Atkal tā reize, kad vieglāk spriest no personīgās pieredzes. Tikko biju sācis strādāt par skolotāju. Skolotājam tolaik ļoti uzticējās, un priekšniecībai neinteresēja tavs diploms kabatā, bet gan tas, ko tu vari. Nē, nē – vēlāk ieguvu arī augstāko pedagoģisko izglītību LU un joka pēc izpelnījos arī maģistra godu… Bet ne par to!
Jābūt pa īstam
Drauga Jāņa ģimenē auga sešgadīgi dvīņubrāļi Māris un Arnis. Saprotams, ka tāds jauneklīgs skolotājs ātri kļuva par bērnu apbrīnu un lielo draugu. Kādu reizi Māris ar interesi izprašņāja: «Andronkuli! Kāpēc bērnudārza audzinātājas, aukles ar mums runā tā kā ar lellēm – uķi, puķi, nu, nu, puisīti, mīļumiņ! Visur grupiņas, klasītes, kājiņas, pēdiņas, biksītes, sandalītes, karotītes, lāpstiņas, smiltiņas…» Citā reizē: «Redzi, uztaisījuši mums pagalmā kaut ko tādu, ko tikai muļķis varētu noturēt par automašīnu. Viņi nekad nav redzējuši īstu automobili? Būtu atvilkuši no darbnīcām īstu auto kabīni ar stūri, kloķiem!» Atcerējos savus zaļoksnējos gadus, un tieši tas pats. Kopā ar kaimiņu puikām taisījām koka plintes, spēlējām kariņu. Milzu ozolā iebūvējām štābu un galotnē novērošanas torni. Nekādu joku, viss bija pati nopietnība: izlūki devās uz ienaidnieka apmetni grants karjerā. Tumsas aizsegā klusi, klusi ielencām apmetni un, izmantojot pēkšņumu, saņēmām visus gūstā. Paši bijām savas izdomas karavīri ar pielāgotām strēlnieku formām, pašdarinātiem stroķiem un cēlu sirdi krūtīs. Politika neeksistēja, bijām tikai mūsējie un pretinieki. Aizrautīgi, kvēli, drosmīgi un gatavi kaujā krist. Pa īstam. Arī sportā viss pa īstam. Kad skolā jau mācīju sportu, pirku skolas izlasei kreklus, šortus, bet bērni stingri pieteica: «Skolotāj, tikai tādus, kādi ir «Radiotehniķim», «Vefiņam», tos puķainos ar zaķīšiem, vabolītēm uz krūtīm – mugurā nevilksim! Lai ir pa īstam, mēs taču arī esam īsti sportisti?
Skolā kā dzīvē
Skolmeistarošanas sākumā biju 21 gadu vecs. Pirmajā vasarā pie Ķeipenes vecās skolas ierīkoju volejbola un basketbola laukumus. Vietējie galdnieki no ēvelētiem dēļiem sameistaroja basketbola vairogus, statīvus, nopirkām grozus un jau rudenī sarīkojām sporta svētkus! Zināju, ka nekādi vārdi neaizstāj personīgo piemēru. Kopā ar audzēkņiem trenējāmies īsti: ziemā paši ierīkojām 2, 3 un 5 km trases. Nekas te nav izdomāts: šķita, ka mājās nesēž neviens, katrs centās izpildīt trenera norādījumus, cik katram jānoslēpo. Rūpīgi slīpējām soļu tehniku, apguvām slēpju ieziešanas mākslu. Kuriozs. Krēslotā vakarā pa distanci joņoju pats. Pēkšņi, kas tad tas? Nāsīs iesitas jau pagaisušu cigaretes dūmu smārds. Pietuvojos vainīgajam, kas i nemēģināja liegties. Paskaidroju: «Redzi, nesen rajona čempionātā tev bija 4. vieta, pēdējos mačos paliki sešpadsmitais, saproti, kāpēc?» Ar to pietika, lai palaidņa censonis tiktu līdz vairākām godalgotām vietām rajonā. Tas bija milzu sporta fenomens, kad neviens nebija jāspiež. Tolaik bija jākārto tās GDA normas, kas mūsu zeņķiem un skuķiem bija smieklu lieta. Kāpēc tādi ievadi?
Jāaug par karavīriem!
Ja godīgi, nesaprotu! Valsts aizsardzības dienestā sūdzas par jauniešu vājajām fiziskajām spējām. Kas tas ir? Nu, jā, toreiz bija citi laiki, un lauku bērni smagi strādāja – pie biešu ravēšanas, pie siena un daudzos mājas darbos, tur arī radās tas krampis! Bija apbrīnas cienīgi entuziasti: skolēni 3 reizes nedēļā trenējās sporta spēlēs, pašiem bija maza, pielāgota fitnesa zālīte. Joprojām dzīvi divi skolas rekordi: Gints un Gvido pie stieņa pievilkās katrs 28 reizes! Viņu tēvs bija prasīgs: pie mājām 2 pievilkšanās stieņi, līdztekas, tāllēkšanas bedre. Sporta stundās ierindas mācība bija lielā cieņā. Saņēmu pateicības vēstules no armijas čaļiem, kur mūsu puiši bija paraugs citiem. Jaunajos laikos ierosināju turpināt vecās pionieru ierindas skates, kuras pārsaucām par Parādes svētkiem. Puiši atsaucās visi kā viens. Taktiski ieminējos meitenēm, ka varbūt bez viņām? Kas par protesta vētru! Ko, bez mums?! Mēs sliktākas? Par ko runa? Entuziasmu klāt neviens nenesīs? Jaunieši, stājieties Jaunsargos! Vairāki mūsu bijušie skolēni ir NBS virsnieki – laba parauga cienīgi! Sporta skolotāj, tev jāaudzina spēcīgi, drosmīgi karavīri. Neplātos! Ja būtu 10 gadus jaunāks, atkal ietu zemessargos, kur mācībās jābūt tik grūti, lai viegli kaujā.
