Āboliņš stāsta par teātri un grāmatām, Minhenē pavadītajiem gadiem, savu visai atturīgo draudzību ar jaunajām tehnoloģijām un neparastu tikšanos ar ieslodzītajiem Rīgas Centrālcietumā. Uz jautājumu, kas cilvēkam palīdz saglabāt dzīvesprieku, aktieris atbild: «Kamēr cilvēks spēj priecāties un brīnīties, viņš dzīvo. Kad pārstāj – vien eksistē.»

Biedrība «Viedums» Jumpravā darbojas otro gadu, rīkojot gleznošanas un sporta nodarbības, meistarklases, tikšanos ar dažādu jomu speciālistiem un citas aktivitātes. Uz Jumpravu tiek aicināti arī sabiedrībā pazīstami cilvēki – iepriekš te viesojušies aktieri Vilis Daudziņš un Zane Daudziņa. «Cilvēki ļoti grib šādas tikšanās,» atzīst biedrības vadītāja Krūkle. «Aicinām tos, kuri pašiem patīk!» Gundars Āboliņš pazīstams vairākām paaudzēm – gan no kino un teātra, gan radio. «Vai tad ir kāds, kurš nav redzējis šo aktieri filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā»? Un viņa Sančo Pansa Jaunajā Rīgas teātrī ir fantastisks!» savu izvēli jumpraviešus iepazīstināt ar šo aktieri pamato Krūkle. Iespēju rīkot pasākumu devusi arī dalība pašvaldības projektu konkursā «R.A.D.I. Ogres novadam», kurā biedrībai izdevies piesaistīt finansējumu.
Iepazīstinot ar vakara viesi, Krūkle talkā ņēmusi mākslīgo intelektu, kas Āboliņu raksturoja kā aktieri, tulkotāju, radio cilvēku un aizrautīgu literatūras lasītāju. Pats aktieris pret mākslīgo intelektu gan izturas rezervēti. «Vienmēr ir patīkami dzirdēt labus vārdus no dzīva cilvēka. Man interesantākas ir dzīvu cilvēku domas, zināšanas un pieredze,» viņš saka. Arī tehnoloģijas kopumā Āboliņš izmanto visai pieticīgi. No sociālajiem tīkliem – vien Facebook, bet telefonu galvenokārt lieto zvaniem, īsziņām un Waze, pavisam nedaudz arī fotografēšanai. No tehnoloģiskajiem jaunumiem viņa ikdienā ienācis gudrais pulkstenis, ko aktieris iegādājies pēc ārsta ieteikuma. No tā iespējām gan izmantojot vien nelielu daļu, tostarp norēķinus veikalā. «Esmu tāds vecmodīgs cilvēks, kuram patīk dabiskas lietas. Tas nav rakstīts Vikipēdijā, tāpēc es jums to stāstu,» viņš joko. Āboliņš augstu vērtē to, kas izturējis laika pārbaudi, jo laiks, viņaprāt, ir visstingrākais soģis.
No bērnības radio līdz 49. sezonai teātrī
Saruna aizved arī līdz bērnības dienām. Kāda klausītāja zālē apvaicājas, kā tad toreiz gājis ar pieckapeikām, un Āboliņš atceras, kā bērnībā kopā ar puikām tās licis uz dzelzceļa sliedēm. No pieckapeikām saruna nemanot nonāk līdz pensijai. «Es esmu pensionārs, starp citu. Šodien man ir pensijas diena – cik labi, ka atgādinājāt par pieckapeikām!» viņš smejas. Arī gaiši pelēkie mati esot dabiski – varētu jau nokrāsot un varbūt izskatītos solīdāk, taču, kā noprotams, tas aktierim nav īpaši svarīgi.
Āboliņš atgādina, ka teātrī aizvada jau 49. sezonu, bet nākamā būs piecdesmitā. Kino viņš darbojas kopš 1977. gada, savukārt attiecības ar radio sākušās jau bērnībā. Savā pirmajā Latvijas Radio lomā viņš bijis mazs puisītis Ģiģis, kuram sapnī meitene stāsta Kārļa Skalbes pasaku «Kaķīša dzirnavas». Tagad radio atkal ieņem nozīmīgu vietu aktiera ikdienā – kopā ar žurnālisti Ingvildu Strautmani viņš veido «Radio mazo lasītavu», kurā lasa grāmatu fragmentus un sarunājas ar autoriem, tulkotājiem un izdevējiem. «Cik daudz grāmatu esmu lasījis! Bet izlasījis gan neesmu tik daudz. Esmu liels lasītājs, bet švaks izlasītājs – nesanāk laika,» viņš ironizē. Ar grāmatu ieteikšanu citiem Āboliņš gan esot piesardzīgs – tas esot gandrīz tikpat riskanti kā ieteikt izrādi, jo katram pašam jāgūst savs iespaids. Reiz kāds klausītājs viņam stāstījis, ka radio dzirdējis Āboliņu tik «garšīgi» lasām, ka tūdaļ devies uz grāmatnīcu un nopircis lasīto grāmatu. Taču, sācis lasīt pats, secinājis – «pilnīgs sūds». «Es pēc tam jutos nedaudz vainīgs,» smejas aktieris. Savukārt tam, ko viņš pats lasa vai spēlē, noteikti esot «jāgaršo»: «Lomā jāatrod kaut kas, kas tev pašam garšo. Ja tev garšo, tad arī līdz skatītājam aizies tā garšas sajūta. Ja pašam ir interesanti, arī skatītājam būs. Tas var pielipt – tāpat kā žāvas.»
Sarunas laikā atklājas vēl kāds mazāk zināms fakts no Āboliņa biogrāfijas – Latvijas Universitātē viņš studējis sabiedrības vadību, ko pats ar smaidu nodēvē par «augstākajiem deputātu kursiem». Aktieris vēlējies sistematizēt dzīves laikā uzkrātās zināšanas un labāk izprast, kā darbojas valsts un pašvaldības, mikroekonomika un makroekonomika, kā tiek veidotas prognozes. Studijas viņš noslēdzis ar maģistra grādu. Sarunā atklājas arī tas, ka aktiera profesija Āboliņu ģimenē turpinās nākamajā paaudzē – viņa krustmeita, brāļa meita Anna Nele Āboliņa, ir Valmieras teātra aktrise. «Ar to saindējas, un tas tik ātri nepāriet,» Āboliņš joko, piebilstot, ka līdzīgi ir arī ārstu, mūziķu un citu profesiju ģimenēs, kur izvēlētais ceļš nereti pāriet no paaudzes paaudzē.
Āboliņš un Joahims Meierhofs
Pēdējos gados nozīmīgu vietu Āboliņa darbā ieņēmusi tulkošana. Agrāk viņš tulkojis un rediģējis tekstus galvenokārt teātrim, bet tagad iznākuši arī vairāki grāmatu tulkojumi. Īpaša saikne izveidojusies ar vācu aktieri un rakstnieku Joahimu Meierhofu, kuru Āboliņš iepazinis arī personīgi un iztulkojis trīs viņa autobiogrāfiskā cikla grāmatas. Abus savā ziņā saista arī Minhene – Meierhofs tur Oto Falkenberga skolā apguvis aktiera profesiju, bet Āboliņš vēlāk vairāk nekā trīs gadus strādājis teātrī līdzās šai skolai. Vienā no grāmatām Meierhofs apraksta studiju laiku, kad dzīvojis pie vecvecākiem, viņu savdabīgo ikdienu, nemainīgos rituālus un dīvainības. Vairākus fragmentus Āboliņš lasa arī Jumpravas publikai, un te var labi sajust, ko viņš iepriekš domājis ar «tekstu, kas pašam garšo». Meierhofa valoda Āboliņa lasījumā atdzīvojas, un zālē ik pa brīdim skan smiekli. Pēc lasījumiem saruna turpinās ar klausītāju jautājumiem.
Jautā skatītāji, atbild Gundars Āboliņš
– Vai, jūsuprāt, gadu gaitā ir mainījusies skatītāju uztvere? Vai šodien teātrī cilvēks meklē kaut ko citu nekā pirms 20 gadiem?
– Uztvere noteikti ir mainījusies, tāpat kā mēs paši un dzīve. Cilvēki uz teātri nāk dažādu apsvērumu dēļ, bet ir viena lieta, no kuras, manuprāt, var iegūt visvairāk, – līdzpārdzīvojums. Tu spēj kādam just līdzi, par kādu pārdzīvot, drusku pasmieties, drusku paraudāt un par kaut ko būt pārsteigts. Neko vairāk nevajag. Izpausmes mainās, bet būtība nemainās – spēja just līdzi un līdzpārdzīvot.
– Jūs mēdz dēvēt par gardēdi. Kāda ir jūsu ideālā recepte labam garastāvoklim?
– Gardēdis – tas ir pārspīlēti. Bet, jā, man patīk gatavot un man patīk gards ēdiens. Ideālu recepti labam garastāvoklim gan nevaru dot. Katram jāatrod savējā. Runājot par ēšanu, pirms izrādes daudz neēdu, taču, ja izrādes laikā uz skatuves ir kas ēdams, iespēju var izmantot. Bet pēc izrādes, vēlu pārbraucot mājās, izcepu divas olas ar šķiņķi. Jā, ļoti neveselīgi.
– Aktiera profesijā noteikti gadās dažādi pārpratumi un smieklīgi brīži. Vai ir kāds, kuru joprojām atceraties?
– Ir viena lieta, ko es nemāku – pēc aicinājuma atcerēties kaut ko smieklīgu. Tādas lietas rodas spontāni. Es arī nesaprotu tos šovus, kur kāpj uz skatuves un stāsta jokus. Ja kaut kas ienāks prātā – izstāstīšu.
– Jums bijis daudz spilgtu lomu teātrī un kino. Vai ir kāda, kas «pielipusi» un kuru bijis grūti atstāt aiz teātra durvīm?
– Lomām teātra durvis nav šķērslis. Katra loma, ja tai esi no sirds piegājis, tajā dzīvojis un strādājis, atstāj tevī zināmu nospiedumu. No tā nemaz nevar atbrīvoties. Ceļā no darba uz mājām tas, protams, diezgan ātri pāriet, bet kaut kāds nospiedums tavā raksturā paliek. No visām lomām.
– Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, lai cilvēks ar gadiem saglabātu dzīvesprieku un dzirksteli acīs?
– Manuprāt, svarīgākais ir nebeigt brīnīties par visu. Kamēr cilvēks ir spējīgs brīnīties, viņš dzīvo. Kad viņš pārstāj brīnīties, viņš turpina eksistēt. Dzīve ir tikmēr, kamēr cilvēks spēj priecāties un par kaut ko brīnīties.
– Vai jums bijusi kāda īpaši neparasta tikšanās ar skatītājiem ārpus teātra?
– Reiz kādā pasākumā mani uzrunāja Rīgas Centrālcietuma sociālā darbiniece un jautāja, vai es nevarētu atnākt aprunāties ar ieslodzītajiem. Es piekritu un pēc kāda laika tiešām saņēmu zvanu. Aizgāju uz Centrālcietumu, kur bija pat izlikts plakāts: «Ieslodzītajiem un darbiniekiem tikšanās ar aktieri Gundaru Āboliņu». Sākumā īsti nezināju, ko viņiem stāstīt, bet pamazām sākās saruna un jautājumi. Toreiz sapratu, ka viņiem svarīgs bija jau pats fakts, ka kāds cilvēks no brīvības ir atnācis pie viņiem.
Noslēdzoties sarunai, Krūkle pateicas viesim un atzīst – Jumpravā aktieri labprāt satiktu vēlreiz: «Mums praktiski viss patīk, ko jūs darāt.» «Gandrīz!» aktieris ar smaidu precizē. Pie Āboliņa dodas arī klātesošie, pasniedzot ziedus un pateicoties par viņa darbu. Arī par šo tik ierasto vārdu aktierim ir savs sakāmais: «Paldies ir ļoti ietilpīgs vārds. Tas sastāv no diviem – palīdzi Dievs. Tas ir ļoti dziļš un bagāts vārds.» Tā arī vakars noslēdzas – ar ziediem, paldies, fotografēšanos un prieku par iespēju Āboliņu satikt tepat Jumpravā.

Lasāmgabali