– Ja jau bijāt izvirzīts šai nominācijai, tad pagājušo gadu var vērtēt kā veiksmīgu.

– Jā, pērnais gads bija tiešām labs – man viss izdevās kā treniņos, tā arī sacensībās. Visu varēju paveikt augstākajā līmenī. Kopā ar komandu aizvadījām veiksmīgu sezonu – kļuvām par 1. līgas čempioniem. Jā, bija arī zaudējumi, taču pakāpeniski mūsu spēle arvien uzlabojās. Personīgi man lielākais ieguvums bija tas, ka gūstu arvien jaunu pieredzi, kas tikai uzlabo manu spēles izpratni.

– Kādi plāni ir šim gadam?

– Šogad vēlos vēl vairāk strādāt pie savas spēles un meistarības uzlabošanas. Esmu novērojis sevī, ka līmenis ir būtiski paaugstinājies un man izdevās viss jau daudz labāk, piemēram, apspēlēt savus pretiniekus. Šogad centīšos vēl vairāk uzlabot šīs prasmes.

– Ko varat teikt par savu treneri Andri Sosnaru?

– Mums ir ļoti labs treneris! Man ļoti patīk, kā viņš ar mums strādā. Un es saprotu, kad mūsu vienības vadītājs reizēm ko skaļāk pasaka arī spēļu laikā, bet tas ir tikai tāpēc, ka viņš zina, ko mēs spējam. Ka mēs protam izdarīt tā, kas nepieciešams, lai vinnētu pretiniekus.

– Kā skatāties uz savu komandu, cik spēcīga tā tagad ir?

– Man ļoti patīk mūsu komanda, valda ļoti draudzīga atmosfēra. Jā, klubā ir tādi, kuri tikai nesen sākuši spēlēt handbolu, pagaidām vēl mācās. Manuprāt, iekšējais klimats ir ļoti labs.

– Kad pats sākāt spēlēt rokasbumbu? Varbūt pirms tam bija kādi citi sporta veidi?

– Mazotnē gāju peldēt, taču tikai tāpēc, lai iemācītos to darīt. Handbolu jau spēlēja mans brālis, kuram ļoti iepatikās šī sporta spēle. Man pašam īpaši piesaistīja spēles stils – tas ir ļoti ātrs. Rokasbumbā sāku trenēties, kad mācījos piektajā klasē. Man tolaik bija desmit gadu.

– Cik ātri izdevās attīstīties un kāda bija izaugsme?

– Godīgi sakot, man viss veidojās un sāka padoties samērā lēni. Sākotnēji baidījos no pretiniekiem, nezināju, kā viņus apspēlēt. Pārsvarā devu tikai piespēles, tā radot vairāk iespēju gūt vārtus saviem komandas biedriem. Par savu rezultativitāti nekad nedomāju. Viss attīstījās lēnām, taču lepojos ar to, ka spēju saņemties un to pārvarēt, bet tas man prasīja daudz laika.

– Vai jūsu komandas treneris ir ļoti prasīgs?

– Jā, viņš no mums prasa daudz. Treneris uzsver, lai mēs visus uzdevumus izpildītu tieši tā, kā viņš to rāda un vēlas. Lai būtu labāka tehnika, liekam lietā visas labākās prasmes un īpašības.

– Esat vēl jauns. Ja sākāt nodarboties ar handbolu kopš piektās klases, tomēr piecu gadu laikā esat daudz sasniedzis, lai arī sākotnēji bija lēns progress.

– Jā, tā ir. Uzrāviens bija astotajā, devītajā klasē. Tikai tad sāka viss padoties. Beidzot labi varēju visu izprast.

– Kas palīdzēja pārvarēt visus šķēršļus un veicināja izaugsmi?

– Godīgi sakot, nevaru tā uzreiz skaidri atbildēt. Taču tajā vecumā sāku iet uz pilnīgi visiem treniņiem, strādāju daudz cītīgāk. Vairāk ieklausījos trenerī un mēģināju visus uzdevumus izpildīt maksimāli labāk.

– Tas nozīmē, ka jūs pats sevī iekšēji nolēmāt kaut ko mainīt?

– Protams, tas tā arī ir. Sapratu, ka es tomēr spēju būt daudz labāks un man patiešām var labi izdoties.

– Cik viegli savienot nopietnu sportošanu ar mācībām?

– Arī skolā man viss sekmējas, ar sportu ir viegli savienot, jo ir ļoti ērts treniņu grafiks. Starp skolu un treniņiem ir pietiekami daudz brīvā laika, lai varētu sagatavot skolas mājas darbus, būt gatavam mācību stundām.

– Vai sports attīsta spējas labāk mācīties? Nav laika domāt par kādām muļķībām, vai ne?

– Sports papildus disciplinē, kas ir ļoti svarīgi. Man šķiet, ka handbols man ir palīdzējis vairāk saprast un motivēt sevi tiekties pēc labākā. Piemēram, skolā kādā kontroldarbā kaut ko esmu piemirsis, es tad vienmēr atceros to, kā man ir sportā – ka es tomēr varu to izdarīt. Nedrīkst padoties, bet gan nepieciešams saņemties. Ar apziņu, ka man viss izdosies, jo es gribu un varu to izdarīt.

– Esat ļoti mērķtiecīgs. Vai ar jums ir tā, ka redzat skaidru mērķi un domājat, kā to nepazaudēt?

– Jā, tā var teikt. Es neieciklējos kādās problēmās, bet tā vietā cenšos tās atrisināt.

– Spēlējat rokasbumbu Ogrē, taču mācāties Rīgā.

– Jā, Rīgas 72. vidusskolā, 10. klasē.

– Pats esat rīdzinieks vai ogrēnietis?

– Dzīvoju Ogrē, bet mācos – Rīgā.

– Kas bija jūsu pirmais treneris? Vai ir bijuši vairāki?

– Man vienmēr ir bijis tikai viens treneris – Andris Sosnars.

– Ko darīsiet, kad absolvēsiet vidusskolu? Esat jau domājis par savu profesiju?

– Mana iecere ir, ka studēšu universitātē, taču vēl neesmu izlēmis, ko tieši. Viens gan ir skaidrs, ka noteikti turpināšu nodarboties arī ar sportu, jo tas man ļoti patīk.

– Sportista mūžs tomēr ir samērā īss. Tas, ko var izdarīt 18 gadu vecumā, kādam 36 gados vairs tik labi nepadodas. Varbūt arī pats kādreiz kļūsiet par treneri?

– Es uzskatu, ka sportistiem pēc karjeras beigām ir jākļūst arī par treneriem vai, vienalga kādā veidā, tomēr jābūt saistītiem ar sportu. Neizslēdzu, ka pēc daudziem gadiem arī pats varētu kļūt par treneri. Bet to jau dzīve vēl tikai rādīs.

– Kā jums diena aizrit?

– No rīta ir mācības skolā, tās parasti beidzas ap trijiem pēcpusdienā. Stundu vēlāk esmu jau mājās Ogrē. Tad man vēl atliek pietiekami daudz laika līdz treniņam, kas sākas sešos (treniņi man ir trīs reizes nedēļā). Jā, izklausās maz – tikai viena stunda, lai izpildītu mājas darbus, taču man ar to pilnībā pietiek.

– Vai jums kā sportistam ir kāds īpašs dzīvesveids? Ar ko atšķiraties no citiem klases biedriem?

– Domāju, ka starpība ir tikai tā, ka manā dzīvē sports ir vairāk nekā skolas biedriem, jo es ļoti daudz trenējos un spēlēju. Runājot par ēdieniem, man nav nekādu ierobežojumu. Ēdu visu! Man ir tāds organisms, ka varu ēst daudz, taču manu svaru tas nekā neietekmē.

– Cik parasti ilgs ir treniņš? Pēc tā vēl taču jāpamācās arī!

– Trenējamies pusotru stundu. Astoņos esmu mājās, atliek vēl gana daudz laika, lai pieķertos arī mājas darbiem, ja tos jau neesmu izpildījis pēcpusdienā.

– Vai nav tā, ka reizēm gribas apstāties un atpūsties, jo ikdienas ritms tomēr ir diezgan intensīvs?

– Jā, protams. Ja ir iespēja, tad sestdienās paguļu ilgāk. Ņemot vērā to, ka es mācos Rīgā, katru dienu jāceļas īpaši agri – sešos. Tāpēc arī cenšos vienmēr laikus iet gulēt. Ne vēlāk kā vienpadsmitos.

– Tomēr septiņas, astoņas stundas miega sanāk. Kā brīvdienas pavadāt?

– Lai arī mums ir spēles Latvijas čempionātā, nedēļas nogales bieži vien ir brīvas. Tad varu darīt to, ko gribu, un vienkārši atpūsties.

– Kādi ir jūsu draugi un klases biedri? Vai ir saistīti ar sportu?

– Viens no maniem draugiem arī nodarbojas ar handbolu. Vēl draudzene ir vieglatlēte. Ar sportu nodarbojas arī mani senie draugi no iepriekšējās skolas.

– Vai ir bijusi vēlme mācīties Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur savu meistarību attīsta arī Latvijas labākie jaunie handbolisti?

– Esmu par to domājis, tomēr izšķīros par mācīšanos Rīgas vidusskolā.

– Varbūt ir kāds hobijs, kas nav saistīts ar sportu?

– Tās ir datorspēles. Tā tāda moderna lieta. Vēl man patīk arī fotografēt.

– Kā nonācāt līdz fotografēšanai?

– Sāku fotografēt jau samērā sen. Pamazām sapratu, ka man tīri labi padodas. Turklāt mūsdienās viedtālruņu kameras kļūst profesionālākas un ļauj uzņemt fotogrāfijas arvien labākā kvalitātē.

– Varbūt ir laiks padomāt par savas personālizstādes sarīkošanu?

– Nē, diez vai. Fotografēšana man ir tikai hobijs. Neesmu tik labs fotogrāfs, tāpēc par izstādi nedomāju. Fotogrāfijas uzglabāju datorā, reizēm kādas arī izdrukāju.

– Vai jums rokasbumbā ir kāds ideāls, kam vēlētos līdzināties?

– Laikam vislabāk es vēlētos līdzināties savam brālim Maksimam, jo viņam handbolā ir ļoti labi panākumi.

– Tad jau jums ir sportiska ģimene!

– Mans brālis rokasbumbu sāka spēlēt dažus gadus agrāk par mani. Viņam padevās ļoti labi, tāpēc ir tik tālu ticis. Skatījos, kā brālis spēlē, un tas arī mani pamudināja pievērsties handbolam. Tētim patīk spēlēt basketbolu, taču tikai, protams, hobija līmenī. Vēl viņš aizraujas ar riteņbraukšanu. Arī manai mamma patīk izbraukt ar divriteni.

– Vai bieži sanāk tā, ka ar ģimeni dodaties kaut kur kopā izbraucienos vai kādos pārgājienos?

– Mums ir tradīcija katru vasaru braukt tālākā ceļojumā ar divriteņiem. Bieži patīk izbraukt līdz Salaspilij. Arī mamma ir ar mums vienmēr kopā.

– Vai ar brāli bieži runājat par handbolu?

– Kad runāju par savām gaitām rokasbumbā, viņš vienmēr mani uzslavē par sasniegto, piebilstot, lai turpinu izaugsmi un daru to ar lielu apņēmību tālāk. Brālis arī man iesaka, ko darīt citādāk, lai es kļūtu arvien labāks spēlētājs.

– Paldies jums par sarunu!

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024