Tāpat kā pirms daudziem gadiem janvāra barikāžu laikā, kad pa radio stāstīja, ka Bastejkalnā notiek apšaude, šķiet, šāvienus varēja pat dzirdēt pa virtuves logu, un es zināju, ka brālis ir tur, Bastejkalnā. Jo tā viņš izdomāja – ka jābūt tur, kur notiek, jo tas ir svarīgi. Mēs ar mammu sēdējām mājās pie teļļuka un baidījāmies. Arī tagad doties uz divām nedēļām armijā viņš pats izdomāja. Kā vidējo aritmētisko risinājumu starp stāšanos Zemessardzē, kam laikus nesadūšojās, jo nebija laika, bet tagad vecuma cenza dēļ vairs nekvalificējas, un nelikšanos vispār ne zinis, «jo tas uz mani neattiecas». Attiecas. Uz katru latviešu vīru un lielā mērā arī uz katru sievu attiecas. Tur, Alūksnes bāzē, 100 brīvprātīgie tagad lauž sevi. Salst, neguļ, mācās nogalināt, mācās glābt, mācās pārvietoties, briesmīgi skaļi kliegt (jo komandas jādublē), mācās pildīt pavēles un neapjukt.
Protams, šis nav īsts kaujaslauks un, atnākot uz apmācībām, aiziet bojā nevar. Nekas viņiem slikts nenotiks. Ja nu vienīgi varbūt kāds apaukstēsies, kādam tulzna pārplīsīs, un medmāsa iedos plāksterīti. Nekas briesmīgs. Doties militārajā dienestā, stāties Zemessardzē, piedalīties rezervistu apmācībās ir droši. Iemācīties rīkoties ar ieroci, apgūt militāro taktiku ir droši. Nedroši ir nezināt, nemācēt un atlikt uz vēlāku laiku. Ja vai - kad sāksies karš, tādam cilvēkam, kurš neko nemāk, iespējas aiziet bojā būs ievērojami augstākas, turpretim izredzes aizstāvēt savu zemi – ievērojami zemākas. Tāpēc militārās pamatiemaņas ir lietderīgi apgūt savlaicīgi, miera laikā. Un, ja daudzi būs tās apguvuši, varbūt nemaz arī nevajadzēs karot.
