Patiesībā runa ir par to, kā patērējam dabas resursus, ko un kāpēc ražojam, cik ilgi spējam lietot jau radīto un vai ekonomikas attīstība pēc līdzšinējā principa vispār var turpināties. Pieaugot cilvēku labklājībai, palielinās arī dažādu izejvielu un enerģijas patēriņš. Taču šajā procesā atklājas arī satraucoša aina, kas izgaismo tradicionālā saimniekošanas modeļa ierobežojumus. Jāatceras, ka resursu krājumi nav neizsmeļami, savukārt dabas spējas atjaunoties un attīrīt pieaugošās ražošanas rezultātā radīto vides piesārņojumu nav bezgalīgas. Tāpēc pāreja uz aprites ekonomiku var kļūt par labāko atslēgu esošo un vēl tikai topošo problēmu risināšanai.

Svarīgi visu vērtēt kopskatā

Aprites ekonomikas būtība ir daudz plašāks skatījums nekā tikai jautājums par to, kurā tvertnē nonāks izlietotais iepakojums. Tās pamatā ir tālredzīga domāšana par resursu izmantošanu, apzinoties, ka ekonomiskā darbība nav atrauta no sabiedrības un vides. Kā norāda Cēsu novada pašvaldības aprites ekonomikas eksperte, ģeogrāfijas zinātņu doktore Kristīne Āboliņa, būtiski ir atgūt spēju ieraudzīt kopainu: «Daba ir nepieciešama paša cilvēka attīstībai un izdzīvošanai. Tāpēc ekonomika nedrīkst turpināt degradēt vidi. Mēs esam pieraduši visu sadalīt pa nozarēm, bet līdz ar to nereti pazūd kopskats. Turklāt aprites ekonomiku Latvijā bieži uztver pārāk šauri, saistot galvenokārt ar atkritumu apsaimniekošanu, lai gan būtiskāks ir jautājums par resursiem un to pieejamību ilgtermiņā.»

Aprites ekonomika liek raudzīties uz produktu jau pirms tā nonākšanas veikalā – vai prece vispār ir nepieciešama, no kā tā izgatavota un cik ilgi kalpos. Viens no svarīgākajiem kritērijiem noteikti ir, vai lieta būs remontējama. Šāds princips kardināli atšķiras no lineārās ekonomikas loģikas – iegūt resursus, saražot, pārdot, patērēt un atbrīvoties no nevajadzīgā.

«Lineārajā ekonomikā svarīgākais rādītājs ir izaugsme, savukārt kā galvenais indikators tiek lietots iekšzemes kopprodukts,» uzsver Kristīne Āboliņa. «Ja cilvēkam visa kā ir gana un nevajag jaunu televizoru, automašīnu vai citu lietu, šāds pieprasījuma kritums pašreizējā sistēmā jau kļūst par nopietnu problēmu. Lai šāda ekonomika būtu dzīvotspējīga, visu laiku jāpalielina patēriņš. Taču aprites ekonomika paredz pretēju virzienu – neradīt un nepirkt neko lieku. Līdzīgi kā ilgtspējīgā attīstībā, arī šeit runa ir par vajadzībām, nevis vēlmēm.»

Izaugsmei ir savas robežas

Jārēķinās arī ar to, ka mūsu planētas resursi nav neizsmeļami. Iepriekšējo gadsimtu laikā, kad cilvēku skaits bija daudz mazāks, vienmēr pastāvēja iespēja pēc kādas atradnes izsmelšanas pārvākties citur un apgūt jaunas teritorijas, uzbūvēt jaunas ražotnes. Tagad, kad praktiski viss pieejamais jau ir apgūts, ne velti parādās interese par Antarktīdā, uz Mēness un kosmiskajā telpā esošajiem resursiem.

Otrkārt, mēs nevaram ražot preces, nedomājot par sekām, ko tās radīs. Bieži vien, kad piesārņojums jau nonācis dabas apritē, tā savākšana var būt sarežģīta vai praktiski neiespējama. «Viens no lielākajiem maldiem ir uzskatīt, ka tehnoloģijas mums palīdzēs visu atrisināt,» stāsta Kristīne Āboliņa. «Ja dabas apritē ielaižam veselībai kaitīgas vielas, izņemt tās no aprites nereti ir praktiski neiespējami. Ir mikroplastmasa, dioksīns un dažādas citas vielas, kas agrāk vai vēlāk nonāk dzīvajos organismos, arī cilvēka ķermenī. Kā reiz ļoti precīzi izteicās SIA «ZAAO» Attīstības daļas vadītājs Mārtiņš Niklass, Zeme ir apaļa, tāpēc visu, ko mēs tajā ielaižam, tā atdod atpakaļ. Tāpēc efektīvāk ir fokusēties nevis uz iespējamo seku likvidēšanu, bet gan uz to, kā veidot preci, lai tās ražošanas un ekspluatācijas laikā, kā arī pēc lietošanas beigām nebūtu negatīvu seku. Piemēram, apkurei paredzēto koksnes granulu ražošanā nevajadzētu izmantot līmētu koksni, lai neradītu lieku gaisa piesārņojumu un dažādas smakas, kā arī neapdraudētu tuvējās apkaimes iedzīvotāju veselību.»

Patēriņa kultūrā šiem jautājumiem bieži nepievērš uzmanību. Cilvēkam jau patlaban daudzās jomās ir pieejams vairāk, nekā vajadzīgs, tomēr esošajā ekonomiskajā sistēmā ir jākāpina patēriņš. To labi parāda viedierīču ražošana – katrai nākamajai precei tiek pievienota papildu ērtība, kas padara to iekārojamāku nekā esošo un stimulē cilvēku pirkt jauno ražojumu. «Pašreizējai ekonomiskajai sistēmai nav izdevīgi radīt lietas, kas kalpo ļoti ilgi un kuras var vienkārši salabot,» skaidro Kristīne Āboliņa. «Piemēram, veļas mašīnas ražotājs nav ieinteresēts, lai cilvēks vienu iekārtu varētu izmantot daudzus gadus un vajadzības gadījumā viegli saremontēt. Ja veco, vēl labi funkcionējošo automašīnu pēc noteikumiem ir jānodod lūžņos tikai tādēļ, lai saņemtu finansiālu atbalstu jauna elektroauto iegādei, būtībā tiek stimulēta auto industrija, nevis domāts par vides aizsardzību.»

Resursus nevar aizstāt ar tehnoloģijām

Aprites ekonomikas pamatā ir ne tikai atkritumu pārstrāde, bet arī pārdomāts resursu patēriņš un centieni pēc iespējas ilgāk izmantot jau saražotos produktus. «Galvenie principi ir izvairīties no nevajadzīgas pirkšanas un neradīt lietas, bez kurām mierīgi varam iztikt,» atklāj Kristīne Āboliņa. «Ja kaut ko ražojam, tam vajadzētu būt izgatavotam no nekaitīgām sastāvdaļām un paredzētam ilgstošai lietošanai. Esošās lietas jāizmanto tik ilgi, cik vien iespējams. Ja nemeklēsim, kā atjautīgi samazināt enerģijas kopējo patēriņu, klimatam nepalīdzēs fosilo resursu aizstāšana ar atjaunojamajiem.»

Īpaši skaidri aprites ekonomikas nepieciešamību atklāj attieksme pret dabas resursiem. Cilvēks domā gadu un paaudžu perspektīvā, tomēr bieži daudz īsākās robežās, bet vidē notiekošajiem procesiem šādu termiņu nav. «Dabai ir pilnīgi vienalga, vai Unguru purva kūdra būs izsmelta pēc 97 gadiem un Liepas mālu atradnes – pēc 55 gadiem,» akcentē Kristīne Āboliņa. «Apkārtējai videi nekur nav jāsteidzas. Taču cilvēkam ir svarīgi, vai arī pēc desmitiem gadu viņam būs pieejams tīrs dzeramais ūdens un pietiekami resursi būvniecībai. Tātad saimniekošanas veida maiņa galvenokārt ir mūsu pašu, nevis dabas interesēs.»

Eksperte ir pārliecināta, ka galvenais ieguvums, ko var dot aprites ekonomika, ir pašpietiekamība, vietējā labklājība un noturība jeb spēja pārvarēt krīzes. Sabiedrības labklājība rodas, nevis nemitīgi palielinot patēriņu, bet gudrāk izmantojot resursus un ražojot to, kas cilvēkiem patiešām vajadzīgs.

Kas bremzē pārmaiņas?

Aprites ekonomikas radītais efekts ne vienmēr parādās tur, kur to visvieglāk izmērīt. Piemēram, būvniecībā pirms jaunas ēkas celšanas vienmēr būtu jāizvērtē iespēja izmantot jau esošu būvi. «Balstoties uz aprites ekonomikas principiem, mums vispirms vajadzētu skatīties, ko varam izdarīt ar jau esošajām ēkām, nevis nepārdomāti būvēt jaunas mājas pļavās vai uz lauksaimniecības zemēm,» norāda Kristīne Āboliņa. «Jāņem vērā, ka šīs zemes platības arī ir resurss. Otrkārt, jāvērtē pati topošā būve. Videi draudzīga ēka sākotnēji prasa lielākus finanšu līdzekļus, taču šos ieguldījumus nevajadzētu vērtēt tikai pēc būvniecības tāmes. Mēs bieži cenšamies ietaupīt būvniecības procesā, taču sākotnēji lētākā izvēle ilgtermiņā parasti izmaksā jūtami dārgāk – ēkas apsaimniekošanā un lietotāju veselības uzturēšanā.»

Aprites ekonomikas ieviešanā lielu lomu spēlē arī sabiedrības spēja mainīt paradumus. Latvijā pat atkritumu šķirošanā joprojām redzama plaisa starp kopējām sabiedrības vajadzībām atkritumu kā resursu jautājumā un katra cilvēka gatavību ieguldīt pūles šī mērķa īstenošanai. «Interesanta ir mūsu pašu attieksme – tas, ko mums vajag kā sabiedrībai, tiek nodalīts no tā, ko es kā indivīds esmu gatavs darīt,» teic Kristīne Āboliņa. «Runājot par ceļu satiksmi, mēs esam izstrādājuši kopīgus noteikumus un tos ievērojam. Taču gan atkritumu šķirošanas, gan patēriņa jautājumos šādas vienošanās panākt ir daudz grūtāk. Pat sabiedriskajos medijos var dzirdēt nostāju – nepatīk sistēma, nešķiroju vai, vēl vienkāršāk, proti, negribu un nešķiroju.»

Var secināt, ka Latvijai šajā jomā vēl ir būtiski jāattīstās. Daudzviet Rietumeiropas valstīs aprites ekonomikas principi darbojas jau labu laiku un tieši ietekmē iedzīvotāju ikdienu. Proti, līdztekus aicinājumiem mainīt paradumus tiek izmantoti ekonomiski instrumenti, kas videi kaitīgāku rīcību padara cilvēkam neizdevīgāku. Arī Latvijā ar labu gribu vien nepietiks – nepieciešami skaidri noteikumi un mehānismi, kas aprites principu ievērošanu padarītu par ikdienas normu.

Jo vairāk cilvēku būs gatavi pirkt mazāk, izmantot lietas ilgāk un izvēlēties remontējamas vai atkārtoti lietojamas preces, jo spēcīgāks kļūs pieprasījums pēc citāda saimniekošanas modeļa. Aprites ekonomika nav tikai valsts vai uzņēmējdarbības jautājums – tā sākas ar katra cilvēka izvēlēm un to ietekmi uz kopējo rezultātu.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments

Sadarbības materiāli