Teju prasās krustīties, ka drīz vien šis neprātīgās kandidātu muldēšanas kokteilis beigsies. Rādījās, ka teju visi parlamenta krēslu kārotāji apveltīti ar vienādām vai līdzīgām sevis ieslavēšanas manierēm, iezīmēm. Bieži nepameta iespaids, ka debašu dalībnieki sanākuši pie bikts tēva vai telpā ienācis pats lielais debesu valdnieks, kuram nu visi cenšas atskaitīties savu nodomu šķīstumā. Otra iezīme tāda, ka teksti visiem sarindoti apbrīnojami līdzīgās ierēdnieciskās frāzēs – neatkarīgi no partiju piederībām, ideoloģijām, plakātu vēstījumiem. Trešais kopīgais iespaids tāds, ka pirmsvēlēšanu maratonā visi sāncenši sadalījušies divās nosacītās nometnēs – savējie kā vienīgi pareizie un pilnīgi aplamie sveši. Kā pieredze māca – kad Augstā nama krēsli būs aizpildīti un sāksies īstās kaujas par varas, ietekmes krēsliem, vienā lietā visi būs neticami vienoti. Gan labējie, centristi, gan kreisie, gan valsti apšaubošie, gan Stambulas konvencijas pielūdzēji vai noliedzēji kvēli vienosies galvenajā – deputātu algu palielināšanā…

Ko gribētos, bet diez vai tā notiks

Valsts juridisko pamatu veido visu likumu galvenais likums – konstitūcija – Satversme, kas ir sestais vecākais spēkā esošais republikas pamatlikums pasaulē un ir vecākā spēkā esošā Centrālās un Austrumeiropas konstitūcija. Vai tā ir uzslava vai paļa, diez vai kāds apņemsies stingri galvot vai bez ierunām spriest. Bet fakts, ka konstitūcija ir tik veca, it kā nevajadzētu kautrēties rosināt par tās nomaiņu vai vismaz atsevišķu daļu, pantu maiņu. Satversme pirmajos divos pantos nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Kad žurnālisti jautāja deputātu kandidātiem, kas ir demokrātija, daļa nezināja šī jēdziena saturu. Vairums tikai noķiķināja sen zināmo Čērčila atziņu, ka demokrātija nav nekas labs, bet nekas labāks nav izgudrots.

Bet demokrātija ir skaidri definēts jēdziens, nav staipāms un katram pa savam interpretējams: tā ir «valsts pārvaldes sistēma, kur augstākā vara pieder tautai (pilsoņu vairākumam), kas tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību izlemj svarīgākos valsts dzīves jautājumus; šādā veidā pārvaldīta valsts». Par pilsoņu vairākumu skaidrs, bet, kā tas izlemj svarīgākos valsts jautājumus, ir neliela, būtiska nianse: izlemj tieši vai ar vēlētu pārstāvju starpniecību.

Diemžēl mums faktiski dota tikai viena iespēja – izlemt ar deputātu starpniecību. Bet šī «starpniecība» mēdz būt tik relatīva, ka pie lemšanas nemaz netiekam. Nezinu, vai tā ir partijnieku solidaritāte, bet šī acīmredzamā problēma nemaz netiek risināta jau 14 gadus – kopš valstī notika pēdējais referendums, tautas nobalsošana. Šim «vērsim pie ragiem» solīja ķerties Valsts prezidenti – gan Egils Levits, gan Edgars Rinkēvičs, bet nekas un ne uz to pusi kustināts nav. Tas nozīmē, ka nedarbojas demokrātijas būtisks nosacījums – tautvaldība kā valsts pārvalde, kurā piedalās daudzi sabiedrības locekļi, ne tikai valsts institūcijas. Nevienās debatēs šo lietu saklausīt nelaimējās. Tātad izredžu uz jauno Saeimu nav pat cerības līmenī. Bet – kas to zina, varbūt notiks brīnums.

Valstij jābūt ne vien tiesiskai, bet arī morālai

Prātā nāk bijušā arhibīskapa Jāņa Vanaga reiz sacītais, ka valstij vajadzīga jauna derība (līgums) ar sabiedrību, derība, kas cilvēkiem neatņem Dieva sapni par dzīvi, kas ļauj Latviju piedzīvot kā savu valsti, kur attiecību konteksts akcentē jēdzienu «savējais», kur ikviens pelnījis justies kā savējais. Gan vārdu patosā, gan darba sviedros. Ja 22% valsts iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam, bet liela daļa tautas kalpu, ministru, ierēdņu, to vietnieku un vietnieku vietnieki burtiski peldas treknās algās! Tā nav derība. Arī kompensācijas par dzīvokļu īri, degvielu un citas ekstras ir derību graujoši faktori.

Neņemt vērā sirds diktētas vibrācijas nav iespējams. Pāris vakarus satrieca ziņa, ka mazajai Olīvijai nelāgās slimības progresa apturēšanai vajadzīgas zāles par 240 000 eiro. Tālāk skaidro, ka mātei tādas naudas nav… Sasodīts, kam tad ir? Un šaušalīgā izšķiršanās neizbēgama – ļaudis saziedos, dzīvos, nesaziedos, mirs! Atkal – bet kur valsts, kas atgaiņājas, ka tādu zāļu kompensējamo medikamentu sarakstā nav. Nu bet kāpēc nav? Kāpēc nav budžetā speciālas sadaļas, lai novērstu šaušalīgo dilemmu – nesaziedos, mirs. Izvairos no pozas – klausies manos vārdos, neskaties uz darbiem, tālab ziedoju. Ticu, ka kopā saziedosim. Bet kā lai ziedo tās empātiskās dvēseles, kuras ir tajos nabadzības riska 22 procentos? Jauna vara būs, bet, ja nebūs jaunas derības, graša vērta tāda vara.

Viedokļi