Autoveikala stāsts sākās 1999. gada ziemā. Irēnas vīrs tolaik strādāja «Latvijas valsts mežos», daudz brauca pa laukiem un labi pazina turienes cilvēku ikdienu. Kādu dienu viņš sievai izstāstījis par savu krustmāti, kura dzīvoja nomaļā vietā un pati netika ne uz veikalu, nekur citur. Tad arī izskanējusi doma – vai nevajadzētu izveidot kādu autoveikala reisu, lai veikals brauktu pie cilvēkiem?

Piecās dienās nobrauc ap tūkstoti kilometru

Irēna tolaik strādāja veikalā Ogrē un šo ideju piedāvāja veikala saimniekiem. Savukārt vīrs ar ģimenes automašīnu viņu izvadāja pa laukiem, kurus labi pazina, parādīja mājas un cilvēkus, kuriem šāds pakalpojums varētu būt vajadzīgs. Tā pamazām tika izveidoti pirmie maršruti Birzgales pagastā. Ar laiku tapa jau pieci regulāri maršruti. Kad Ogres veikals pārtrauca darbu, Irēna vērsās pie kādreizējiem skolas biedriem, SIA «Ozolkalnu nams» vadītājiem Līgas un Andra Baložiem, kuri Birzgalē bija izveidojuši savu veikalu. Piedāvājums bijis vienkāršs – maršruti ir gatavi, pircēji ir, vai viņi būtu ar mieru kopā ar stacionāro veikalu turpināt arī autoveikala darbu?

Līga Balode neslēpj, ka sākumā bijusi neliela apdomāšanās un bažas no nezināmā. Tomēr abi ar vīru piekrituši. Birzgales veikals darbojas 22 gadus, bet autoveikals no Birzgales pie klientiem dodas nu jau 21 gadu. Irēnai, kā jau iepriekš minēts, kopumā autoveikala maršrutos aizvadīti jau 27 gadi.

Šajos gados ļoti mainījušies arī paši lauki. Braucot pa senākajiem maršrutiem, Irēna arvien biežāk redz mājas, kur agrāk viņu gaidīja, bet tagad neviena vairs nav. Cilvēki aiziet mūžībā, īpašumi paliek mantiniekiem vai tiek izmantoti tikai kā vasarnīcas. «Reiz bija, reiz bija…» – tāda doma viņai nereti ienāk prātā, braucot pa vietām, kur agrāk valdījusi rosība.

Piecās darba dienās busiņš kopumā nobrauc aptuveni tūkstoš kilometru. Ogres novadā maršruti vijas praktiski cauri visiem pagastiem. Ir arī braucieni ārpus novada. Salīdzinoši nesen izveidots tā sauktais Siguldas reiss – tas ved Krimuldas virzienā, skar arī Cēsu un Limbažu pusi, un vienas dienas laikā tur sanāk nobraukt aptuveni 320–330 kilometru.

Dažviet autoveikalam ir noteikta pieturvieta, kur konkrētā laikā sapulcējas vairāki cilvēki. Citviet busiņš brauc tieši pie mājas, cenšoties piebraukt cilvēkam iespējami tuvāk. Taču lauku ceļi ne vienmēr to ļauj. Jumpravas pagastā ir kāda māja, līdz kurai aptuveni pusotrs kilometrs jābrauc pa ļoti sliktu ceļu. Pavasara šķīdonī tur nav iespējams tikt iekšā, neriskējot arī pašiem palikt dubļos. Saimnieki to labi zina un laikus piezvana: «Gaidīsim tevi ceļa galā.» Tad viņi no mājas atnāk kājām, ar ķerru vai ziemā ar ragaviņām.

Ir arī cilvēki, kuri veselības dēļ līdz busam vairs nespēj atnākt. Tad Irēna nepieciešamo aiznes pati. Kilometru gan kājām neesot nācies iet – tad vienkārši nepietiktu dienas, lai izbrauktu visu maršrutu.

Darba diena sākas jau ap sešiem no rīta. Vispirms jāsagatavo un jāsafasē preces, jāpapildina sortiments, viss jāizvieto ledusskapjos. Ap septiņiem ierodas šoferis Juris Pīlāns, kurš autoveikalā brauc jau 21 gadu. Tad sagatavotās preces tiek nestas uz busu un tur atkal rūpīgi saliktas. Platība nav liela, tāpēc katrai lietai jāatrodas savā vietā – lai nekas nesaspiestos, nesabojātos un dienas laikā viss būtu ātri atrodams.

Irēna uzsver, ka autoveikala darbā nevar vienkārši iekāpt busā un sākt tirgot. Jāpārzina ne tikai maršruts, bet arī tas, kas kur atrodas un ko konkrētais pircējs parasti izvēlas. Ar Juri viņi paši sevi jokojot sauc par «rūdītiem kadriem». Sestdienās Irēnas darba diena beidzas ap trijiem pēcpusdienā, un tā viņai šķiet gandrīz vai atpūta. Pārējās dienās mājās tiek ap pieciem, sešiem, bet reizēm tikai pusastoņos vakarā.

«Mana maize» un čipsi tantēm

Autoveikals ir īsts veikals uz riteņiem. Tajā ir ledusskapji un saldētava, taču vieta, protams, ir ierobežota. Līdzi tiek ņemtas tās preces, kas cilvēkiem nepieciešamas, visbiežāk – maize, gaļas izstrādājumi, olas, makaroni, dārzeņi, cukurs, sāls, kafija, tēja, saldētas zivis, frī kartupeļi un citas pārtikas preces. Ir arī ikdienai nepieciešamas saimniecības lietas – tualetes papīrs, virtuves dvieļi, švammītes, veļas pulveris, ziepes, zobu pasta, šampūns, darba cimdi.

Sortimenta izvēlē liela nozīme ir pašiem pircējiem. Irēna mēģina vienu vai otru jaunu preci un skatās, kā cilvēki to novērtē. Ja patīk un regulāri pērk, tā paliek sortimentā. Ja ne, meklē ko citu. Vecākā gadagājuma pircēji lielākoties ir uzticīgi savām pārbaudītajām vērtībām. Viņi Irēnai nesaka konkrētu produkta nosaukumu – viņi prasa «manu maizi», «manu desu», «manas konfektes» vai «manus cepumus». Un Irēna zina, kas ar to domāts.

To, cik daudz šādas nerakstītas informācijas glabājas pārdevējas galvā, reiz ļoti labi izjutusi veikala saimniece Līga. Kad Irēnu vajadzējis aizvietot, pircējas pienākušas pie busa un prasījušas «manu maizi», «manu gaļu» un «manas konfektes». Līga bijusi izmisumā – viņai taču neesot preces ar nosaukumu «mana». Irēnai tas šķiet pašsaprotami, jo viņa zina katra pastāvīgā pircēja paradumus.

Gadu gaitā bijuši arī pārsteigumi. Viens no tiem – senioriem ļoti garšo čipsi. Sākumā Irēna tos īpaši nav ņēmusi līdzi, taču viens cilvēks paprasījis, pēc tam otrs un trešais. Beigās saimnieks busā pie sienas piestiprinājis speciālu grozu, jo čipsu pakas nedrīkst saspiest. Tagad Irēna jau labi zina, kuras šķirnes tantēm garšo visvairāk.

Arī saldējums nav tikai vasaras prece. To pērk visu gadu. Vienam vajag vafeļu glāzītē, citam tikai kastītē.

Ko nevar paņemt līdzi, to pasūta

Ņemot vērā, ka busā nevar ievietot visu iespējamo, svarīga autoveikala darba daļa ir individuālie pasūtījumi. Irēnai ir plānotājs, kurā tiek pierakstīts, kam, kurā vietā un kurā dienā kas jāatved. Galvā to visu paturēt neesot iespējams.

Birzgales veikalam ir arī savs konditorejas cehs, tāpēc cilvēki pasūta kūkas, saldos un sāļos kliņģerus. Tomēr jāņem vērā praktiskie apstākļi. Ja karstā vasaras dienā ledusskapis busā jau pilns un kūku droši ievietot nevar, Irēna to izskaidro un kopā ar pircēju meklē citu risinājumu. Varbūt kūkas vietā der kliņģeris.

Ļoti daudz tiek vesta arī dzīvnieku barība. Irēna pat novērojusi, ka daļa senioru saviem kaķiem un suņiem tērē vairāk nekā paši sev. Tam ir arī saprotams iemesls – vientuļam cilvēkam mājdzīvnieks bieži ir tuvākais ikdienas biedrs.

Cilvēki ir pieraduši arī paši piezvanīt. Ja kāds konkrētajā dienā brauc pie ārsta vai atrodas slimnīcā, viņš paziņo, lai autoveikals pie mājas lieki nebrauc. Citreiz, gluži pretēji, rodas jauna pieturvieta. Cilvēks aiziet pensijā, sāk vairāk dzīvot laukos, vairs nevada automašīnu vai vienkārši sarēķina, cik izmaksā speciāls brauciens uz pilsētu pēc pārtikas. Tad atklājas – autoveikals ir ļoti ērts.

Savulaik Irēna vienā Birzgales maršrutā intereses pēc saskaitījusi, cik reižu dienā iekāpj un izkāpj no busa. Sanākušas 72 reizes. Tagad pircēju laukos ir mazāk, taču pats darbs tādēļ nav kļuvis viegls.

Autoveikala nepieciešamību apliecina arī situācija Ciemupē, kur pārtikas veikala vairs nav. Tur pie busa tagad nāk kundzes ar staigāšanas ratiņiem. Viņām svarīgi, ka var pašas aiziet līdz autoveikalam un izvēlēties to, ko gribas, nevis gaidīt, kad kāds radinieks no pilsētas atvedīs, ko būs izvēlējies pats. Ja kādas preces nav, to var pasūtīt nākamajai reizei.

Ja cilvēks neiznāk, nevar vienkārši aizbraukt tālāk

Divdesmit septiņos gados Irēna savus regulāros pircējus ir iepazinusi tik labi, ka zina ne tikai viņu iepirkšanās paradumus. Ja cilvēks vienmēr noteiktā laikā iznāk pie autoveikala, bet kādu dienu viņa nav, tas var būt signāls, ka ir kaut kas noticis.

Nesen tā bijis ar kādu vīru, kurš pavasarī pārcieta insultu un kļuva vārgāks. Autoveikals ieradies, bet viņš nav nācis ārā. Irēna šoferim pateikusi – jāiet paskatīties, kas noticis. Mājas virtuvē vīrs atrasts pie galda ar grāmatu. Viņš bija miris. Irēna saka – diemžēl gadu gaitā tādu gadījumu bijis ne viens vien.

Kādā ļoti aukstā ziemas dienā viņa ieradusies pie kundzes, kura dzīvoja viena. Durvis bijušas aizslēgtas, bet no mājas iekšpuses dzirdams troksnis. Irēna saukusi saimnieci vārdā un jautājusi, vai viņai kaut ko vajag no autoveikala. No iekšpuses atskanējusi balss: «Vai Dieviņš ar mani runā?»

Izrādījies, ka sieviete koridorā nokritusi un pēc agrāk pārciestas gūžas operācijas pati vairs nespēj piecelties. Durvis no ārpuses atvērt nevarēja. Irēna zināja, kas ir kundzes meita, un sāka viņu meklēt. Meita ar vīru atbraukusi ar otru atslēgu un mammu piecēlusi. Aukstajā koridorā kundze viena pati ilgi nebūtu izturējusi.

Irēna uzsver – ja redzētu, ka cilvēkam vajadzīga palīdzība, viņa vienkārši nespētu aizbraukt tālāk. Ja zina piederīgos, zvana viņiem; ja nezina, mēģina atrast citu palīdzību. Pati gan nevēlas savu rīcību saukt skaļos vārdos par sociālu misiju. Viņas skaidrojums ir daudz vienkāršāks: tā ir cilvēcība, un nav svarīgi, vai tas, kuram jāpalīdz, staigā vai guļ, vai ir turīgs, trūcīgs, ar labiem vai sliktiem ieradumiem.

Veikala saimniece Līga Balode gan neslēpj – viņasprāt, autoveikals pilda ļoti nozīmīgu sociālu funkciju. Viņa atceras kādu nedzirdīgu un nerunājošu kundzi, kuru Irēna pazīst gadiem un prot saprast arī pēc lūpu kustībām. Kad kundzei nomira dēls, viņa pati nevienam nevarēja piezvanīt un izstāstīt notikušo. Irēnas ierašanos viņa gaidījusi kā iespēju beidzot kādam pastāstīt savu nelaimi. Irēna pēc tam palīdzējusi sazināties ar pašvaldību, lai nepieciešamās lietas varētu kārtot tālāk.

Agrāk, kad Birzgalē vēl bija aptieka, Irēna mēdza tantēm nopirkt un aizvest vajadzīgās zāles. Ja kādam bija jānogādā vēstule uz pastu, arī to viņa paņēmusi līdzi. Tagad dzīve ir mainījusies – aptieku un pasta pieejamība vairs nav tāda pati, mainījušies arī noteikumi. Tomēr pati doma nav mainījusies: ja cilvēks lūdz palīdzību un Irēna var palīdzēt, viņa nepaliek malā.

Ne velti 2022. gadā, neilgi pirms savas 60 gadu jubilejas, Irēna saņēma Ogres novada apbalvojumu «Ogres gada novadnieks» par īpašiem nopelniem novada sabiedriskajā un sociālajā darbā. Apbalvojums tagad mājās atrodas pie sienas. Viņa atzīst – tas silda sirdi.

Reizēm svarīgākā ir saruna

Viena no smagākajām autoveikala darba pusēm ir cilvēku vientulība. Irēna saka – pircēji viņai stāsta ļoti daudz, reizēm tā, it kā viņa būtu ģimenes locekle.

Kāds vīrs pēc sievas nāves bija palicis viens jaunā lauku mājā. Viņš zināja, ka autoveikals piebrauks vienu reizi nedēļā, un katrai Irēnas vizītei bija sagatavojis kādu paša sacerētu dzejolīti. Reiz viņš atzinies: «Irēnīt, vai jūs zināt, ka jūs esat vienīgais cilvēks, ar ko es sarunājos četras reizes mēnesī? Otrs cilvēks vienreiz mēnesī ir pastnieks…»

Kad nomira šī vīra sieva, atvadu ceremonija notika tieši autoveikala reisa dienā. Sākumā kaimiņiene piezvanījusi un lūgusi tajā laikā pie mājas neapstāties. Pēc brīža zvans atkārtojies – saimnieks tomēr ļoti vēloties, lai autoveikals piestāj. Irēna domājusi, ka varbūt tik svarīgā dienā steidzami kaut kas nepieciešams.

Pie mājas gaidīja pats vīrs, bērni un mazbērni. Viņi gribēja pateikt Irēnai paldies par to, ka daudzus gadus viņa bijusi svarīgs cilvēks abu vecāku dzīvē. Irēna atceras, ka tajā brīdī jutusi – pamats zem kājām pazūd.

Taču šajā darbā nav tikai skumju. Ir arī cilvēki, kuri dod spēku. Viena pircēja, kura cīnās ar smagu slimību un pēc ķīmijterapijas jūtas ļoti vāja, katru nedēļu tomēr atnāk pie autoveikala. Vispirms izstāsta Irēnai, kā jūtas, un pēc tam paziņo, ka bez «vienas trakās anekdotes» viņu projām nelaidīšot. Tad sākas anekdošu šovs. Irēna viņu sauc par pozitīvu bumbu – cilvēku, kurš ļoti smagā laikā nav pazaudējis ne sevi, ne spēju pasmieties. Tas dod spēkus abām.

Īpašs prieks ir arī tad, kad vasarās pie busa ierodas jaunas māmiņas ar bērniem. Viņas pašas savulaik, būdamas mazas, pie vecmāmiņām laukos gaidījušas Irēnas autoveikalu, lai nopirktu saldējumu un našķus. Tagad līdzi nāk jau nākamā paaudze.

Brīvdienā – virtuve, bērni un seši mazbērni

Jau kopš bērnības viņa zinājusi, ka vēlas strādāt ar cilvēkiem. Bērnībā bijušas divas profesijas, kuras vilinājušas: ārste vai pārdevēja. No domas par ārsta profesiju atteikusies, kad profesionālās orientācijas nedēļā pusaudžus aizveda uz slimnīcu un parādīja operāciju. Redzētais viņai bijis par smagu.

Palika otra izvēle – pārdevējas darbs. Šodien Irēna ir pārliecināta, ka atradusi savu vietu. Viņa vairākkārt atkārto – savu darbu patiešām mīl. «Es ļoti mīlu šo darbu. Ļoti, ļoti. Ar sirdi un dvēseli esmu savā darbā. Es nesaprotu, un laikam man nav lemts saprast, cilvēkus, kuri vienaldzīgi izturas pret darbu, ko dara,» saka Irēna.

Ar autoveikalu savijušies arī pašas dzīves smagākie posmi. Pēc vīra nāves Irēnai nācies pieņemt ļoti sāpīgu lēmumu – pārdot abu māju. Pēc emocionāli smagas nakts nākamajā rītā viņa piedzīvojusi insultu. Darbā jau sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, brīdinājusi gan Līgu, gan šoferi Juri, tomēr devusies reisā. Pie pirmās mājas Irēna vairs nav spējusi parunāt, un neatliekamā palīdzība viņu no Madlienas pagasta aizvedusi uz slimnīcu.

Tad apkārtējie īpaši labi sapratuši, cik daudz no autoveikala darba nav ierakstāms vienkāršā instrukcijā.

Dzīvē Irēnai nācies zaudēt arī citus tuvus cilvēkus. Viņa aprūpējusi smagi slimo māsu un vēlāk mammu, kura pēc insulta kļuva kopjama. Lai spētu mammu pienācīgi aprūpēt, Irēna pat izgājusi apmācību, kā gulošu cilvēku pareizi kustināt un apkopt. Iespējams, arī pašas dzīves pieredze ir viens no iemesliem, kāpēc viņa tik labi saprot tos cilvēkus, pie kuriem brauc.

Irēnai ir grūti vienkārši sēdēt mierā. Svētdiena un pirmdiena ir brīvdienas, tomēr reizēm vienā no tām viņa tik un tā aiziet uz veikalu safasēt konfektes vai cepumus nākamajai darba nedēļai. Viņa pati smejas, ka brīvdienas īsti nemīlot – vajagot kaut ko darīt.

Vismīļākais vaļasprieks ir virtuve. Svētdienās pie Irēnas nāk bērni un mazbērni, un tad top pusdienas, našķi un dažādi gardumi, tostarp biezpiena pankūkas. Irēnai ir trīs meitas un seši mazbērni – četri puiši un divas meitenes. Vecākajiem mazdēliem, dvīņu puišiem, jau ir 24 gadi, taču vecmāmiņas gatavotais joprojām ir īpašs. Abi jau laikus interesējoties, kurš kādreiz mantos viņas ar roku rakstīto pavārgrāmatu.

Irēnai ir savs noteikums arī mazbērnu audzināšanā – par ēdienu nedrīkst uzreiz pateikt: «Fui, es to neēdu.» Vispirms kaut mazliet jāpagaršo, un tikai tad drīkst izlemt, vai patīk.

Arī pašas attieksmē pret dzīvi jūtama vēlme nepadoties. Irēna atceras vectēva teikto – ar asarām un nokārtu degunu dzīvē tālu uz priekšu netiksi un ne sev, ne citam nepalīdzēsi. Labāk iet ar smaidu.

Tas gan nenozīmē, ka viņa pārdzīvoto nelaiž sev klāt. Tieši otrādi – daudzu pircēju stāstus Irēna ļoti pārdzīvo. Mājās reizēm apsēžas un viena pati izraudas. Kad izraudājusies, atkal sakopo spēkus un dodas tālāk.

Spēku dod arī dziedāšana Birzgales sieviešu korī «Pērles» un spēlēšana Birzgales amatierteātrī «Laipas».

Jāspēj sevi uzturēt

Autoveikala cilvēciskā nozīme nemaina faktu, ka ekonomiski tam jāspēj pastāvēt. Līga Balode stāsta – jāmaksā par degvielu, busa uzturēšanu un vinjeti, par pārdevējas un šofera algām un nodokļiem. Tāpēc autoveikala cenas nevar būt tādas pašas kā lielā veikalu tīklā.

«Bagāti neesam palikuši, bet arī nogrimuši neesam,» viņa atzīst. Plašai attīstībai vai paplašināšanai līdzekļu neesot, taču uzņēmums turpina strādāt.

Ar straujo cenu kāpumu ikdienā saskaras arī Irēna. Viņai reizēm šķiet, ka cenu zīmes jāmaina nepārtraukti. Vienu dienu piegādātājs atved maizi vai pienu par vienu cenu, bet pēc dažām dienām tā pati prece jau maksā vairāk. Pircēji, kuri bieži dzīvo no nelielas pensijas, to, protams, izjūt ļoti asi.

Irēna gan atgādina – arī busiņš nebrauc par velti. Reizēm cilvēki sūdzas, ka kāda prece autoveikalā maksā dārgāk nekā pilsētas veikalā. Īpaši tas attiecas uz alkoholiskajiem dzērieniem, kuriem uzņēmums necenšas uzturēt minimālu uzcenojumu, jo tā nav pirmās nepieciešamības prece. Ja kāds par cenu protestē, Irēna mēdz ieteikt braukt uz centru, kur būs lētāk. Kad pretī saņem jautājumu, cik maksās aizbraukt, viņa atbild: kāpēc lai pircēja brauciens maksātu, bet autoveikala brauciens ne?

Līga uzsver – no malas reizēm grūti novērtēt, cik nozīmīgs šis pakalpojums ir cilvēkiem. Jaunam un veselam cilvēkam ar automašīnu var šķist savādi, ka vēl pastāv veikali uz riteņiem. Taču pietiek salauzt kāju vai sasniegt vecumu, kad vairs nevar aiznest pārtikas somu no autobusa pieturas, lai viss izskatītos citādi.

Autoveikala nozīmi īpaši parādīja arī «Covid» laiks, kad cilvēki bija priecīgi, ka nepieciešamo var nopirkt pie busa un nav jādodas uz lielu veikalu. Arī pēc nesenās vētras, kad daudzviet nebija elektrības un sakaru, autoveikals savās darba dienās turpināja maršrutus.

Par autoveikala nākotni Irēna runā bez ilūzijām. Viņasprāt, tuvākos piecus gadus šāds pakalpojums cilvēkiem noteikti vēl būs vajadzīgs. Kas notiks tālāk, atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku laukos paliks.

Maršruti daudzviet sarūk. Vecie cilvēki aiziet, mājas paliek tukšas vai kļūst par vasaras īpašumiem. Ja kādā tālā vietā būs palikuši tikai viens vai divi cilvēki, ekonomiski nebūs iespējams mērot simtiem kilometru tikai viņu dēļ. Degvielas izmaksas nevar pieskaitīt viena pircēja maizes klaipam.

Arī pašai Irēnai tuvojas pensijas vecums, taču doma vienā dienā vienkārši pārtraukt braukt viņai šķiet sveša. Ja veselība ļaus un Līga ar Andri veikalu turpinās, Irēna vēlas strādāt tālāk. Viņa pati nespēj iedomāties – kā tas būtu, ja vairs nebrauktu pie saviem tantukiem un onkulīšiem, jo viņi taču gaidīs!

Lasāmgabali