Viņa stiprā puse ir humanitārie priekšmeti.Jau kopš mazotnes puiša dzīve saistīta ar mūziku: kori, koncerti, ģitāras stundas, skolas pasākumi. Viņam ir absolūtā dzirde, kas piemīt nelielai daļai cilvēku, tāpēc ne mamma, ne viņš pats nepieļāva, ka pēc 9. klases būtu jāmācās kādā profesionālajā skolā. Plāns bija vienkāršs – turpināt izglītoties vidusskolā un nodarboties ar mūziku.

Mamma bija izpētījusi visu iespējamo informāciju par uzņemšanu galvaspilsētas vidusskolās. Viņa zināja, ka uzņemšana notiek konkursa kārtībā, pieteikumi jāiesniedz elektroniski, norādot vairākas skolas prioritārā secībā. Nelolojot ilūzijas, ir skaidrs, ka Latvijas lielākajā pilsētā uz vietām vidusskolās pretendē tūkstošiem skolēnu, tāpēc daudzi vecāki šo procesu salīdzina ar loteriju.

Tomēr teorētiskās zināšanas nepalīdzēja pārvarēt satraukumu. Tika izvēlētas vairākas skolas. Dažas – ambiciozākas, citas – drošības variantam, un, protams, arī tā viena vienīgā iekārotā, kurā jaunietis mācījās līdz šim – ar mūzikas virzienu.

Kad pieteikumi bija iesniegti, sākās mokošā gaidīšana. Ja nu netiek pirmajā skolā? Bet ja netiek arī otrajā? Vai vispār kaut kur tiks? Šādi jautājumi mājās izskanēja katru dienu. Dažreiz šīs sarunas sākās pie brokastu galda un turpinājās vēl vakarā. Mamma centās neizrādīt satraukumu, taču pati pieķēra sevi arvien biežāk pārcilājam vienus un tos pašus scenārijus. Kas notiks, ja vietu nepietiks? Vai būs jāsamierinās ar skolu, kuru neviens īsti nav vēlējies. Vai arī pēdējā brīdī nāksies pieņemt lēmumus, kuriem ģimene nemaz nav gatava.

Dēls centās saglabāt mieru. Viņš regulāri spēlēja ģitāru, satikās ar draugiem, taču ik pa laikam klusībā pārbaudīja telefonu – ko raksta klasesbiedri. Viņam nebija plāna B, ko iesākt, ja nevienā vidusskolā Rīgā neiekļūs. Galu galā, nevar prasīt pieņemt tādu lēmumu 15 gadu vecumā. Mamma gan ar katru dienu kļuva nervozāka. Viņa lasīja vecāku diskusijas internetā, salīdzināja konkursu rezultātus, zvanīja paziņām un mēģināja saprast, kādas ir izredzes. Dažkārt pietika ar vienu ierakstu sociālajos tīklos, lai viņas satraukums uzliesmotu no jauna. Kāds rakstīja, ka konkurss šogad esot daudz sīvāks nekā iepriekš, cits stāstīja par bērnu ar ļoti augstām atzīmēm, kurš nav ticis izvēlētajā skolā. Šādos brīžos šķita, ka skaidrības ir arvien mazāk. Tāpat kā izredžu. Tobrīd viņas aplēses nebija iepriecinošas.

Kad jūlija sākumā portālā Latvija.lv sāka pienākt pirmie paziņojumi par uzņemšanas rezultātiem, spriedze sasniedza kulmināciju. Vienā skolā puisis stabili palika aiz svītras. Otrā viņš bija rezervistu sarakstā. Trešajā atbilde kavējās. Likās, ka visa vasara ir pārvērtusies par eksāmenu, kuru kārto ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki. Katru rītu mamma sāka ar informācijas pārskatīšanu. Katru vakaru viņa beidza ar to pašu jautājumu: kas notiks septembrī? Skaļi to neteica, diemžēl dēls saprata bez vārdiem. Viņa pat sāka mosties agrāk nekā parasti. Telefons bija pa rokai gan virtuvē, gan darbā, gan vakarā pie televizora. Katrreiz, kad atskanēja paziņojuma signāls, sirds uz mirkli salēcās. Taču bieži vien tās bija tikai reklāmas, bankas ziņojumi vai kārtējais atgādinājums par rēķinu.

Tieši tas mammu satrauca visvairāk. Ne jau konkurence, bet spriedze, ko tā rada pusaudžiem. «Mans puika un arī es saprotam, kurā jomā viņš ir spēcīgs. Tā ir mūzika. Eksaktās zinības nav viņa stiprā puse. Tāpēc uzskatu, ka darām pareizi, nesniedzot dokumentus mācību iestādē ar izteikti eksaktu virzienu. Kāpēc mocīt bērnu un skolotājus, kuriem viņš būs jāmāca? Protams, savam dēlam vēlos vislabāko iespējamo izglītību. Vai man to var pārmest? Metiet kāds akmeni pirmais! Es izdarīšu visu, lai nodrošinātu izglītību, kaut par maksu. Lai cik maksātu mācības privātskolā, mans dēls mācīsies. Pārdošu no vecākiem mantoto māju laukos, ja vajadzēs,» viņa bija gatava uz visu, lai arī zināja, ka šķiršanās no dzimtas īpašuma būs sāpīga. Tā nav vienkārši māja. Tur pagājušas viņas un vecākā dēla bērnības vasaras, dārzā joprojām aug tēta stādītās ābeles, bet vecajā šķūnī vēl glabājas dažādas lietas no senākiem laikiem. Parasti viņa pat nepieļautu domu, ka īpašumu kādreiz varētu pārdot, taču tajās nedēļās šķita, ka bērna nākotne ir svarīgāka par jebkuru materiālu vērtību. Bet šī māja bija iekļuvusi filmā par latviešu ģimenes dzīvi padomju okupācijas laikā. Nu, kā lai to pārdod?!

«Pieaugušais saprot, ka neiekļūšana vienā skolā nav dzīves gals. Bet bērns to ne vienmēr saprot. Mēs visu laiku runājam par reitingiem, konkursiem un sekmēm, diemžēl aizmirstam, ka aiz katra pieteikuma ir dzīvs cilvēks,» viņa dalījās pārdomās ar draudzeni. «Nav normāli, ka padsmitnieki nedēļām dzīvo neziņā par to, kur un vai vispār turpinās mācības.»

Tomēr šim stāstam bija vēl kāda, mammai sāpīga, puse. Ģimenē tika apspriests arī variants par privātskolu, ja uzņemšana nevienā no izvēlētajām vidusskolām neizdotos. Mamma bija gatava meklēt līdzekļus, aizņemties vai atteikties no daudziem ikdienas tēriņiem, lai tikai jaunākais dēls varētu mācīties. Taču pieaugušais un naudīgā amatā strādājošais vecākais dēls tam kategoriski nepiekrita. Viņš atteicās segt brāļa mācību maksu privātskolā, jo neredzēja iemeslu maksāt, ja pastāv iespēja iegūt labu izglītību arī «normālā» skolā. Pārdot dzimtas māju? «Nekādā gadījumā, mamma!» viņš strikti nocirta. Viņa centās pārliecināt vecāko dēlu, ka privātskola nepieciešamības gadījumā būs pēdējais glābiņš. Nu, varbūt tālmācība, ja visi striķi tiešām trūks…

Sarunas par šo tēmu vasarā izvērtās asas. Vecākais dēls aicināja saglabāt mieru un neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, savukārt mamma juta, ka laiks steidzas un atbilžu joprojām nav. Katrs no viņiem situāciju redzēja citādi.

Mamma atzina, ka šajā laikā īpaši domājusi par jauniešu emocionālo veselību. Ik pa laikam publiskajā telpā izskan ziņas par traģiskiem gadījumiem, kad bērni nespēj tikt galā ar spiedienu sasniegt augstus rezultātus, vecāku un sabiedrības gaidām, neveiksmēm vai sajūtu, ka nav pietiekami labi. Dažiem smagu pārdzīvojumu rada arī tas, ka neizdodas iekļūt izvēlētajā mācību iestādē vai nav skaidrs, kādu ceļu dzīvē izvēlēties. Viņa domāja arī par tiem bērniem, kuriem nav tik atbalstošas ģimenes vai kuri savās bažās paliek vieni. No pieaugušā skatupunkta šķietami nelielas neveiksmes var pārvērsties par katastrofu pusaudžiem. Turklāt vasara, kas parasti saistās ar brīvību un atpūtu, daudziem devītklasniekiem kļuvusi par vienu no satraukuma pilnākajiem periodiem.

«Neviens vidusskolas konkurss nav tā vērts, lai bērns justos sagrauts vai bezcerīgs. Mums vajadzētu domāt ne tikai par uzņemšanas sistēmas efektivitāti, bet arī par to, ko tā nodara bērnu nerviem,» viņa ir pārliecināta. Arī viņas dēls, kurš ārēji centās saglabāt mieru, vakaros kļuva klusāks nekā parasti. Jo ilgāk ievilkās gaidīšana, jo biežāk viņš jautāja: «Bet ja nu nekur netikšu?» Un mammai nebija vienkāršas atbildes.

Un tad kādā pēcpusdienā pienāca ilgi gaidītais paziņojums.

Viņš ir uzņemts! Turklāt tieši tajā skolā, kurā mācījies pamatskolā un kuru pats bija vēlējies arī vidusskolas posmā. Mamma vēlāk smējās, ka pirmās pāris minūtes pat nespējusi noticēt redzētajam. Viņa vairākas reizes pārlasīja paziņojumu, lai pārliecinātos, ka nav pārpratusi. Tikai tad beidzot atļāvās nopūsties un piezvanīt tuvākajiem cilvēkiem, kuri visu vasaru bija dzīvojuši līdzi.

Mājās iestājās klusums. Atvieglojuma klusums. «Beidzot mums vairs nekas nav jāpierāda,» nopūtās mamma.

Puisis tikai smaidīja. Pēc vairākām nedēļām, kas šķita bezgalīgas, beidzot bija skaidrs, kur viņš mācīsies nākamos trīs gadus. Atkal būs pazīstamie gaiteņi, skolotāji, draugi un skolas koncerti.

Vēlāk mamma atzina, ka visgrūtākais nebija dokumentu iesniegšana. Grūtākais bija neziņa. Sajūta, ka bērna nākotne uz vairākām nedēļām ir iesprūdusi starp «jā» un «nē».

Kad augustā tika nopirkts mācībām vajadzīgais un izgludināts krekls jaunajam mācību gadam, satraukums jau bija izzudis. Tā vietā bija pārliecība, ka viss ir beidzies labi. «Nolāpīts, mani nervi ir izļurkāti!» tomēr pukojās mamma. «Labi, ka man ir tikai divi bērni, jo vēl vienu līdzīgu nervu bendēšanu es atsakos pārdzīvot!» Tagad, atskatoties uz piedzīvoto, viņa ir pārliecināta, ka svarīgāk bija tas, ka dēls šajā laikā nezaudēja ticību sev. Lai gan viņa nezina, kā viņš jutās.

Lasāmgabali