Lielvārdes Kultūras namā folkloras kopa «Josta» darbojas kopš 2014. gada. Tās izveidotāja un vadītāja Ilze Vecmane ar folkloru saistīta jau no jaunības. Viņa nāk no Rīgas, kur sešpadsmit gadu vecumā sāka apmeklēt Iļģuciema folkloras kopu Ilgas Reiznieces vadībā. Piesaistīja tur sastapto cilvēku zināšanas, attieksme un aizrautība, un ar nelieliem pārtraukumiem folklora palikusi viņas dzīvē arī turpmāk. Pārceļoties uz Lielvārdi, Ilze jau zināja, ka vēlas izveidot folkloras kopu. Bija gan uzkrāts repertuārs, gan pieredze, ar kuru dalīties.
Februārī bija pirmie mēģinājumi uzstāties publikas priekšā un radās drosme turpināt, bet jau aprīļa beigās – skate. Pirms skates bija jārod arī nosaukums, lai pieteiktu savu kolektīvu.
Dalībnieki kopīgi apsprieda dažādus vārdus, līdz palika pie «Jostas». Kuram šī doma ienāca prātā, vadītāja vairs neatceras, bet izvēle kopas būtību raksturo joprojām. Nosaukumā sastopas Lielvārdes josta un Lielvārdes «Josta», turklāt josta satur kopā un aizsargā. Arī kopā sanāk dažādi cilvēki, kurus vieno kopēja interese. Savukārt jostas rakstos glabātais vēstījums no pagātnes sasaucas ar folkloras kopas darbu – izzināt, saglabāt un nodot tālāk.
Folkloras kopas dalībnieki paši uzšuva savus pirmos tērpus – lina brunčus un kreklus – un jau tā paša gada aprīlī piedalījās skatē, kur, pašiem par pārsteigumu, ieguva II pakāpi un attiecīgi atļauju piedalīties folkloras festivālā «Baltica». Arī turpmākajos gados kolektīvam izdevies noturēt tik pat augstu latiņu un sasniegt vēl vairāk.
Katram savs pienesums
No pirmā darbības gada «Jostā» palikuši trīs dalībnieki, bet šobrīd tās lokā ir vairāk nekā divdesmit cilvēku. Ilze saka – kopa kļuvusi par tādu kā kopienu. Ir aktīvākais kodols, kas regulāri apmeklē mēģinājumus, ir cilvēki, kuri ikreiz netiek, un ir tādi, kuri pievienojas pasākumos un gadskārtu svētkos. Lielākā daļa dalībnieku ir pusmūža cilvēki, un viņu darbošanās folklorā jāapvieno ar ikdienas darbu.
Gadu gaitā mainījies ne tikai sastāvs. Dalībnieki kļuvuši aktīvāki, atraktīvāki un patstāvīgāki. Pieaugusi drosme pārstāvēt savu kopu un dziedāt arī bez vadītājas līdzās. Ilzei ir svarīgi saskatīt katra stiprās puses un atrast tām vietu kopīgajā darbā. Vienam labāk padodas dziedāšana, citam muzicēšana vai rotaļu vadīšana, bet kopā šīs prasmes ļauj paveikt vairāk.
«Vajag dziedāt – dziedāsim, vajag dejot – dejosim, vajag iesaistīt publiku – pratīsim to iesaistīt,» savas kopas spēju pielāgoties raksturo vadītāja. Pasākumos ne vienmēr iepriekš zināms, cik cilvēku atnāks un kāda būs publika. Jāprot atsaukties gan bērniem, gan pieaugušajiem, darboties mazā lokā un iesaistīt lielāku pulku. Arī rotaļā nepietiek tikai zināt dziesmu – jādzied, jākustas, jāseko līdzi un īstajā brīdī jāreaģē.
Gandrīz no pirmsākumiem «Jostā» veidojusies arī kapela, kas tagad pazīstama kā Lielvārdes kapela septiņu cilvēku sastāvā. Tai un folkloras kopai mēģinājumi notiek atsevišķi. Kapelas skanējumu veido vijole, mandolīnas, ermoņika, akordeons, dūrcītara, base, bungas un bubins, un tās darbībā Ilze cenšas saglabāt tradicionālajai Vidzemes kapelai raksturīgo. Vadītāja lepojas, ka vairāki kapelā izmantotie instrumenti ir ierakstīti Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Arī tērpu sarūpēšanā savulaik, kā jau iepriekš minēts, ieguldīts pašu darbs – šūti krekli un brunči. Tālākajos gados nepieciešamāko izdevies pakāpeniski nokomplektēt ar pašvaldības finansiālo atbalstu. Tā kopas dzīvi veido gan mēģinājumi un uzstāšanās, gan praktiski darbi, kuros katram iespējams pielikt roku.
Lielvārdes dziesmu pēdās
Jo ilgāk «Josta» darbojas, jo lielāka kļūst interese par vietējo mantojumu. Lielvārdes 825. jubilejas gadā kopa apņēmusies visa gada garumā dalīties ar apzinātajām savas puses folkloras bagātībām. Šim darbam pamatā ir Ilzes meklējumi grāmatās un arhīvos, vienuviet apkopojot Lielvārdē pierakstītās melodijas un ziņas par teicējiem.
Izziņas ceļš ir bezgalīgs, bet šobrīd viņai ir ziņas par 110 melodijām vai to variantiem, kas pierakstīti no aptuveni trīsdesmit Lielvārdes puses teicējiem. Apkopojums vēl nav pabeigts, un vadītāja nesteidzas teikt, ka viss jau atrasts. Vienlaikus viņai šķiet, ka arī paši lielvārdieši ne vienmēr zina, cik bagāts ir viņu puses dziesmu mantojums. «Mums gribējās ar to dalīties, ieskaņot un laist tautās,» saka «Jostas» vadītāja.
Saikni ar agrākajiem teicējiem palīdz veidot arī četri saglabātie audioieraksti, kas ierakstīti 1949.–1950. gadā, un tajos dzirdamas divas vietējās teicējas – Emīlja Celmiņa un Emīlija Ezergaile. «Jostas» dalībnieki klausās teicēju dziedāšanas manieri, saklausa vietējās valodas īpatnības un mācās pēc šiem ierakstiem. llze piebilst, ka lielvārdiešu valoda ir tuva latviešu literārajai valodai, bet tai ir dažas nelielas īpatnības, piemēram, īsie patskaņi. Viņi saka nevis – «bārainīte», bet «bārainite», nevis «valoda», bet «valuda». Ir vēl arī citas atšķirības.
«Jostas» repertuārā līdzās plašāk pazīstamām dziesmām, kuras var dziedāt kopā ar citām folkloras kopām, Ilze meklē arī mazāk dzirdētas Vidzemes un Lielvārdes melodijas.
Īpašs pārsteigums bijis kādai Lielvārdē populārai melodijai atrast ap 20 dziesmu variantus. Tie ir ļoti līdzīgi, tomēr vienā atšķiras kāda nots, citā – cita. Šādas dziesmas sauc par balsiem. Dziedātājam tas rada pavisam praktisku jautājumu: ja viens variants jau iedziedāts un kļuvis ierasts, kā apgūt nākamo un saglabāt arī tā nelielās atšķirības? Tas nebūt nav viegli. Starp atradumiem ir arī Lielvārdē pierakstīts savs dziesmas «Pūt, vējiņi!» melodijas variants. «Kamēr Lielvārdes dziesmas nokļūst līdz video, mēs sapratām tādu lietu kā dziesmas «pieradināšanu» – nepieciešamību iedot dziesmai dzīvību jeb dvēseli. Sākumā dziesma ir sveša un neuzrunā. Kad dziesmu esam iemācījušies, sākam tai meklēt raksturu un skanējumu. Tā ir radīšana. Tad dziesma sāk patikt pašiem un iegūst dzīvību,» stāsta Ilze, piebilstot, ka šo procesu nevar pabeigt, tikai pareizi nodziedot notis. Vajadzīgs laiks, atkārtošana un kopīga meklēšana, līdz dziedātāji sajūt, kā dziesmai skanēt.
Svētki un kopīga izaugsme
«Jostas» intereses ir plašas – gadskārtu ieražas, dziesmas, ziņģes, rotaļas, danči un pētniecība. Tas atspoguļojas arī pasākumos. Kopai tuvas ir nelielas, neformālas tikšanās, kurās nav vajadzīgi mikrofoni un atnākušie paši līdzdarbojas. Lielās dienas saullēkta sagaidīšanā vieta ir dziesmām, pūpolu pērienam, mazgāšanās tradīcijai avota ūdenī un olu krāsošanai. Gadskārtu svētkus dalībnieki atzīmē arī savā lokā mēģinājumos.
Draudzība izveidojusies ar Tomes folkloras kopu «Graudi». Kopā svinēti Rudenāji un Baltu vienības diena, apmeklēti vienam otra pasākumi. Šādās reizēs var gan pārņemt idejas, gan sajust atbalstu, turklāt kopā darbošanās kļūst jautrāka un jaudīgāka.
Īpašu pieredzi dod piedalīšanās ikgadējā rotāšanas un gavilēšanas festivālā Sēlpilī. Vairākas kopas dzied no pakalniem, atsaucoties cita citai. Arī Lielvārdes mantojumā ir šādas dziesmas, tāpēc to apgūšana «Jostai» ir svarīga. Tā ir skaļā ārā dziedāšana, kur cilvēka balss sasaucas ar dabu – dziedot pāri uz pretējo kalnu. Ilze atzīst, ka šī balsu sasaukšanās dabā ir ļoti skaists un neaizmirstams piedzīvojums. Ilze piebilst, ka šāda tradīcija ir trijās vietās Latvijā – Sēlijā, Lejaskurzemē un, kā jau minēts, arī Lielvārdē, kur no pierakstiem saglabājušās trīs rotāšanas un gavilēšanas dziesmas. Folkloras kopa pie tām strādā, jo tas nav viegli – dziedāt ārā tā, lai balsi nes, turklāt divbalsīgi.
Nozīmīga vieta kopas dzīvē ir festivālam «Baltica», kurā «Josta» piedalījusies četras reizes. Tā ir iespēja satikt citus, apmainīties pieredzē un izjust kopību. Festivāla «Baltica 2025» skatē kopa saņēma 23 punktus un I kategoriju. Šāds vērtējums iegūts jau otro reizi – pirmā bija 2017. gadā. Ilze to saista ar dalībnieku izturību, elastību un spēju saņemties kopējam mērķim.
Spilgts bijis arī darbs rokoperas «Lāčplēsis» jauniestudējumā Rēzijas Kalniņas režijā. Rokoperā «Jostas» dalībnieki bija maskoti tēli ar lāpām rokās. 2023. gadā bija šīs rokoperas pirmizrāde. Turklāt šajā pašā gadā Lielvārdes tautas teātris uzaicināja «Jostas» kapelu piedalīties teātra izrādē. Arī šīs izrādes pirmizrāde bija 2023. gadā, kad notika arī Dziesmu svētki. Ne mazāk piesātināts bija arī nākamā gada sākums – 2024. gada janvāris – pašas «Jostas» desmitgades svinības, kad notika vērienīgs, emocionāli piesātināts un skaists pasākums ar pašu dziesmām un aicināto viesu priekšnesumiem. Vadītāja šo laiku atceras kā milzīgu pacēlumu. Lai gan mēģinājumi bija jāsavieno ar darbu, aizrautība, pozitīvisms un prieks palīdzēja pagūt iecerēto. Pēc šiem notikumiem kopai pievienojās 11 jauni dalībnieki. Daudzi no viņiem joprojām turpina darboties folkloras kopā.
Vairāk dziļuma un kvalitātes
Tuvākajā laikā Ilze vēlas turpināt Lielvārdes dziesmu izzināšanu un veidot programmu, ar kuru varētu uzstāties nelielā koncertā. Svarīgākais ir sasniegt labu kvalitāti un atrast katras dziesmas skanējumu. Vienlaikus nav vēlmes atmest citas kopai tuvās nodarbes – paredzēts turpināt ārā dziedāšanu, apgūt ziņģes, piedalīties festivālos un koncertos, svinēt gadskārtas un piedāvāt lielvārdiešiem sadziedāšanās un rotaļu vakarus, kā arī sadarbību ar sociālās aprūpes iestādēm, kuru klientus «Jostas» dalībnieki jau gadiem iepriecina dažādos gadskārtu svētkos.
Apzinātās melodijas gribētos saglabāt arī plašāk pieejamā formā. Pagaidām top video, kurus vadītāja iecerējusi ievietot YouTube, lai tos varētu noklausīties ikviens. Ir arī doma par dziesmu apkopojumu grāmatiņā, iespējams, kā dāvanu Lielvārdes 830. jubilejā. Tā gan vēl ir tikai iecere.
Darbs ar pierakstiem nav vienkāršs. Mūzikas folkloras materiālu vācēji ir pierakstījuši dziesmas melodiju, bet lielākoties no teksta fiksējuši tikai vienu rindiņu vai pantu. Tad atbilstošie panti jāmeklē Dainu skapī. Jāizvēlas arī starp daudzajiem variantiem, turklāt vairākās vietās pierakstītas dziesmas nevar uzskatīt tikai par Lielvārdei piederīgām, jo tās ir kļuvušas populāras visā Latvijā. Ilze apsver, vai apkopojumā varētu izraudzīties pārdesmit dziesmu – skaistākās, dažādākās vai populārākās. Izvēle nav viegla, tomēr ir, no kā izvēlēties.
Jautāta, kas sniedz vislielāko gandarījumu, Ilze Vecmane teic, ka tā ir dalībnieku aizrautība, entuziasms un vēlme «Jostā» apgūto izmantot arī dzīvē.

Lasāmgabali