Viena no mums. Savā zemē, savā jūrā, savos ezeros, upēs, strautos, akās atradušiem skaņu, lai izteiktu to, kas krūtīs dziļi dus. Kas nedod mieru prātam, kas kustina sirds apziņu, kas miglo acis un liesmo degsmē vai spītā. Varbūt tāpēc mums ir rudens. Ražas un Dzejas svētku laiks. Lai vāktu, vētītu, atlasītu sēklu jaunam gājumam, selekcionētu, radītu jaunus un jaunus izteiksmes veidus būtiskajam dzīvībā – Mīlestībai.

Rāmu un sajūtām pilnu Dzejas dienu un ieiešanas rudenī laiku!

MĀRIS ROŽKALNS

***

plašāk par dzīves noslēgumu

ir šī diena kura mirs

paplašināti plešamies bet mums šķiet ka saraujamies

tā sajūta ka kāds dara pāri un neļauj dzīties dzīves

tumsa atver plašumus

gaisma apžilbina

tur dziļumā šaurības kalngalā

vairs nav vietas vārdam

tas lieks un ved atpakaļ

bet maldus ar bailēm neuzart

tikai kļūdīšanās ļauj paklupt dziļāk

dziļāk tur aiz sevis plašumā

tikai tur iespējams izkust

un būt tur

kur jābūt

būt tas kas esi

MĀRIS BIRZGALIS

MĀROS

Kad līst bez mitas un tieši Māros

Kad dzērves purvos pulcējas pāros

Kad staltbrieži bauro, ir gatavi cīņām

Kad viss ir pakļauts vairoties dziņām

Ir vasarai gals un tieši Māros

Kad saulīte silda, bet nededzina

Kad slimos glābj maksas medicīna

Kad meži ir pilni ar baravikām

Kad maizi ēd ar sātīgām rikām

Ir vasarai gals un tieši Māros

Kad raža ir apcirkņos, pagrabos vēsos

Kad āboli smaržo un gozējas plauktos

Kad mucās rūgst kāposti saēvelēti

Kad vīna balonos gaidāmi svētki

Ir vasarai gals un tieši Māros…

IRĒNA LOČMANE

***

Nakts, jūra, vētra, negaiss…
Kur vieta ugunij, kur paliek tā?
Caur vēju, vētru, negaisu,
Caur ūdens šļakatām?

Kur? – Zibeņos…
Kad vietas pērkonam vairs nav,
Ir tikai uguns, liesmu mēles,
Gaisma nedziestošā,
Šautras mākoņos.

Kad zeme sajaucas ar debesīm,
Kad ūdens, uguns saplūst vienā.
Vējš, vētra, zemes miers…
Viss atmodies un kļuvis viens.

Cilvēks Dievā patvēries
Starp dzīvību un nāvi.
Starp vakaru un rītu 
Nakts tumsā diena aust…
Ir kļuvis gaišāks vēl
Kā saules svelmē.

Viss saplūst, jaucas, slāņojas
Un dabas stihijās…
Dievs, daba, cilvēks
Kļuvis viens.

ZINA BUDAHA

***

Kad ir tik labi,
kad gribas tikai smaidīt,
kad saule vēl un ziedi apkārt zied,
no tevis projām negribas vairs aiziet,
vēl būt mazliet, vēl būt tev tuvumā.
Ir jauki izjust zemes doto veldzi
un pļavas smaržās viegli reibt,
vēl priecāties par ziediem košiem,
kur bites tā kā bišu dravā dzied.
Kā dāvana man katra diena,
par visu tikai paldies teikt,
kaut reizēm līst un skarbi vēji,
man ļauts par visu pasmaidīt.
Kā puķei man vēl pašai ziedēt,
nekas, ja gadi saka – pietiek,
bet es par visu tikai smejos,
ar sauli acīs dzīvē veros.
Un nelīst sāļi lieti vairs,
un negrand pērkoni vairs smagi,
ir tikai tas, ko sevī izsapņoju,
ir tikai tā, kā es uz dzīvi skatos.

JĀNIS PUIĶIS

***

Kālab ir drūmas domas,
Caur ko ir nomākts gars?
Re, gājputni prom laižas,
Tiem priekšā pavasar’s.

Stārķus aiz astēm turu,
Ne bērnus vajag no tiem,
Vasaru tik bremzēt…
Stundas ātri skrien!

INGŪNA ROZENBERGA

HARMONIJA

Balts eņģelis spēlēja klavieres,

ziedi ziedēja, un vīteņi ritmā vijās gar debesu velvi.

Viss smaržoja un vēsmoja pēc pilnīgas laimes.

Saule un mēness sita ritmā plaukstas,

zvaigznes jautrā dejas solī mirdzošus rakstus debesīs auda.

Meža zvēri valša solī lapu zeltā devās savās gaitās,

zivis viļņu šūpolēs klusi šūpojās.

Kamēr eņģelis klavieru taustiņus skāra,

visa pasaule harmonijā elpoja.

Vien cilvēks ar savu brīvo gribu

Karu uzsāka un harmoniju izjauca.

ELITA BIČEVSKA

SAULES APTUMSUMS

Iet cilvēki caur domu tiltiem

pār Daugavu, kur ūdens ņirb.

Vēl dažas minūtes, un klusums

pār saules gaismu pārklāsies.

Es turu pirkstos stiklu nokvēpušu

kā papīru, ko uguns nolaizīja,

un gaidu saules aptumsumu,

lai redzētu, kā mēness mala dzimst.

Es biju līdzās gaismas maiņai īsai

un varu teikt – tas zibsnis īslaicīgs,

kas pravietiski skāris mani,

lai tālāk nestu saules elpu tev.

AIJA ŽILVINSKA

EKRĀNU ĒNĀ

Ekrāns kā zaglis kad atņem mums laiku,
Dzīve sāk pazaudēt savu vaigu.
Iekļūstot burbulī, vienā vai otrā,
Ārā vairs netiekam, esam kā slazdā.
Bloķējas kanāli, vienveida ziņas,
Nav vairs no realitātes ne miņas.
Kritiskā domāšana tad zūd,
Veselais saprāts jau projām mūk.
Loģika pazūd un saprašana,
Kļūstam kā aitu bars kraujas malā.
Tāds Goliātu vairs nespēs pieveikt
Kā mazais Dāvids – ar domu un lingu.

Ekrāns kā zaglis kad atņem mums laiku,
Dzīvei zaudējam skatienu savu.

TINA ŽELVE

***

Māris, Jānis – viss vienalga,

Ka tik labi malku skalda:

Un vienalga, kā kuru sauc,

Ja prot strādāt darbus daudz.

     Skat, Jānis jau par ziemu gādā,

Briketes un malka sagādāta.

Tagad brīdis palaiskoties,

Uz dīvāniņa iztaisnoties.

     Māris skatās, ko lai dara?

Man to darbu ir bez gala.

Jāvāc āboli, ak, to gan nē –

Tāpat sapūs pajumtē.

     Labāk apciemošu Jāni,

Skatos – viņam pieauguši spārni,

Ziemai siltums sagādāts;

Es tik mazliet citādāks.

     Eju mājās, domas raisās –

Nopirkšu es šķeldu maisos.

Tad man arī siltums būs!

Māris, Jānis kalendārā vienmēr būs.

SKAIDRĪTE LOGINA

***

Nakts raudzījās pilnmēness spožumā,

Uzcēla plecos nēšus ar avota ūdeni

Un devās pretim rīta veldzei.

Nēši spieda plecus, roku delnas,

Kopoja spēkus dienas gājumam.

Bet spaiņos avota ūdens – tīrs un nesaduļķots,

Apmirdzēts pilnmēness sudrabā

Dzidri viļņojās robežlīnijā starp tumsu un gaismu.

Es līgani iekļāvos plūsmā.

OTĪLIJA KROMANE

***

Vējš šūpo ūdens spoguli,
liek ilgviļņus viļņiem,
matu šķipsnas sakārto
smuidrām krasta smilgām.

Ezerā balts mākonis
peld gar meldru stilbiem,
vēro, kā mazgājas vasara,
bizē tai spāre zeltaini zilga.

***
Viļņojas kā jūra
vēja glāstos vārpas.
Siltums ielīst delnās,
rudzu ziedus skarot.

Viļņojas kā jūra
vēja glāstos vārpas.
Abrā maize iejaukta
gaida roku glāsta.

Viļņojas kā jūra
vēja glāstos vārpas.
Tēva mājās iekurta
elpo maizes krāsns.

BAIBA MIETULE

KAD LŪPĀM PIESKARAS VĒJŠ

Aizveru acis –

vējš pieskaras lūpām.

Jūra met dzintarus krastā,

vilnis uzbango spējš.

Putns nolaižas uz delnas –

kā mana dvēsele, silts un brīvs.

Vilinošā debesmala

atmirdz manās acīs –

dedzinošs magoņu sārts.

Arī es šai dzīvē kā jūra

brīžiem esmu plosīta,

brīžiem dzīves sista

kā viļņi pret krastu.

Bet tomēr jūra vēl manī ceļas,

kad lūpām pieskaras vējš.

GUNTA BABRA

LAIKS

Laiks traucas tālē tik ātri,

Tam gadi un mirkļi skrien līdz.

Bet atmiņu kamolā vītais

Sirds dziļumā dzirkstoši degs.

Vai kailie zari raud žēli,

Vai mēness pie debesīm spožs,

Par patiesu draudzību, mīlu

Būs jāizdzer biķeris sauss.

Laiks ziedu putenim atnākt,

Tad zeltā vēl rudenim brist

Un sudrabu baltajā sniegā

No spožākā saulstara bērt.

Laiks visur piestāj uz brīdi,

Šis mirklis šķiet bezgala īss.

Bet tomēr tam nepietrūkst prieka,

Kas nepārstāj mīlīgi skaut.

Caur gadu simtiem laiks steidzas

Pa pļavām, kur smaržo ik zieds.

Pat sirdis tas neaizmirst apskaut

Un laimīgos līkločos vest.

VLADIMIRS IVČENKO

***

Skolnieku grupa, ne liela un ne maza,
Sapulcējās septembrī skolotājas dārzā;
Saulīte spīdēja, mākoņa neviena,
Viņu pirmo skolotāju sauca Irēna.
Nu jau ne skolnieki, bet pusmūža vīri,
Vienam otram mati jau sirmi.
Cik daudzi gadi pagājuši – viens otru nepazīst!
Visu gribas atcerēties un arī pastāstīt.
Runāja par skolu, tās saulainām dienām,
Cik jauki bija tālajā meža pārgājienā!
Saulaina diena, bet pļavā – pīpenes,
Skaidras debesis, un viss kļūst skaists.
Vējš draiski dejoja priežu galotnēs,
Žubīte dziedāja tik ātri, neparasti.
Par ko skanēja dziesma?
Vai tā ir taisnība? Par to lai domā katrs.
Skolotāja priecājās, izcepa pīrāgus,
Patīkami redzēt skolniekus mīļus.

Lasāmgabali