Mūsdienu bērni brīnīsies, ja viņiem stāstītu, ka ilgus gadus Ziemassvētkus vajadzēja svinēt slepus. Tieši tāpat neticētu ulmaņlaika bērni, ja viņus brīdinātu – drīz jūs šos svētkus nedrīkstēsiet svētīt! Pāršķirstot senas avīzes, var vērot, kā ticis svētīts, popularizēts, gremdēts, nīdēts un atkal atjaunots Ziemassvētku gars tagadējā Ogres novadā.

Kā svinēja toreiz

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vietējā presē aktīvi publicējies Ogres pilsētas draudzes mācītājs Artūrs Krauklis. Pateicoties viņam, tagad uzzinām, ka arī taislaikos šie it kā nepolitiskie svētki ar Dieva kalpa vieglu roku tomēr pievilkti politikai – Kārļa Ulmaņa režīmam. 1937. gadā mācītājs raksta avīzē «Ogres Ziņas»: «Cik mūsu vidū ir to, kas bērnībā piedzīvoja savus Ziemassvētkus brīvajā Latvijā? Vai lielais vairums to nepiedzīvoja apstākļos, kad Latvijas saule vēl nebija uzlēkusi?»

Nākamajā gadā šis laikraksts vēsta par Bērnu draugu biedrības Ogres nodaļas rīkoto Ziemassvētku eglīti. Tā pušķota bērnu darinātiem rotājumiem. Kad iemirdzējušās svecītes, «mācītājs A. Krauklis noturēja garīgo aktu», bet biedrības priekšsēdētājs uzrunāja bērnus. Sekoja priekšnesumi, ko korespondente atzina par labi izdevušamies. Pēc priekšnesumiem viesi pacienāti ar kafiju, cepumiem un sviestmaizēm. Eglītes vakarā paēdināti ap 100 bērnu. Ikšķiles pagasta aizsardzes nebija vienīgās, kuras Ziemassvētkos apdāvināja sava pagasta trūcīgos bērnus. Tā bija aizsardžu un aizsargu tradīcija visā Latvijā. Tā ir dzīva joprojām – dot tiem, kuriem visvairāk vajadzīgs, sagādāt prieku.

Padomju okupācijas gados Ziemassvētki aprakstīti nicīgā tonī. 1949. gadā un turpmākos gados laikraksts «Padomju Ceļš» visiem spēkiem atspēkoja «Ziemassvētku nakts brīnumus». Kādā publikācijā – ak, tādu sagadīšanos! – ir atsauce uz lasītājiem no Kokneses, Skrīveriem un Ogres, kuri visi kā viens vēlējušies saņemt atbildi uz jautājumu, kā cēlušies reliģiskie ticējumi par Ziemassvētkiem. Viņiem tika paskaidrots, ka «darbaļaužu ekspluatatori un tautu verdzinātāji cīņā pret apspiesto masu revolucionāro kustību pielieto dažādus līdzekļus». Piemēram, reliģiju, kas māca ticēt «tā saucamiem Ziemassvētku nakts brīnumiem». Kam tiešām var piekrist, tad tam, ka «paši Ziemassvētki ir aizņemti no pagānu reliģijām». Tas pamatots, piemēram, ar Senās Ēģiptes zemkopju svinībām, kas rīkotas pēc tam, kad bija notecējuši Nīlas ūdeņi un sākuši zaļot lauki. Tad atzīmēja saules jeb pavasara dieva piedzimšanu, kam par godu 6. janvārī rīkoja pavasara svētkus. Savukārt baznīcas kalendārā ziemsvētki pirmo reizi oficiāli atzīmēti 354. gadā. Lai izskaustu pagānu pavasara svētkus, baznīca nolēma šos svētkus svinēt nevis 6. janvārī, bet gan 25. decembrī. Astoņdesmitie gadi iekrāso jau citu nostāju: laiks godāt senās tradīcijas un svētkus. Ogres Vēstures un mākslas muzejā ievieš «Gadskārtu ieražas», ikšķilietis PSRS sporta meistars Uldis Alksnis cenšas iedvesmot Ziemassvētku skrējienam, tādējādi apzinot vēsturi un atgādinot par asiņainajām Ziemassvētku kaujām Nāves salā, kas atrodas iepretim lkšķilei.

Atmodas laikā cilvēki vairs nebaidījās dziedāt dziesmu «Klusa nakts, svēta nakts», un to daudzas reizes izpildīja Ogres Kultūras nama darba veterānu koris «Atvasara», līdz asarām aizkustinot klausītājus. Šajā laikā Latvija ar vienu kāju bija iekāpusi kapitālisma pasaulē un straujiem soļiem tuvojās mežonīgie deviņdesmitie. Tradīcijas vēl centās iesakņoties. 1988. gadā vietējā Ogres laikrakstā parādījās sludinājums, ka 24. decembrī notiks Ziemassvētku diskotēka (!), kurā uzstāsies koris «Sindi putnu dārzs» Mārtiņa Brauna vadībā. Nākamajā dienā cilvēki tika aicināti uz Lielvārdes teātra 115. jubilejas Ziemassvētku vakaru «Pie zemes, dziesmas un ticības». Pēc dažiem gadiem Ziemassvētku atlaižu piedāvājumi uzņēma apgriezienus, piemēram, kāds uzņēmums piedāvāja – katrs, kurš nopērk motorzāģi tā veikalā, Ziemassvētku dāvanā saņem 1996. gada kalendāru, ķēdes eļļu un divtaktu eļļu.

Kamēr mežonīgais kapitālisms vēl tikai slēja galvu, 1988. gadā laikrakstā «Padomju Ceļš» žurnāliste Vineta Briška aprakstīja kādu sirsnīgu tradīciju: «Nedēļu pirms Ziemassvētkiem lielo maizes krāsni iekūra agrofirmā «Lāčplēsis», un pašu pirmo cepienu nogaršoja cilvēki, kuri iekopa rudzu zemi šajos laukos.»

Ko celt galdā

Ziemassvētkos uz galda jābūt deviņiem ēdieniem. Ir arī skaidrojums, kādēļ viens vai otrs produkts ceļams galdā. Viszināmākais, šķiet, ir par zirņiem, turklāt pelēkajiem – lai nākamajā gadā nebūtu jāraud. Kas vēl noteikti jānobauda? Šķovēti kāposti, speķa pīrāgi, piparkūkas, karpa, burkāni vai bietes. Lai svinētu patiesi latviskā garā, tad vēlams baudīt gaiļa cepeti un pasniegt arī vārītu cūkas šņukuru.

Te laiks atgriezties pie iepriekš minētā ķūķu vakara. Atkarībā no novada, tas dēvēts arī par ķoču, kūķu, ķūcu vakaru – ēdiena vārdā. Šim ēdienam vajadzēja simbolizēt turību un labklājību. To pagatavoja no lobītiem miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdza pievienot arī zirņus un pupas. Iespējams, zināmāks ir cits nosaukums – zīdenis vai grūdenis, kad lietā liktas grūbas, zirņi, cūkas auss, suķa kāja vai visa galva, protams, ar šņukuru. Ziemā šis bija sātīgs ēdiens un gluži katru dienu to negatavoja.

Starp citu, galdu nedrīkst novākt visu Ziemassvētku nakti, tad nākamajā gadā gaidāma pārticība. Un zivju zvīņas makā jāliek un jāuzglabā visu gadu! Tad netrūkšot naudas. Protams, ir jāapēd ne tikai visi zirņi, kas katram šķīvī, bet arī visi, kas izvārīti. Lai visu gadu nav jāraud!

Ziemassvētki no citas puses

• Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes veidotajā personvārdu datubāzē nav neviena, kam būtu dots garais Ziemassvētku vārds. Un pat neviena Sniega nav. Toties ir divas Ziemas, viena Anna Ziema, 25 Egles, pa vienai Elīzai Eglei, Ievai Eglei, Martai Eglei. Ir Keila Skuja un Laklans Skuja.

• Ir Ziemassvētku sala – Austrālijas ārējā teritorija, sala Indijas okeāna austrumu daļā. Nav grūti uzminēt, kāpēc tāds nosaukums. Sala uzieta 1643. gada 25. decembrī. Tai vārdu deva kapteinis Viljams Mainors. Salā dzīvojot līdz 100 miljoniem sarkano krabju, kas ir lielākais šo posmkāju blīvums pasaulē.

• Klusā okeāna austrumu valsts Mikronēzijas himna «Patriots of Micronesia» aizdomīgi atgādina Ziemassvētku «himnas» «Reiz mežā dzima eglīte» melodiju. Nē, tā neskan gluži viens pret vienu, tomēr saklausāms daudz saskanīgu nošu. «Patriots of Micronesia» par Mikronēzijas himnu kļuva 1991. gadā. Melodija aizgūta no kādas vācu studentu dziesmas.

• Un kā dzima dziesma «Reiz mežā dzima eglīte»? Literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons skaidrojis, ka par to jāpateicas Liepājā dzimušajam dzejniekam, žurnālistam un tulkotājam Eiženam Mindenbergam, komponista Leonīda Bekmaņa dziesmas atdzejotājam. «Eglīti» 1941. gada sākumā 10 000 eksemplāru lielā metienā izdeva sērijā… «Pionieru un oktobrēnu dziesmas».