šeit? Te ir garšīgāk! Mani favorīti gadiem nemainās – frikadeļu zupa un vistas strēmelītes. Atceros arī laikus, kad «Kantē» piektdienās un sestdienās bija dzīvā mūzika un balles. Jubilejā novēlu, lai arī turpmāk te saglabājas tas, kā dēļ cilvēki atgriežas – labs ēdiens, atsaucība un jauki darbinieki.

Rolands, lielvārdietis: (Foto4)
– Uz «Kanti» visbiežāk atbraucu pusdienās, un īpaši man garšo zupas – tās ir kā mājās gatavotas, ar garšīgu gaļu. Ar zupu pusdienām pilnīgi pietiek, jo, ja apēd vēl otro, pēc tam jau grūti strādāt. Uz «Kanti» nākam arī kopā ar ģimeni – bērniem garšo vistas strēmelītes, sieva biežāk izvēlas dārzeņus. Man šķiet, ka cilvēki šeit nāk ne tikai ēdiena, bet arī pašu saimnieku dēļ – te ir personiska attieksme. Jubilejā novēlu, lai «Kante» Lielvārdē būtu arī pēc 40 un 50 gadiem!

«Kante» skaitļos un faktos

  • Atvērta: 1996. gada 7. septembrī.
  • 30 gadu jubileja: 2026. gada 11. septembrī.
  • Atrašanās vieta: Laimdotas iela 1, Lielvārde.
  • Uzņēmums: SIA «Kante 96».
  • Darbības joma: restorānu un ēdināšanas pakalpojumi.
  • Piedāvā: maltītes kafejnīcā, ēdienus līdzņemšanai un banketus.
  • Atpazīstama ar: dāsnām porcijām, saimnieces gatavotajām zupām, gadiem iecienītiem ēdieniem, ģimenisku atmosfēru un personisku attieksmi pret apmeklētājiem.

Ziņas