Turklāt interesanti, kā mūsdienu apstākļos tiks traktēts komunista Brehta vēstījums un kas būs tā trešā impērija valmieriešu versijā. Un, man par lielu izbrīnu, pateikts nebija īsti nekas. Nu Hitlers ir briesmīgi slikts. Tas skaidrs – to jau pats Brehts pateica. Bet tas arī viss.
Iestudējot klasiķus, manuprāt, vispirms jātiek skaidrībā ar jautājumu, kāpēc tieši tagad, un iestudējumā uz to jāpacenšas atbildēt. Nu, piemēram, Šekspīrs – jo mīlestības pasaulē par maz. Rainis – lai latvieši neapmaldītos trijās priedēs un paši sevi labāk saprastu. Brehts – varbūt tāpēc, ka naida, kara un baiļu par daudz? Taču šeit un tagad, nevis kādā citā laikā un telpā.
Rogas iestudējumā saistība ar mūsdienu ģeopolitiskajām reālijām faktiski bija lasāma tikai izrādes programmiņā, un arī aizplīvurotā tekstā, no kura lasītājam pašam jāizloba kaut kāds vēstījums. Bet uz skatuves lietas tā arī netika sauktas īstajos vārdos. Pie visa Hitlers vainīgs. Tāpat kā leģendārajā Ādolfa Šapiro iestudējumā Jaunatnes teātrī 1985. gadā.
Latvijas teātra vide visos laikos ir sirgusi ar kreisumu. Kapitālisms ir slikts, komunisms ir labs. Staņislavska skola un studijas Pēterburgā vai Maskavā gadu desmitiem bijis obligāts laba teātra CV komplekts. Pēc krievijas iebrukuma Ukrainā šis CV kļūst arvien mazāk vērtīgs publikas acīs. Ar to īsti vairs nevar palepoties. Tāpat kā ar Puškinu, Čehovu un visu pārējo «dižo krievu pasauli», kas agrāk bija visu latviešu teātru repertuāra obligāta sastāvdaļa. Un man ir sajūta, ka teātra vide izjūt sāpīgu nostalģiju.
Kopumā aizdoties uz Valmieras teātri man patika – patika zāle, patika kafejnīca ar tradicionālo teātrī iešanas rosolīti, mazāk patika foajē, jo vietas maz un nav īsti ko darīt. Ļoti patika lielā zāle – skatuve, krēsli, skaņa. Patika izrādes scenogrāfija un dzīvais orķestris, kas palīdzēja aktieriem izvilkt pāris vājākās ainas. Patika vairāki aktieri. Programmiņā gan nebija rakstīts, ko kurš spēlē. Mans favorīts ir tas, kurš Augstākas tiesas padomnieku spēlēja – ar katliņu uz spieķa. Un tiesneša aina bija lieliska. Izrāde kopumā bija interesanta, publika skatījās ar aizrautību, neviens neklepoja un nekrāca. Bet pēcgaršā sajūta palika tāda, ka iestudējuma autori tā arī nav tikuši skaidrībā, par kuru impēriju runā. Un kurš ir tas tirāns mūsdienās, kas savu nāciju padara manipulējamu.

Viedokļi