Svecīšu vakaru tradīcija Latvijā izrādījusies pārsteidzoši dzīvotspējīga. To neiznīcināja pat pusi gadsimta ilgusī okupācija, kuras vara daudzviet centās izskaust reliģiskās un nacionālās tradīcijas, tomēr, šķiet, neriskēja atklāti vērsties pret aizgājēju piemiņu. Mirušo atcerēšanās cilvēkiem bija pārāk svarīga, lai to varētu aizliegt ar administratīviem rīkojumiem vien.
To apliecina arī senākās publikācijas par Ogres novadu. Jau 1937. gada augustā vietējais laikraksts vēstīja par svecīšu kapu svētkiem Ciemupes kapos. Pasākums notika pulksten deviņos vakarā, tika sagatavotas dziesmu lapiņas, bet ienākumi no to un svecīšu pārdošanas bija paredzēti kapu kopšanai. Savukārt 1939. gadā Madlienas draudze informēja, ka Svecīšu vakars Madlienas kapos notiks 29. jūlijā, liecinot, ka tradīcija bija iesakņojusies.
Arī padomju gados Svecīšu vakari turpinājās. 1968. gadā vietējā presē lasāms, ka Ogres pilsētas kapos novembra nogalē notiks Svecīšu vakars. Informācijā teikts, ka daudzviet jau izveidojusies tradīcija novembra pēdējā svētdienā apmeklēt kapus, pakavēties atmiņās par tuviniekiem, nolikt ziedus un mētru vainadziņus. Ogres pilsētas Izpildu komiteja un jauno sadzīves tradīciju komisija 24. novembrī pulksten 18.00 rīkošot Svecīšu vakaru, kurā bija paredzēta sēru mūzika, dzejas lasījumi deklamatoru izpildījumā un iespēja pie ieejas iegādāties svecītes, mētru un sūnu vainadziņus. Vienlaikus iedzīvotāji tika aicināti sakopt savu piederīgo kapavietas.
Piemēram, laikraksts «Padomju Ceļš (Ogre)» 1973. gada septembrī ziņoja, ka Madlienā pirmoreiz nolemts rīkot Svecīšu vakaru 22. septembrī. Tas apliecina, ka aizgājēju piemiņas vakari dažādās novada vietās ieguva arvien noturīgāku vietu.
Mirušo piemiņas spēks
Cieņa pret aizgājējiem cilvēci pavadījusi kopš vissenākajiem laikiem. Kā rakstījis Rīgas pilsētas arhitekts Vaidelotis Apsītis, katrai tautai gan veidojies savs mirušo piemiņas kults, tomēr attieksmē pret aizsaules dzīvi allaž bijis daudz kopīga. Šī kopīgā izpratne dažādās izpausmēs saglabājusies līdz pat mūsu dienām.
Par to liecina neskaitāmie cilvēces radītie piemiņas objekti. Senajās civilizācijās tapa majestātiskas piramīdas, kapenes, tempļi, stēlas un sfinksas, bet daudzviet mirušo piemiņu iezīmēja arī simboliski akmeņu krāvumi un to īpašs izvietojums ainavā. Templis tika uztverts kā dievu mājoklis, savukārt Senajā Grieķijā radās jauns arhitektūras veids mirušā godināšanai – mauzolejs.
Arī romieši meklēja savus risinājumus atgādinājumam par mūžīgo dzīvi. Tolaik izplatījās katakombas – pazemes eju un alu sistēmas, kur nišās tika novietotas mirstīgās atliekas. Apbedīšanai cēla arī memorijus – nelielas virszemes piemiņas celtnes. Šī tradīcija vēlāk sasniedza arī Latvijas teritoriju, tostarp Rīgu, kur dažviet nelaiķus apbedīja kapenēs, virs tām uzceļot nelielas piemiņas būves, kas atgādināja antīkos tempļus. Laika gaitā mirušo piemiņas vietas kļuva arvien daudzveidīgākas. Tika veidoti panteoni, bet 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Eiropā aizsākās memoriālo ansambļu tradīcija, godinot kauju vietas un kritušo karavīru apbedījumus. Tā bija vēl viena izpausme cilvēka mūžsenajai vēlmei saglabāt atmiņas par tiem, kuru vairs nav līdzās.
No kara līdz klusai piemiņai
Lai gan mirušo piemiņas tradīcijas Latvijas teritorijā ir daudz senākas, mūsdienās pazīstamie Svecīšu vakari plašāk izplatījās 20. gadsimta 20. gados. Kristīgajā Eiropā mirušo piemiņas dienu tradīcija bija pazīstama jau gadsimtiem ilgi, taču Latvijas kapsētās svecīšu iedegšana plašāku popularitāti ieguva laikā, kad rūpnieciskā ražošana sveces padarīja pieejamākas un sabiedrībā joprojām bija dzīvas Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara zaudējumu atmiņas.
Interesanti, ka etnogrāfi norāda – senie latvieši kapos svecītes nededzināja. Tradīcija veidojās pakāpeniski, savijoties kristīgajām mirušo piemiņas dienām ar latviešu veļu laika paražām. Jau starpkaru periodā Svecīšu vakari kļuva par nozīmīgu sabiedrisko notikumu, un dažviet 20. gadsimta 30. gados tie pat pārspēja kapusvētkus apmeklētības un emocionālās nozīmes ziņā.
Ar aizgājēju piemiņas kultūru cieši sasaucas arī Lāčplēša dienas tradīcijas. Ik gadu 11. novembrī Latvijā iededz sveces un notiek lāpu gājieni, godinot Neatkarības cīņu dalībniekus un visus par valsti kritušos karavīrus. Arī šajā tradīcijā gaisma kļūst par piemiņas, pateicības un atceres simbolu.
Mūsdienās Svecīšu vakari ir viena no noturīgākajām aizgājēju piemiņas tradīcijām Latvijā, kas ik gadu pulcē cilvēkus kapsētās oktobrī un novembrī. Veļu laikā cilvēki sakopj tuvinieku atdusas vietas, rotā tās ar rudens ziediem un skujām, iededz sveces un klusumā piemin aizgājējus. Vienlaikus Svecīšu vakars simboliski iezīmē arī kapsētu kopšanas sezonas noslēgumu pirms ziemas.
Tomēr šīs tradīcijas nozīme sniedzas tālāk par reliģiskiem priekšstatiem vai gadskārtu ritējumu. Mirgojošās liesmiņas rudens tumsā atgādina, ka cilvēki aiziet, bet atmiņas, stāsti un atstātais mantojums saglabājas vēl ilgi pēc tam.
Atvadvārdu špikeris
Latvieši bieži tiek pavilkti uz zoba par to, ka kapu kultūra mums iecelta gandrīz goda vietā. Kas nu ir, tas ir. Ja citās zemēs ļaudis brīvdienās dodas uz iepirkšanās centriem, tad pie mums daudzi vispirms iegriežas kapsētā, pārbauda, vai svecīte vēl deg un krizantēmas nav nosalušas.
Par cieņpilnu aizvadīšanu pēdējā gaitā mūsu senči domājuši ļoti nopietni. Savulaik izdoti dažādi bēru runu krājumi un sprediķu teksti, lai izvadītājiem nebūtu jāmeklē iederīgākie vārdi smagā brīdī.
Piemēram, 1912. gadā klajā nāca izdevums «Neraudi!» – bēru runas mājā un kapsētā, turklāt tas bija jau otrais, kā tika rakstīts titullapā, stipri papildinātais, izdevums. Gandrīz 300 lappusēs sastādītājs bija iekļāvis sava veida špikerus atvadvārdiem sirmgalvjiem, famīlijas tēviem un mātēm, jauniešiem, bērniem, ticīgiem ļaudīm, pēkšņā nāvē mirušajiem, svešumā mirušajiem un, protams, arī grēciniekiem, lai gan grēcīgi jau esam visi. Izvadītājiem īpaši nebija jālauza galva par to, ko teikt, kādus vārdus izvēlēties vai kādas garīgās dziesmas dziedāt. Viss bija sīki un smalki uzrakstīts, atlika vien nolasīt. No galvas iemācīties tik garus tekstus un tik daudz ne katram būtu pa spēkam, bet te – paņem grāmatiņu un runā kā orators.
Lūk, kā ieteikts uzrunāt grēcinieka vai grēcinieces bērēs sapulcējušos: «Mīļie bērinieki! Ikkatru reizi tas ir nopietns sāpju un asaru ceļš, kad kāds no mūsu mīļiem piederīgiem mums jāpavada viņa pēdējā ceļā. Tā tas ir arī šoreiz; arī te netrūkst sirdēstu un bēdu. (..) Tomēr šādā brīdī kristīgam cilvēkam ir jāmeklē vēl kas daudz vajadzīgāks nekā iepriecināšana. (..) Gan taisnība tas, ka īsto Dieva žēlastību cilvēks var dabūt arī vēl savas dzīvības pēdējā acumirklī.» Vai tas mierināja palicējus? Grūti spriest.
Vai arī runa «Tas Kungs ir nomirēju un pakaļpalicēju iepriecinātājs», kurā jau pirmajās rindiņās teikts: «Patiesi, tas Kungs te ir saplosījis un šautis pēc sava neizdibināmā padoma, tā, mīļie bēru viesi, mums šinī vietā un brīdī jāliecina. Viņš ir atņēmis laulātam draugam mīļu laulātu draugu, bērniem mīļu tēvu (mīļu māti). Mīļš viņš jums ir bijis (mīļa viņa jums ir bijusi), to jūs, mīļie apbēdinātie, šinī brīdī jo īpaši sajūtat.»
Arī 1895. gadā Rīgā izdotais trešais pārlabotais un stipri pavairotais krājums «Līķu pavadons, jeb Pēdējās ardievas mājā un kapsētā» apliecina, ka latvieši bija gatavi gandrīz jebkuram dzīves, atvainojiet, nāves gadījumam. Tajā atrodamas runas visdažādākajām situācijām. Piemēram (citējam tā laika stilu), pie tāda cilvēka līķa pavadīšanas, kas no kāda cita cilvēka nogalināts, vai pie tāda cilvēka līķa pavadīšanas, kas ātru galu dabūjis. Pie veca kareivja līķa pavadīšanas. Pie vārguļa līķa pavadīšanas mājā. Pie vecas atraitnes līķa izvadīšanas, kurai vēl daži bērni paliek paši.
Lasot šos tekstus, var pasmaidīt par to nopietnību, detalizētību un valodu, kas mūsdienu ausij dažviet skan pat savdabīgi. Taču tie atgādina arī ko citu. Mirušo pieminēšana latviešiem nekad nav bijusi tikai formāls pienākums. Tā ir bijusi daļa no dzīves rituma, veids, kā saglabāt saikni ar savējiem arī pēc viņu aiziešanas. Varbūt tieši tāpēc kapsētās rudeņos atkal un atkal iemirdzas tūkstošiem svecīšu.

SVECĪŠU VAKARU KALENDĀRS
18. oktobrī Tomes un Berkavas kapos visas dienas garumā.
24. oktobrī no plkst. 15.00 Jumpravas kapos.
25. oktobrī no plkst. 16.00 Lielvārdes kapsētās.
31. oktobrī no plkst. 16.00 Vērenes kapsētā Madlienā.
31. oktobrī no plkst. 17.00 Madlienas kapsētā.
Par Svecīšu vakariem vairākās citās Ogres novada kapsētās informācija vēl nav izziņota

Lasāmgabali