Skolas direktore Arīda Mārša uzskata, ka tuvākajā laikā atkal atvērt 10. klasi nebūs iespējams. Lielā mērā tas ir atkarīgs no valsts ekonomiskā stāvokļa un demogrāfiskās situācijas. Skaidrs, ka visi no Latvijas aizbraukušie neatgriezīsies, it īpaši gados jaunākie – viņi tur dzīvo, strādā, bērni iet tur skolās. Tiesa, daļa brauc atpakaļ, kad bērniem jāsāk iet skolā, jo tiek nolemts, ka tai jābūt Latvijā. Ja vairāk valstiski atbalstītu šos cilvēkus, domājams, ka vairāk būtu to, kuri atgrieztos dzimtenē, tostarp arī Jumpravā.

Ir arī bērnudārzs

Vaicāta, kāda ir lielākā skolas problēma, Arīda Mārša atbild, ka bērni, proti, lai skola pastāvētu, vajag pēc iespējas vairāk skolēnu. Patlaban tajā mācās 123 (klašu lielums ir, sākot no deviņiem līdz 18 bērniem), dārziņš ir atsevišķā ēkā – tajā ir četras grupiņas, kurās ir līdz 17 audzēkņiem, kopumā – 59 (pagājušajā gadā bija tuvu 70). Demogrāfiskā līkne Jumpravā neatšķiras no tās, kas ir kopumā valstī. Drīzumā sagaida bedre, kad kritīsies skolēnu skaits.

Tā kā parasti pēc Jumpravas pirmsskolas, kas ir skolas struktūrvienība (šāds modelis ļauj stiprināt to sadarbību), beigšanas bērni turpina mācīties šeit skolā, tāpēc ir viegli prognozēt 1. klases skolēnu skaitu. Pērn tikai divi no bērnudārza absolventiem neatnāca uz Jumpravas skolu sakarā ar dzīvesvietas maiņu. Negribot lielīties, taču pirmsskola Jumpravā ir ļoti laba, tajā ir integrētas dažādas izglītības metodes, tostarp Montesori. Noteikti būtu vairāk bērnu gan skolā, gan dārziņā, taču ciematā trūkst dzīvojamā fonda. Līdzko tiek pārdots kāds dzīvoklis vai nams, tas ātri vien tiek nopirkts.

Bērni te ierodas no tuvākas un tālākas apkārtnes, tāpēc tiek nodrošināti arī pārvadājumi. Skolas autobuss kursē līdz pat Lielvārdei, jo uz turieni brauc mācīties daļa Jumpravas puses vidusskolēnu, atvedot uz šejieni savukārt Kaibalas un Dzelmes bērnus. Ceļā pavadītais laiks nepārsniedz 40 minūšu.

Vidējais skolotāju vecums 40+

Runājot par skolotāju kolektīvu, Arīda Mārša norāda, ka vidējais vecums ir 40+. Ir skolotāja, kura vēl mācās augstskolā, bet ir arī tādi pieredzes bagāti pedagogi kā Elmārs Štekels, kurš māca fiziku. Ir arī četri darbinieki, kas te strādā darbu apvienošanas kārtībā, jo tuvākās skolas nav tālu, turklāt uz šejieni var atbraukt ar vilcienu. Būtu uz Lēdmani labāks ceļš, varētu arī ar tās skolas pedagogiem kooperēties, spriež skolas direktore. Cenšoties skolotājus piesaistīt Jumpravai, piedāvājot lielāku slodzi, lai viņi būtu ieinteresēti izvēlēties Jumpravu par pamata darbavietu. Konkurence ir liela, un labus kadrus katrs cenšas dabūt sev. Priecē tas, ka izdevies aizpildīt visas vakances mācību priekšmetos.

Attiecībā uz otro svešvalodu – tā joprojām ir krievu valoda. Bija tikai divu vecāku iesniegumi par atteikšanos no tās, taču, tā kā vienīgā iespēja apgūt vācu valodu bija pēcpusdienā tiešsaistē, bet bērniem tajā laikā ir interešu izglītības nodarbības, galu galā viņi nolēma turpināt apgūt krievu valodu. Tomēr, domājot par 2026. gada 1. septembri, kad būs jāpāriet uz citu svešvalodu, to skola varēs izdarīt, jo ir skolotāja, kas prot arī vācu valodu. Arīda Mārša palepojas, ka Jumpravā ir labs interešu izglītības piedāvājums – gan basketbola, gan handbola nodarbības, darbojas arī mākslas un mūzikas skolas struktūrvienība. Lielu atsaucību ieguvusi jaunsardze, kam viens no iemesliem – ļoti paveicies ar instruktoru, kam izdevies piesaistīt gan zēnus, gan meitenes.

Grūtības ar atbalsta personālu

Viena vakance ir atbalsta personālā – un tā ir sociālā pedagoga. Tas direktorei ir sāpīgs jautājums – iepriekš varēja nodrošināt slodzi, bet šogad tā tika apcirpta uz pusslodzi, līdz ar to ir mazāka alga. Ir skaidrs, ka neviens cilvēks no malas uz tādiem noteikumiem nenāks. Ideāli būtu, ja varētu pierunāt kādu skolotāju, kam ir maz stundu, taču te viss apstājas pie izglītības, jo nepietiek ar pedagoģisko, vajag sociālā darbinieka. Īsos kursos kā papildu kvalifikācija tā nav iegūstama, līdz ar to citu risinājumu nav. Psihologs skolā un pirmsskolā ir, bet slodze ir niecīga (attiecīgi – 0,2 un 0,1 slodze), tāpēc pamata darbā speciālists strādā citā skolā, šeit ierodas tikai pirmdienās. Ir reizes, kad viņš saslimst, un tad ilgāku laiku nākas gaidīt viņa palīdzību. Patiesībā psihologam būtu ik dienu ko darīt, piemēram, veikt bērnu izvērtēšanu, ko tagad var izdarīt tikai akūtos gadījumos. Logopēdam, kas ir pensijas vecuma cilvēks, arī slodze nav neko lielāka. Arīda Mārša ir priecīga, ka pieredzējusī speciāliste vēl ir ierindā, taču, ja vienubrīd viņa izlems doties pelnītā atpūtā, nezinot, kur dabūs citu vietā. Bez logopēda šobrīd izglītības iestādes nevar iztikt, jo ar katru gadu bērnu, kam vajadzīga viņa palīdzība, kļūst arvien vairāk. «Tas tāpēc, ka bērni nerunā. Viņiem jau mazotnē tiek iedots telefons, lai ar to spēlējas. Arī vecāki paši sēž viedierīcēs un ar savām atvasēm maz sarunājas. Kur tad viņi tās prasmes iegūs? Nereti bērns atnāk uz bērnudārzu un nerunā. Tad, kad viņš to sāk darīt, atklājas problēmas, pie kuru novēršanas tad jāstrādā vairāk,» novērojusi direktore. Tas viss saistīts ar lasītprasmi. Skola dara, ko var. Skolas ēkā ir arī bibliotēka, un bibliotekāre ļoti darbojas ar bērniem. Taču – ja mājās vecāki nelasa, tad – kā var gribēt, lai bērns to dara? No pārējā atbalsta personāla ir arī skolotāja palīgs un speciālais pedagogs (iekļaujošo skolēnu nav daudz – tikai tie, kam ir mācīšanās traucējumi). Jumpravā ir arī Valdemāra pamatskola, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām, – daudzi, kas apgūst speciālās programmas, izvēlas apmeklēt to.

Pāraprūpe un pārkontrole

Kas būtu jādara valstiski izglītības sistēmā? Jādomā, kā celt skolotāja profesijas prestižu. To nevar izdarīt ar likuma spēku, jāmaina sabiedrības attieksme. «Mani visvairāk uztrauc vecāku attieksme pret pedagogiem, un es par to bieži runāju vecāku sapulcēs un Izglītības pārvaldes rīkotajās sanāksmēs. Bērnu pāraprūpes sekas aug kosmiskā ātrumā. Pārmērīgas sargāšanas un patstāvības iegrožošanas posts ir acīm redzams, un bērns pierod, ka viņa vietā kāds dara un rīkojas. Vecāki pat skolas somu kārto viņa vietā. Tam apliecinājums – bērns stundā nezina, vai viņam tur ir viss vajadzīgais ielikts.» Viņasprāt, tikpat nomācoši ir vecāki, kuri grib zināt par katru bērna skolā aizvadīto minūti un nepārtraukti kontrolē savu atvasi. Jāļauj bērnam būt pašam, kopā ar biedriem, veidot attiecības ar pārējiem, jāļauj pašam risināt situācijas. Katrs konflikts vai domstarpības nav vērtējami kā vardarbība, kur vajadzīga vecāku iejaukšanās, bet normālas bērnu attiecības kolektīvā. Esot tāda sajūta, ka vecāki ir aizmirsuši, kā paši rīkojušies bērnībā. Lai tomēr skola būtu informēta par to, kas notiek starpbrīžos, gaiteņos ir videonovērošana. To izmanto tad, ja ir noticis kāds atgadījums, kurā vajadzīga videoliecība. Reizēm gan cilvēki no malas brīnās, ka te ir tik mierīgi bērni, bet tas lielā mērā ir tāpēc, ka skolas ēka ir liela.

Centralizētos eksāmenus nokārto

Viena no šā gada izglītības jomas aktualitātēm ir jaunā vērtēšanas sistēma. Arīda Mārša atbalsta to, ka vairs nevar labot pārbaudes darbus. Iepriekš tā jau bija kļuvusi par «tradīciju», ka kāds no skolēniem pirms kontroldarba vaicā, kad varēs to pārrakstīt, kaut gan vēl pat nebija mēģinājis to pildīt. Tā ir arī attieksmes maiņa. Protams, paies kāds laiks, kamēr šīs izmaiņas pieņems. Lai gan semestra beigās liecību ar atzīmēm var neizsniegt, skolotāju kolektīvs vienojies (arī skolēnu vairākums bija par to), ka tiks sagatavotas starpliecības ar sekmju izrakstu apkopojumu – lai vecāki būtu informēti, lai gan to visu var uzzināt, arī ieejot e-klasē. Pirms tam, kad arī semestra beigās bija liecības, tās bija zelta, sudraba un bronzas «kaluma».

Klases nav vienādas, un, lai gan skolotāji ir tie paši un prasības arī, tomēr sniegums ir atšķirīgs. Direktore ir gandarīta, ka neviens no devītajiem ne pērn, ne aizpērn centralizētajos eksāmenos (CE) nav izkritis un kopumā rezultāti, it īpaši angļu valodā, ir gluži labi. Nenoliedzami, ar satraukumu gaidot minimālā vērtējuma latiņas pacelšanu CE no 10 uz 15%. Viņa noteikti atbalstītu ierosinājumu CE darbus angļu valodā labot uz vietas – skolā un ir pārliecināta, ka nevienam tāpēc atlaides netiktu dotas. Par otro vai izlīdzinošo gadu (tiem devītajiem, kas izkrīt CE) domājot, viņa šaubās, vai tas ir risinājums. Ja arī otrā gadā skolēns to matemātiku nenokārto – ko tad? Sēdēs skolas solā līdz 18 gadiem? Par tālmācības modeli Arīda Mārša arī nav sajūsmā – pāris reizes, kad vecāki bija nākuši runāt par šādu iespēju, viņai izdevies atrunāt un atstāt bērnu klātienes mācībās. Šajā vecumā bērniem ļoti svarīgi ir socializēties, sadarboties, veidot attiecības ar vienaudžiem. Sēžot mājās, kā to iemācīsies? Akadēmiskās zināšanas nav vienīgais uzdevums. Jau kovida pandēmijas laiks to pierādīja, un mājsēde atstāja smagas sekas. Bērnam vajag režīmu – no rīta celties, saģērbties, pabrokastot, iet uz skolu, organizēt savu dienu.

Desmit gadu pieredze Anglijā

Arīda Mārša, kura šo skolu vada trešo gadu, atzīst, ka šis darbs viņai patīk un ir sajūta, ka ir īstajā vietā. Taču ceļš uz izglītības sistēmu neaizveda uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, lai gan jau bērnībā bija sapņojusi par darbu skolā. Augstskolas diplomu ieguvusi pēc kāda ilgāka laika posma – izglītības vadītāja un sociālo zinību skolotāja specialitātē. Sākusi strādāt Lauberes pamatskolā par sākumskolas un arī vēstures skolotāju (izgājusi kvalifikācijas kursu). Pēc gada ceļš aizveda uz Suntažu internātskolu, kur bija direktora vietniece ārpusklases un audzināšanas darbā. Tas deva ļoti labu vadības darba pieredzi. Pēc sešiem gadiem viņas dzīve apmeta pamatīgu kūleni, un Arīda Mārša nolēma aizbraukt no Latvijas. Apvienotajā Karalistē nodzīvoja desmit gadu – strādāja bērnudārzā par audzinātāju, jo viņas augstākās izglītības diploms derēja arī Eiropas Savienībā. Starp citu, tur dārziņā viņa bija vienīgais cilvēks ar augstāko pedagoģisko izglītību, jo tur pietiek ar koledžas diplomu. Arī privātā bērnudārza īpašniecei nebija augstākās izglītības. Tur nostrādātais laiks deva milzīgu pieredzi tieši pirmsskolas izglītības posmā, ar kuru iepriekš saistības nebija.

Patlaban Latvijā sākta diskusija par to, vai bērnudārzam ir jābūt pieejamam no gada vecuma. Anglijā mammas pamatā atgriežas darbā pusgadu pēc bērna piedzimšanas. Dārziņu apmeklē bērni, sākot no pāris mēnešiem līdz skolas vecumam. Jaunākajā grupiņā ir mazuļi no pāris mēnešiem līdz diviem gadiem (uz vienu audzinātāju ir trīs bērni), un tas nav viegli izdarāms, ja ir gan zīdaiņi, gan tādi, kuri jau intensīvi vēlas izzināt šo pasauli. Dārziņā, kur strādāja Arīda Mārša, visjaunākais audzēknis bija desmit dienu vecs, jo mamma bija uzņēmēja, kura vēlējās pēc iespējas agrāk atgriezties darbā. Tā nu viņš pavadīja dārziņā laiku no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Baroja audzinātājas no pudelītēm un centās pasargāt no zeperiem, kuri skraidīja apkārt pa telpu un dažkārt vēlējās kādam ar klucīti iemest. Spriedušas, ka bērns faktiski audzinātājas varēs saukt par mammām. «Man ir divus mēnešus vecs mazbērniņš, un es nevaru iedomāties, ka to jau tagad atdotu svešu cilvēku rokās. Par to, vai mums vajadzētu no gada vecuma nodrošināt dārziņu – tas ir diskutējams jautājums. Es gan domāju, ka tas pusotrs gads būtu jāatstāj, taču – ja pašvaldība šo vecumu samazinātu, arī Jumpravas dārziņā telpas mazuļiem atrastos, turklāt man ir pieredze, kā ar šiem bērniem strādāt,» uzsver Arīda Mārša.

Latvijas izglītība ir laba

Vērojot tur esošo izglītības sistēmu un runājot ar izglītības jomas darbiniekiem un bērniem, nācās atzīt, ka Latvijas izglītība nekādā ziņā nav sliktāka. Tā ir laba, varbūt zināšanu apjoms, ko gribam viņiem iedot jau sākumskolā, ir pārāk piesātināts. Vajadzētu to atvieglot, piemēram, dabaszinībās, vairāk pievēršot uzmanību praktiskai dabas vērošanai. «Latvieša dabas gēns ir jāstiprina un jāsaglabā. Latvija ir bagāta ar to, ka šeit ir četri gadalaiki, kamēr tai pašā Anglijā tie nav īpaši jūtami. Kolēģi tur brīnījās par to, ka dzeru zāļu tējas, un zinu, kādu labumu tās dod veselībai. Mēs vairāk pievēršam uzmanību tam, ko ēdam, un tas attiecas uz bērniem. Šeit izglītības iestādēs tiek pasniegtas siltas maltītes, bet tur pat gadu vecam bērnam līdzi tiek dotas sviestmaizes vai pat čipsu paka.»

Pēc desmit gadiem ārzemēs Arīda Mārša posās atpakaļceļā uz Latviju, jo gribējās būt pie savējiem. Meklējusi darbu un atrada to Rīgā – kļuva par privātā dārziņa vadītāju. Tas deva iespēju tikt atpakaļ Latvijas izglītības sistēmas apritē, iegūt zināšanas, kā strādāt ar personālu. Taču, kad iegādājusies īpašumu Jumpravas pagasta Dzelmēs, sāka skatīties, vai nevar atrast darbu kur tuvāk. Tobrīd bija izsludināts konkurss uz direktora vietu Jumpravas pamatskolā, pieteikusies un apstiprināta amatā. Tas bija izaicinājums, jo saimniecība un kolektīvs ir liels – skola un bērnudārzs. Pie sevis nosprieda – ja netiks ar to visu galā, godīgi sev un citiem to atzīs un meklēs citu darbu. Taču patlaban nešķiet, ka nāksies tādu soli spert. Gribot te strādāt arī turpmāk. Liels pluss ir tas, ka šeit ir labs kolektīvs. Viņas uzstādījums kā vadītājai ir – galvenais, lai cilvēks nāk uz darbu ar prieku un ir laba sadarbība ar kolēģiem.