Šī ir «Daugavas Vanagu» Centrālās valdes priekšsēdētāja Aivara Sinkas atziņa – kolaboracionisms ir pelēks. Ogrē nesen tikās Latviešu karavīru un politiski represēto apvienību vadītāji, lai pieņemtu publisku paziņojumu Saeimai «Par sarkanbaltsarkanā vairodziņa ar uzrakstu «Latvija» lietošanu publiskajā telpā», nosodot tā dēvēšanu par nacisma simbolu. Runa ir par Otrajā pasaules karā vācu pusē dienējušo latviešu karavīru uzšuvi, ko iecerēts iestrādāt Ogrē iecerētajā pieminekļu ansamblī. Ar nedaudziem izņēmumiem latvieši pēc kara netika tiesāti kā kara noziedznieki, jo vācu okupācijas armijā tika iesaukti kā okupētas teritorijas iedzīvotāji, kas ir pretrunā starptautiskajām konvencijām. Kā sarunā ar OVV atzīst Aivars Sinka, tolaik latviešiem nemaz nebija citas izvēles: «Ja gribi cīnīties pret krieviem, kolaborē ar vāciešiem.» Un latvieši cīnījās. Līdz vācu okupācijas režīmu nomainīja padomju vara. Daži aizgāja mežā un turpināja cīnīties ar ieročiem rokās. Daudzi aktīvi pieslējās komunistiem, taisīja karjeras, slavēja Ļeņinu un sūtīja uz Sibīriju tos, kuri neslavēja. Bet lielākā daļa samierinājās un vienkārši turpināja dzīvot. Pēc valsts neatkarības atgūšanas kažoki atkal tika mainīti, un kaismīgi komunisti pārtapa neatkarības atbalstītājos. Lustrācija nenotika, un šodien viņi ir turpat, kur agrāk, – ar ordeņiem, amatiem, godu un cieņu. Tikai vecāki.

Publicista Lato Lapsas skandalozā izstāde «Kolaboracionisms un kolaboranti» šo problēmu aktualizēja. Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Tālis Veismanis joprojām jūtas satriekts par Ogres kodolpatvertnē redzēto: «Man bija tāds kauns redzēt savus studiju biedrus! Es skatos uz tiem cilvēkiem un domāju, kas aiz viņiem stāv.» Un jautājums ir precīzs – vai tie, kuri tolaik sadarbojās ar krievu okupācijas režīmu, arī tagad gaida atnākam krievu tankus.

Starptautiskā situācija pašlaik ir sprādzienbīstama, un gadījumā, ja tiešs konvencionāls karš skars arī mūs, būs izšķiroši svarīgi atšķirt savējos no nodevējiem, pretošanās dalībniekus no kolaborantiem. Par tiem, kuri karos, viss skaidrs. Bet ne visi aizstāvēs Latviju ar ieročiem rokās. Kā jārīkojas, lai nekļūtu par kolaborantu, neviens normatīvais akts skaidri nepasaka.

Ko saka likums

Tiesības un pienākums pretoties iebrucējam ir ikvienam Latvijas iedzīvotājam. To noteic Nacionālās drošības likuma 25. prim pants. Taču ar būtisku atrunu, ka sadarboties tomēr drīkst gadījumos, ja «atteikums sadarboties apdraud personas vai tās ģimenes locekļu dzīvību vai brīvību». Tātad runa ir par rīcību okupētajā teritorijā. Vēl ir Aizsardzības ministrijas izstrādātās vadlīnijas «Kā rīkoties kara gadījumā», kas noteic, ka iedzīvotājiem no okupētās teritorijas jāevakuējas uz to valsts daļu, ko kontrolē mūsu bruņotie spēki. Taču, kamēr tas nav iespējams, nedrīkst sadarboties ar okupācijas varu. Kā to izdarīt, lai paliktu dzīvs, bet vienlaikus nesadarbotos? Vai tas nozīmē, ka šajā valsts daļā, piemēram, visu iestāžu darbiniekiem, nekavējoties jāpamet darbs. Jeb tas jādara tikai vadošajiem darbiniekiem? Komunālā kantora direktors aizmūk, bet galvenais santehniķis paliek, lai tomēr nodrošinātu pakalpojumus civiliedzīvotājiem arī okupācijas apstākļos?

Kā pretoties okupācijā

Pretošanās ir sensitīvs temats, un par šo kara sadaļu publiski maz tiek runāts. Arī uz nesen pārizdotās «Pretošanās rokasgrāmatas» rakstīts – esiet uzmanīgi: militāra apdraudējuma gadījumā nekavējoties iznīcini šo grāmatu. Rokasgrāmatas autors, drošības un noturības eksperts Vitālijs Rakstiņš, stāsta, ka grāmatas pamatā ir ukraiņu pieredze, taktika, pretošanās paņēmieni. Taču arī ukraiņi vēl tikai saskarsies ar jautājumu, ko darīt ar kolaborantiem, kā viņus atšķirot. Prakse veidosies tikai pēc okupēto teritoriju atgūšanas (ja tas notiks). Pašlaik tajās atrodas 3 līdz 4 miljoni Ukrainas iedzīvotāju. Vitālijs Rakstiņš spriež, ka tiešs brīvprātīgs militārs atbalsts okupantiem, protams, kvalificējas kā sadarbība, kolaboracionisms. Taču daudzas profesijas atradīsies pelēkajā zonā. Ārsti taču sniegs medicīnisko palīdzību arī okupantiem. Un ugunsdzēsēji viņus glābs. Droši vien to pašu santehniķi nevajadzētu sodīt par ūdensvada labošanu. Bet, vai domes izpilddirektors, paliekot amatā, spēs distancēties no okupācijas varas. Diezin vai. Bet, no otras puses, – no ukraiņiem aizgūtajā Pretošanās rokasgrāmatā lasāmas pamācības arī, kā turpināt strādāt okupācijas administrācijā, tai kaitējot no iekšienes. Birokratizēt procesus, par prioritāriem noteikt nesvarīgus uzdevumus, par katru jautājumu bezgalīgi diskutēt – tādā garā. Un, šādi rīkojoties, taču labs darbs tiek darīts.

Vitālijs Rakstiņš skaidro, ka pēc ikvienas karadarbības un okupācijas beigām noteikti jānotiek iedzīvotāju šķirošanai, kā savulaik tas ir darīts Norvēģijā, Francijā. Jāizvērtē, kurš, cik lielā mērā sadarbojies. Latvijas gadījumā šo izvērtēšanu būtu jāveic iekšlietu, tieslietu iestādēm un prokuratūrai, katru gadījumu skatot individuāli. Kā par jebkuru nodarījumu. Vai cilvēks sadarbojies, kāpēc sadarbojies, vai varēja nesadarboties, vai vismaz sadarboties mazāk.

Ignorēt vai ņemt vērā

Universāla regulējuma, kas sašķirotu ikvienu rīcību okupācijas apstākļos pa plauktiņiem, pašlaik nav. Vai tāds būtu nepieciešams – likums par kolaboracionismu –, vaicājām Saeimas Juridiskās komisijas vadītājam Andrejam Judinam. No sarunas kļuva skaidrs, ka «Vienotības» vadītās koalīcijas dienas kārtībā šādas likumdošanas iniciatīvas nav un nebūs. Komisijas vadītājs pat nebija ar mieru iztirzāt pretošanās un kolaboracionisma tematu, retoriski vaicājot: «Vai, tā gatavojoties un gaidot karu, mēs nepārspīlējam? Var izvērtēt šos jautājumus, bet es tikai mēģinu saprast, vai tas ir kāds apzināts uzdevums vai vienkārši histērija. Es personīgi negribu tikt pieskaitīts ne pie provokatoriem, ne noderīgajiem idiotiem. Jā, mums ir jāgatavojas atspēkot jebkādus uzbrukumus, mums jābūt gataviem aizstāvēt savu ģimeni un valsti. Bet paniku celt tagad nav vajadzības.»

Judina teiktais lielā mērā bija veltīts bijušajam aizsardzības ministram Artim Pabrikam. Konferencē «Pilsētas darbības nodrošināšana kara apstākļos» Pabriks paziņoja, ka Latvijai jāgatavojas karam, jo visas pazīmes liecinot, ka Ukraina tiek nodota. Šādi izteikumi patiesi izraisa satraukumu, un šobrīd paliek ikviena paša ziņā – tos nosodīt, ignorēt vai ņemt vērā un gatavoties.

No rokasgrāmatas

«Kā rīkoties kara gadījumā»

JA ATRODIES OKUPĒTAJĀ TERITORIJĀ:

evakuējies uz to valsts daļu, ko kontrolē NBS;

turpini ievērot Latvijas Republikas likumus;

nesadarbojies ar okupācijas varu:

nošķiries no viņu lēmumiem un darbībām;

nepiedalies to organizētajos publiskajos pasākumos,

nesniedzot tiem intervijas un neļaujot sevi filmēt;

nepiedalies nelikumīgās vēlēšanās, referendumos vai

tautas nobalsošanās.

Nacionālās drošības likums

25.1 pants. Iedzīvotāju pienākumi un tiesības kara vai militāra iebrukuma gadījumā

(1) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem ir šādi pienākumi:

1) pildīt uzdevumus, ko dod Nacionālie bruņotie spēki un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienības, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību, kā arī citas par valsts apdraudējuma pārvarēšanu atbildīgās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas;

2) nesadarboties ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām, izņemot gadījumus, kad atteikums sadarboties apdraud personas vai tās ģimenes locekļu dzīvību vai brīvību.

(2) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas, ir šādas tiesības:

1) īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām;

2) izrādīt bruņotu pretošanos;

3) sniegt visu veidu atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, kā arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošo Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienībām, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību.