Arbūzus audzē arī Ogres novadā

Gunta Goluba arbūzus audzē aptuveni četrus gadus. Pirmajā gadā veicies itin labi, pēc tam pāris gadus gandrīz nekas nav sanācis, bet šogad raža atkal ir. Pati saimniece to vērtē pieticīgi – arbūzi neesot tik lieli kā citus gadus, tomēr to pietiek gan pašiem, gan nedaudz arī pārdošanai. «Muzikantos» arbūzi aug divās aptuveni 50 metru garās vagās. Šogad lielākā daļa ir divus līdz trīs kilogramus smagi, daži pārsniedz piecus kilogramus. Taču arbūzu audzētājas rekords ir krietni iespaidīgāks – kādā no iepriekšējiem gadiem izaudzis 17 kilogramu smags arbūzs. Tik milzīgu augli saimnieki nepārdeva, bet uzdāvināja.

Gunta stāsta, ka lielāks arbūzs nebūt automātiski nenozīmē saldāku. Arī mazāki augļi var būt ļoti saldi un gardi, lai gan pircēji nereti tiecas pēc lielākajiem, cerot, ka tie būs vislabākie. Pašu audzētajiem arbūziem, pēc viņas domām, ir cita garša nekā veikalā nopērkamajiem – tie ir sulīgi, saldi un nogatavojas tepat uz lauka, nevis tiek novākti agrāk, lai izturētu tālu pārvadāšanu.

Arbūzi nebūt nav vienīgais, ko audzē «Muzikantos». Saimniecībā audzē arī kartupeļus un dažādus dārzeņus – gurķus, ķirbjus, burkānus, bietes, pupiņas, zirņus un daudz ko citu, ko paši lieto un ko var piedāvāt citiem.

Šogad izmēģinātas arī melones – aptuveni 16 stādu, kas iestādīti ārā arbūzu vagas galā. Tomēr ar tām saimniece vēl nav īsti apmierināta. Melones neesot bijušas tik saldas, kā gribētos, un Gunta pieļauj, ka vēl nav atradusi piemērotāko šķirni.

«Muzikantu» saimniece atzīst, ka vienas universālas arbūzu vai meloņu audzēšanas receptes nav. Viņasprāt, katram jāskatās, kādi apstākļi ir tieši viņa dārzā. «Muzikantos» ir vējains, citviet dārzs var būt meža ielokā un no vēja pasargāts, tāpēc arī rezultāti un piemērotākie audzēšanas paņēmieni var atšķirties.

Laistīšana ir svarīga

Gunta arbūzus stāda uz plēves. Viņas pieredze liecina, ka tā sakņu zonā saglabājas vairāk siltuma, kas šiem augiem patīk. Virs stādījumiem nekas netiek klāts, lai gan saimniece zina, ka citi audzētāji izmanto agrotīklu un dažādus segumus. Laukā stādi nonāk tikai tad, kad salnu risks ir pagājis.

Arbūzus Gunta nesēj uzreiz dobē – vispirms izaudzē stādiņus. Tāpat tiek audzēti arī gurķi, ķirbji un kabači. Latvijas vasara ir pārāk īsa, lai visu bez bažām varētu sākt no sēkliņas laukā un cerēt, ka raža pagūs nobriest. Viena no arbūzu šķirnēm, kas «Muzikantos» sevi pierādījusi, ir «Bedouin».

Svarīga arī laistīšana. Gunta uzskata, ka bez tās cerēt uz labu ražu ir grūti – arbūzam, gluži tāpat kā gurķim, ūdens vajadzīgs gana daudz. Saimniecībā izmanto organisko mēslojumu, taču īpaši sarežģītas mēslošanas shēmas netiek ievērotas.

Jautāta, kā noteikt, kad arbūzs ir gatavs, Gunta teic, ka viņa skatās, vai pie augļa esošā stīdziņa jeb «astīte» vairs nav zaļa, un vērtē arī laukumiņu arbūza apakšpusē. Ja vieta, ar kuru tas gulējis uz zemes, kļuvusi izteikti dzeltena, tā ir viena no pazīmēm, ka arbūzs varētu būt gatavs. Tomēr arī pieredzējušam audzētājam gadās kļūdīties – reizēm drošākais veids ir kādu augli nogriezt un pagaršot.

Arbūzus apdraud arī kaitēkļi. Maijvaboļu kāpuri var sabojāt saknes, tāpēc Gunta iesaka paturēt rezervē dažus stādus, lai bojātos vajadzības gadījumā varētu aizvietot. Savukārt ar invazīvajiem kailgliemežiem «Muzikantos» līdz šim paveicies – tie saimniecībai nav nodarījuši būtiskus postījumus.

Līdz 10 kg arbūziem

Aigaram Kauliņam Birzgales pagasta «Baltupēs» arbūzu audzēšanā ir īsāka pieredze – šī ir tikai otrā sezona. Toties šajā laikā viņš paguvis gan piedzīvot vilšanos, gan atrast cilvēku, no kura mācīties, gan izmēģināt dažādus audzēšanas paņēmienus un pat sarīkot nelielu eksperimentu ar arbūza svēršanu.

Pirmajā gadā Aigars veikalā nopircis dažādu šķirņu sēklas, bet dīdzība sagādājusi vilšanos – no aptuveni 60 sēklām sadīgušas tikai kādas desmit. Ar tām tad arī sācies pirmais mēģinājums.

Vēlāk Aigars uzzinājis par pieredzējušu arbūzu audzētāju Vilces pagastā, Jelgavas pusē, kurš ar to nodarbojas jau vairākus gadus un tirgo arī Latvijā audzētas arbūzu sēklas. Šopavasar Aigars aizbraucis pēc šīm sēklām, un rezultāts bijis pavisam cits – tās sadīgušas gandrīz visas. Vasaras sākumā Aigaram šķitis, ka laikapstākļi visu iecerēto izjauks. Arbūzi auga laukā bez plēves tuneļiem, tādēļ daudz kas bija atkarīgs no dabas. Tomēr vasaras nogale ražai bija gana laba, un ar rezultātu viņš ir apmierināts.Lielākais šīs vasaras arbūzs «Baltupēs» svēris desmit kilogramu, citi bijuši astoņus, septiņus, sešus un četrus kilogramus smagi augļi. No viena stāda izauguši vismaz trīs, bet dažkārt četri vai pieci arbūzi. Lielākais bijis bezsēklu šķirnes arbūzs.

Kā jau iepriekš minēts, lielu daļu audzēšanas padomu Aigars guvis no pieredzējušā audzētāja Jelgavas pusē. Jūlijā viņš devās arī uz semināru un lauku apskati, kur varēja iepazīties ar dažādām šķirnēm un uzzināt vairāk par tuneļiem, plēvēm, laistīšanu, mēslošanu un citiem audzēšanas paņēmieniem.

Zināšanas krāj un pārbauda

Aigars arbūzus stāda uz seguma. Sākumā viņš izmantojis biezāku materiālu, taču vēlāk sapratis, ka var iztikt arī ar parasto melno plēvi. Tā izmaksā lētāk, turklāt tajā vienkāršāk izveidot apaļus caurumus stādiem. Plēve palīdz arī uzturēt augsni siltāku.

Īpaša uzmanība pievērsta mitrumam. Aigars iegādājies augsnes mitruma mērītāju un pēc tā pārbauda, vai augiem ūdens tiešām pietiek. Gadījies pat tā, ka pēc ilgstoša lietus šķitis – zeme noteikti ir gana mitra, bet mērījums parādījis pretējo.

No pieredzējušā audzētāja viņš saņēmis ieteikumu sausā laikā arbūzus laistīt aptuveni divas reizes nedēļā, orientējoši diviem stādiem vienā laistīšanas reizē varētu būt nepieciešami ap desmit litriem ūdens. Tomēr Aigars uzsver, ka primāri jāvērtē laikapstākļi un augsnes mitrums.

Mēslošanā viņš izmanto dažādus «Kristalon» mēslojumus atbilstoši auga attīstības posmam. Sākumā svarīga ir sakņu sistēmas veidošanās, vēlāk – ziedēšana un augļu attīstība. Aigars uzsver, ka informācijas ir ļoti daudz un visu vienā sezonā apgūt nav iespējams.

Svarīga ir arī pati sēkla. Tieši neveiksmīgā pirmā gada pieredze viņam iemācījusi, ka skaista sēklu paciņa vēl negarantē labu dīdzību. Ja cilvēks vēlas nopietni pievērsties arbūzu audzēšanai, viņš iesaka meklēt kvalitatīvas, pārbaudītas sēklas. Svarīgi arī stādiņus nepāraudzēt. Laukā tos ieteicams stādīt laikā, kad izveidojušās divas īstās lapiņas un trešā tikai sāk rasties. Arī augsnei ir nozīme – arbūziem labāk patīk vieglāka, smilšaināka zeme, kurā ūdens nestāv. Smagākā māla augsnē mitrums jāuzrauga rūpīgāk.

Arbūzs uz svariem un dažādu krāsu šķirnes

Aigara interese neaprobežojas tikai ar ražas novākšanu. Šovasar viens no arbūziem piedalījies savdabīgā eksperimentā. Audzētājs uz lauka novietojis vecus mehāniskos svarus un uz tiem uzlicis vēl nelielu, aptuveni pusotru kilogramu smagu arbūzu. Auglis turpinājis augt, bet saimnieks regulāri piefiksējis tā svaru.

Lielākais vienas diennakts pieaugums bijis aptuveni 250 gramu. Citās dienās arbūzs pieņēmies par 100 vai 200 gramiem. Beigās tas izaudzis līdz aptuveni četriem kilogramiem. Aigars augšanu arī fotografējis, un ar laiku viņa ierakstiem sociālajos tīklos sākuši sekot citi – cilvēki gaidījuši nākamo bildi, lai redzētu, cik daudz arbūzs atkal pieņēmies svarā.

Šīs vasaras pieredze atklājusi arī to, cik dažādi arbūzi vispār var būt. Aigaram auguši, piemēram, arbūzi ar dzeltenu mizu. Sākumā garāmbraucēji pat jautājuši, vai laukā nav ķirbji vai melones. Arī dzeltenīgi plankumi uz šo augu lapām sākumā radījuši bažas, vai nav parādījusies slimība, taču vēlāk saimnieks noskaidrojis, ka konkrētajai šķirnei šāds lapu krāsojums ir raksturīgs.

Dzeltenie arbūzi izrādījušies sulīgi un saldi, ar rozīgu mīkstumu. Tie arī nogatavojušies vieni no pirmajiem. Aigars secinājis, ka cilvēki ir ļoti pieraduši pie viena priekšstata – zaļa miza un koši sarkans vidus, lai gan arbūzu šķirņu ir ļoti daudz. Atšķiras gan mizu krāsa un raksti, gan forma, mīkstuma tonis un garša.

Nākotnē viņš grib izmēģināt vēl citas šķirnes, tostarp iegarenus arbūzus un kādu lielaugļu šķirni. Uzreiz vairākus hektārus ar arbūziem gan stādīt negrasās. Aigara pieeja ir cita – paplašināties pakāpeniski, iegūt pieredzi un saprast, kas konkrētajos apstākļos darbojas vislabāk. Nākamgad viņš iecerējis izmēģināt arī tuneļus.

No autoservisa un strausiem līdz arbūzu laukam

Arbūzi nav Aigara pirmā neparastā nodarbe. Pēc profesijas viņš ir autoremontatslēdznieks un mehāniķis, daudzus gadus strādājis ar automašīnām. Muguras traumu un veselības problēmu dēļ šo darbu pirms aptuveni trim gadiem nācies pārtraukt, un tagad vairāk laika tiek veltīts mājai un dārzam.

Savulaik «Baltupēs» turēti arī strausi. Aigars cerējis, ka cilvēkiem būs interese gan apskatīt neparastos putnus, gan iegādāties to olas. Tomēr iecere nav attīstījusies tā, kā sākotnēji cerēts. Strausu mātītes olas nedēj visu gadu, savukārt lielākais pieprasījums pēc lielajām olām mēdz būt ap Lieldienām, kad dēšanas sezona vēl tikai tuvojas. Arī pašu lielo putnu uzturēšana prasa daudz barības un ikdienas aprūpi. Ja stabila noieta nav, tas kļūst sarežģīti.

Pēdējo strausu mātīti Aigars pārdevis pavisam nesen. Tagad lielākā interese saistīta ar arbūziem un melonēm. Arī melones šogad padevušās labi – lielākā sasniegusi ap diviem kilogramiem, bet no diviem stādiem izaugušas aptuveni 13 melones.

Arī Aigars arbūzu gatavību nosaka pēc vairākām pazīmēm. Vietai, ar kuru auglis gulējis uz zemes, jābūt iedzeltenai, pie kātiņa esošajai stīdziņai – nokaltušai, bet pats arbūzs tiek arī paklaudzināts. Tomēr tieši skaņa viņam joprojām sagādājot visvairāk šaubu. Saimnieks smejas – it kā esot muzikāls cilvēks, bet īsto «noti», kādā jāskan gatavam arbūzam, ne vienmēr izdodas saklausīt.

Reiz kaimiņam, kurš atbraucis pēc arbūza, viņš pat ļāvis pašam aiziet uz lauku, paklaudzināt augļus un izvēlēties savu. Pašmājās audzētiem arbūziem ir šāda sava veida ekskluzīva priekšrocība – arbūzu izraudzīties turpat vietā, kur tas izaudzis.

Gunta Goluba un Aigars Kauliņš ir pārliecināti – arbūzu Latvijā var izaudzēt. Vajadzīgs siltums, ūdens, laba sēkla, uzmanība un vēlme mācīties no savas pieredzes.

Abu audzētāju galvenais padoms cilvēkiem, kuri gribētu izmēģināt arbūzu audzēšanu, ir vienkāršs: mēģināt, skatīties, domāt un darīt. Ja vienu gadu nesanāk, tas vēl nenozīmē, ka jāmet plinte krūmos. Nākamais gads var izrādīties pavisam citāds.