Pirms mūsu sarunas ar Antru nedaudz atgādināsim, ka Latvijas Radio 2 dziesmu konkursa galvenās laureātes dziesmas «Baltu dzīvi nodzīvot» autors ir ikšķilietis Ingars Viļums. Daudzi lielākoties viņu pazīst nu jau kā ilggadēju grupas «Prāta vētra» basģitāristu, taču mūziķis gadu gaitā ir sacerējis dziesmas daudziem un dažādiem māksliniekiem. Skaņdarbā «Baltu dzīvi nodzīvot» viņš iedvesmu smēlies no latviešu tautasdziesmām, kurās var atrast atbildes uz daudzām laikmetīgās dzīves situācijām. Tās ietver arī brīžus, kad cilvēks, maldoties dzīvē un sekojot nesvarīgām materiālām vērtībām, pazaudē pašu būtiskāko un patiesāko dzīves mērķi – būt labam, viedam un gaišam.

– Lūdzu, pastāstiet par jūsu abu ar Ingaru ceļu līdz dziesmas «Baltu dzīvi nodzīvot» tapšanai!

– Mēs vienkārši darījām un darām savu darbiņu, kas mums sagādā dvēselisku baudījumu. Nekad nemeklējam kaut kādus dziļos hitu kodus. Neviena kopīgi veidotā dziesma nav tapusi tāpat vien – aiziet uz studiju ar domu, ka tagad vienkārši jāuzraksta kaut kas jauns. Nē, tas notiek ļoti organiski un mijiedarbīgi, caur daudzām filozofiskām sarunām. Kā Ingars sacīja uz «Muzikālās bankas» skatuves, «paldies jums, skatītāji, ka bijāt tik drosmīgi, lai saprastu, par ko ir šī dziesma». Katrs var tulkot dziesmas vārdus savādāk. Tā sajūta, ko vēlamies radīt savā kopdarbā, ir tas tautasdziesmas kods, kas jebkuram latvietim dziļi sirdī ir tuvs un saprotams. Lai gan varētu šķist, ka latvju dainu četrrindēs ir uzrakstīti ļoti vienkārši vārdi, taču, ja tu ieklausies un iedziļinies tajos, tur ir vienojoši daudz dziļāku un dvēseliski stāstošāku lietu. Tas nav tā, ka mēs būtu speciāli un mērķtiecīgi gājuši uz to – redz, dziesma kabatā, tagad obligāti jāuzvar «Muzikālajā bankā». Mēs no sirds darījām savu darbu ar cerību, ka cilvēki sadzirdēs, ieklausīsies un sapratīs.

– Un kā ceļš aizvijās līdz «Jumpravai»?

– Tas bija aizraujoši! Atceros, kad Ingars man atsūtīja dziesmas demo kā vēl pirmatnēju ideju. Kad šo skici noklausījos, man uzreiz bija skaidrs, ko es šajā dziesmā dzirdu un vēlos saklausīt. Pēc kopīgas sarunas nonācām līdz tam, ka skatāmies abi vienā virzienā un kas būtu tie mūziķi, kurus sadarbībā iekļaut klāt, – tā bija tieši «Jumprava». Arī grupas mūzika un dzeja ir vienmēr bijusi dziļdomīga. Nav tā, ka viss tieši ir pateikts vieglā formā. Protams, bija satraukums. Man sākotnēji bija pat tāda pārliecība, ka «Jumprava» atteiksies no sadarbības. Atceros, kā es gaidīju Ingara zvanu. Mēs norunājām, ka tieši viņš zvanīs Aigaram Grāveram. Pusi dienas sēdēju mājās un satraukti raudzījos sava tālruņa virzienā. Līdz beidzot Ingars piezvanīja un sacīja: «Antriņ, apsēdies!» Man uzreiz bija skaidrs, ka viņš teiks labas ziņas! «Jumprava» piekrita un uzreiz skaidri izprata, ko mēs ar Ingaru vēlamies dzirdēt un izjust. Viegli tika sadalītas arī visas partijas. Kopdarbs noritēja dziļi mijiedarbīgi. Arī Ingars Viļums man atzina, ka «mēs, tie, kuri rada, bieži saprotamies no pusvārda». Savukārt Aigaram Grāveram neesot bijis ilgi jādomā, jo dziesma saviļņojusi līdz sirds dziļumiem jau pēc pirmās noklausīšanās reizes. Domāju, ka tas pilnībā ilustrē mūsu vispusīgo koprades jaudu un iedvesmu, kas ļāvis sacerējumam sasniegt tik ļoti daudzus klausītājus.

– Kāda bijusi līdzšinējā saskarsme jums ar daudzajiem «Jumpravas» Aigariem?

– Es jau gadiem ilgi pazīstu «Jumpravas» mūziķus. Dažādos muzikālos procesos esam kopīgi darbojušies kaut vai tikai sarunas formātā vien. Iespējams, ka nākotnē varētu tapt arī kas kopīgs plašākā mērogā, bet to rādīs laiks. Galvenais, ka šī pirmā sadarbība ir bijusi ļoti veiksmīga un gandarījums par paveikto ir katram no līdzdalībniekiem.

– «Muzikālās bankas» suminājumi ir aiz muguras, tagad – laiks atgriezties darbā Latvijas Radio 2 viļņos. Jūsu balsi klausītāji var atkal dzirdēt ik rītu. Taču mājās gaida mazā meitiņa. Kā to iespējams visu salikt kopā – ģimene un darbs radiofonā?

– Ņemot vērā to, ka mans dzīves temps ir ļoti aktīvs un arī pēc dabas esmu diezgan darbīga, tad man nav grūti visu apvienot. Es drīzāk teiktu tā: dienas aizrit ļoti interesanti un daudzpusīgi. Tu zini, ka tava dzīve nav pilna garlaicīgas rutīnas. Līdz ar to tagad, kad ir atsācies darbs Latvijas Radio 2, saņemu arī lielu ģimenes atbalstu. Lai viss būtu labākajā kārtībā, manā prombūtnē meitiņu pieskata auklīte. Nav nemaz tik grūti visu apvienot, ir pat diezgan forši!

– Vai meitiņa ir jau pieradusi, ka mamma pusi dienas ir projām no mājām?

– Darbs ir atsācies tikai nesen (kopš janvāra beigām – red.). Protams, meitai ir zināms adaptācijas process jāiziet, lai pierastu, ka mamma vairākas stundas nav rokas stiepiena attālumā. Tomēr kopumā mūsu ikdiena paiet pārsvarā kopā – esmu kopā ar savu atvasi, jo viņa brauc man līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem. Pārsvarā vienmēr ģimene man ir bijusi līdzās jebkurā dzīves situācijā. Arī tad, kad puikas auga, viņi allaž bija sastopami aizskatuvē un mēģinājumos. Dēliem šī atmosfēra un vide ļoti patika. Skaidrs, ka uz Latvijas Radio, kad man ir agrie rīti un jāceļas jau četros, lai ceturksni pirms sešiem uzrunātu tiešajā ēterā klausītājus, es to nevaru darīt. Lieki teikt, ka meitiņu līdzi uz radiofonu neņemšu kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņai arī gribas runāties un būt skaļākai, taču tiešajā ēterā tas nav pieļaujams. Prombūtnē esmu aptuveni sešas, septiņas stundas. Tas nozīmē, ka meitiņa pamostas, bet mammas blakus nav, taču pēc tam visu turpmāko dienas laiku esam kopā.

– Ja meitiņa tik bieži dodas līdzi uz mēģinājumiem un koncertiem, iespējams, mums drīz būs jauna dziedātāja!

– (Smejas.) Kad puikas auga, cilvēki teica tieši to pašu! Jā, redz, dziedātājai bērniņi aug un visur ir līdzi, tad jau noteikti kļūs par muzikantiem vai dziedātājiem. Taču neviens no puišiem nav izvēlējies muzikālo karjeru. Viņiem, kā jau īstiem vīriem, interesē sporta aktivitātes. Meitenes ir meitenes, un to nekad nevar zināt, kā būs – viņas biežāk sapņo kļūt par dziedātājām, dejotājām vai aktrisēm. Protams, mūsu mazā princesīte danco līdzi visām dziesmām. Es daudz strādāju mājās, kur dziedu un komponēju dziesmas. Piemēram, nupat ar Ingaru Viļumu pabeidzām darbu pie mūsu pirmā kopīgā albuma. Šķiet, manā ģimenē ikviens jau no galvas zina visas dziesmas! Meitiņa tik danco līdzi, sit plaukstiņas un ūjina.

– Vai arī ģimenes locekļi kādā citā veidā iesaistās jūsu darbā un sniedz atbalstu arī tādā veidā?

– Es neesmu pārcilvēks. Vispār pēc dabas esmu ļoti pieticīga. Lielie panākumi mani neietekmē. Protams, visi ir priecīgi, tostarp arī es. Kā jebkurš cilvēks, kas līksmo un ir sajūsmināts par kādiem panākumiem. Mani vienmēr ir atbalstījusi visa ģimene visdažādākajās situācijās. Esmu gana bieži tieši viņiem – draugiem un ģimenes locekļiem – lūgusi izteikt savas domas, viedokļus, ieteikumus. Arī albuma «Manas zemes sirds» tapšanā. Piemēram, bija jāfilmē klips dziesmai «Krustiem un līkumiem», kuru laidām klajā oktobrī, un videoklipu radījām sadarbībā ar tautas deju dejotājiem. Iesaistījās gan mans vīrs, kurš veidoja video redzamo ziedu altāri, līdzdarbojās arī draugu ģimenes. Bet kad reiz visai filmētāju komandai bija vēlme doties kopīgās pusdienās, tad pie darba ķērās mana mamma. Viņa ģimenes mājā skaisti saklāja pamatīgu svētku galdu, lai ikvienu rūpīgi pabarotu. Tādā veidā mēs vienmēr viens otru atbalstām.

– Kāda ir jūsu recepte, kā saglabāt tādu sirsnību un mīļumu ne tikai pašas ģimenes, bet arī draugu, kolēģu un paziņu lokā?

– Ir ļoti grūti atbildēt, jo katram cilvēkam dzīves taciņa ir unikāla. Iepriekš neviens nevaram zināt, kas notiks rīt vai parīt. Ja tie ir mani cilvēki, tad es nekad neizskatu tādas varbūtības, ka kaut kas varētu būt nepareizi. Es izvairos no skaudīgām ziņām. Es tās vienkārši neredzu!

– Kā to saprast – neredzat?

– Man blakus ir tāds kā neredzams bloks, kas pasargā no tā. Es dzīvoju pilnīgā mierā un mijiedarbībā, kas notiek manā dzīvē. Nekad nemēdzu līst citu dzīvēs un vienlaikus neredzu, ja kāds mēģinātu iemanīties manējā.

– Jaunais gads ir sācies ar diviem lieliem notikumiem, taču priekšā vēl veseli 11 mēneši. Vai ir jau kādi skaidri muzikāli projekti, un, ja tā, tad kad mēs varēsim dzirdēt jūsu uzstāšanos?

– Šis man pilnīgi noteikti būs darba gads. Ģimenē bērni aug, visi strādājam, darām savas lietas. Pirmkārt, tā ir atgriešanās darbā Latvijas Radio 2 ēterā. Paralēli ģimenei un radiofonam lielu uzsvaru likšu uz to, ka kopā ar Ingaru Viļumu turpināsim gatavoties mūsu albuma «Manas zemes sirds» prezentācijai. Tas oficiāli dienasgaismu ieraudzīs 25. martā. Mēs esam pamatīgi pastrādājuši visa pagājušā gada garumā! Pirmais koncerts notiks Rīgas VEF Kultūras pilī. Ar šo notikumu uzsāksim koncerttūri pa Latviju. Kopumā paredzētas vismaz sešas uzstāšanās.

– Kas ar jums kopā uzstāsies šajos koncertos?

– Būsim ne tikai mēs abi, bet arī dažādi viesmākslinieki. Vēl pie tā strādājam. Esam uzaicinājuši piedalīties arī mūspuses jaunos māksliniekus – Ogres Valsts ģimnāzijas deju kolektīvu «Dzīpari» un Ogres Kultūras centra jaukto kori «Grīva», kas piedalīsies visos koncertos. Gads ir sācies tieši ar albuma darbiem – organizējam, gatavojamies, veidojam mēģinājumu grafikus, domājam par tērpiem. It viss, kas saistīts ar šīs koncerttūres organizāciju.

– Tā ir tāda kā sava novada patriotisma izpausme – koncertturnejā iesaistīt tieši savus novadniekus.

– Es dzīvoju Ogres pusē, arī Ingara mājas ir Ikšķilē. Tas ir tikai pašsaprotami, jo abi esam Ogres novada pārstāvji. Es vienmēr esmu ar lielu godu nesusi Ogres vārdu gan Latvijā, gar ārpus tās, un to arvien turpinu darīt. Būtu dīvaini, ja aicinātu kādus citus viesmāksliniekus. Tas ir ļoti organiski – uzrunāt tieši savējos. Jā, ar Ingaru esam dzimuši dažādās citās Latvijas vietās, taču gadu gaitā esam sevi identificējuši kā Ogres puses novadniekus.

Attēlā:

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024