– Jūs pārsvarā esat pazīstams kā mūziķis, dziedātājs un komponists, arī dzejnieks. 

– Radošā darbība ir neatņemama manas dzīves daļa, un ar visām minētajām aktivitātēm es īstenībā nodarbojos daudzus gadus. Ar muzicēšanu es sāku aizrauties jau pusaudža vecumā, bet pēdējo 17–18 gadu laikā regulāri rakstu un ieskaņoju mūziku, manas dziesmas dzied arī citi izpildītāji. Piemēram, savulaik vairākas manas komponētās dziesmas uz skatuves izpildīja Aija Andrejeva, arī jaunais mākslinieks, dziedātājs Toms Kalderauskis, dziedātāja Monta. «X faktorā» bija meitene Nadežda Maņkeviča, kurai es piedāvāju kompozīciju, tāpat manus skaņdarbus ir iedziedājusi Elizabete Zagorska un vēl citi. Man šķiet, pilns saraksts ir Vikipēdijā pie mana profila, tur rakstīts, ar ko esmu sadarbojies un kuri manas dziesmas arī izpildījuši. 

Jāpiebilst, ka jau apmēram desmit gadu es diezgan daudz rakstu arī dzeju, bet pēdējos piecos man iznākušas arī četras dzejoļu grāmatas, kas cilvēkiem ir iepatikušās. Patiesībā pirmās trīs no tām jau ir izpirktas, būs jātaisa papildu metiens, jo visas publicētās ir devušās tautās. Tagad vēl ir pieejama pati jaunākā, kas iznāca šā gada septembrī, un ar to es arī dodos uz koncertiem. Jaunās grāmatas nosaukums ir «Dvēseles dārgumu darbi». 

– Savu laiku esat darbojies arī televīzijā un radio?

– Jā, mazliet vairāk nekā divus gadus es vadīju raidījumu «Izstāsti Latvijai», kurš vēl joprojām pieejams TV kanālos TV24 un Re:TV. Tajā stāstījām par dažādiem Latvijas ražotājiem, viesu namiem vai kādām interesantām vietām, kas gribēja sevi pareklamēt, un uz turieni tad arī mēs braucām. Gatavojām sižetus, kurus visi cilvēki varēja noskatīties. Pasūtītāji bija ļoti dažādi – sākot no tējas ražotājiem Latvijā līdz pat ūdens filtru tirgotājiem, visi, kas gribēja kaut ko labu pastāstīt un iepazīstināt ar sevi Latvijas cilvēkus. Minētais raidījums vēl turpinās arī šobrīd, bet pēdējos divus gadus es tur vairs nestrādāju. 

Saistībā ar radio varu izcelt divus periodus. Viens bija jau diezgan sen, gadus 15 atpakaļ, kad es nepilnu gadu strādāju Radio «Star FM». Šis posms gan neturpinājās ilgi, apmēram divarpus gadu garumā. Tāpat savulaik, pirms gadiem desmit, es darbojos arī Radio 5. Tolaik tas bija tikko radīts, un šajā radiostacijā es nedēļas nogalēs veidoju savu raidījumu, tāpat dabūju pastrādāt gan pēcpusdienās, gan vakaros arī ikdienas raidlaikos. 

– Ja mēs runājam par «Pieci.lv», protams, aktuālākais ir «Dod pieci!». Vai arī jūs kādreiz uz Stikla studiju aizejat un vai noziedojat?

– «Dod pieci!» notiek katru gadu pirms Ziemassvētkiem, un šī labdarības akcija turpinās jau desmit gadu garumā. Jā, esmu bijis Stikla studijā un muzicējis gan pirmajos gados, kad pasākums vēl notika Stacijas laukumā, gan arī tagad, kad tas norit Doma laukumā. Protams, esmu arī ziedojis naudiņu šiem mērķiem, kuri katru gadu mainās atkarībā no tā, kādas lietas tiek aktualizētas, lai cilvēki pievērstu tām uzmanību. 

– Kā jūs varat izskaidrot vārdu «kosmonietis», jo arī to izmantojat sevis apzīmēšanai?

– Aiz šī vārda tālāk seko nākamais – dvēsele. Ar šo vārdu gribu pateikt, ka esmu šī Visuma, kosmosa sastāvdaļa, kurā mēs eksistējam. Patlaban mēs dzīvojam uz planētas Zeme, bet vienmēr esmu ticējis, ka dvēsele ir mūžīga un nemirstīga, un mēs šobrīd atrodamies tajās čaulās, kurās katrs te esam piedzimuši. Šajā reizē mēs esam satikušies Latvijā. Respektīvi, ticu tam, ka mēs uz Zemes esam nākuši jau daudzas reizes un pastāvīgi pārdzimstam. Pateicoties šādam ciklam, mūsu dvēsele iegūst pieredzi un krāj karmas punktus – gan pozitīvos, gan negatīvos, kā nu kuram sanāk. Gadījumā, ja mums neizdodas izpildīt uzdevumu, mēs droši vien pēc kāda laika atkal atgriežamies uz šīs planētas. Esmu pārliecināts, ka tā ir mūsu pašu izvēle. 

– Ja jūs ticat tam, ka dvēsele pārdzimst, tad kādreiz droši vien esat aizdomājies par to, kas pats varētu būt bijis iepriekšējās dzīvēs?

– Protams, noteikti esmu bijis daudzās un dažādās vietās un laikmetos. Es domāju, ka arī iepriekšējās viesošanās reizēs uz šīs planētas man noteikti ir bijusi saistība ar mūziku un dzeju. Proti, ne pirmo reizi man doti šādi uzdevumi un iespējas caur skaņām un vārdiem kaut ko nodot cilvēkiem. Kad es gatavoju savu pirmo dzejoļu grāmatu «Visumā veidoti vārdi», šis nosaukums pie manis atnāca tādēļ, ka labu laiku esmu uztvēris sevi kā instrumentu, kurš šajā mirklī un vietā atrodas uz Zemes, un caur mani runā Visums. Tāpēc man vienmēr ir bijis svarīgi, ko es dziedu, rakstu un nododu cilvēkiem. Jo dziesmām un vārdiem ir liels spēks. Es pats savas pirmās dziesmas sāku rakstīt vēl tad, kad mācījos vidusskolā. Visos laikos, lai kādi izaicinoši un ne tik vienkārši brīži man pašam kādreiz bijuši, es vienmēr esmu rakstījis dziesmas ar pozitīvu un gaišu vibrāciju. Nereti cilvēkiem, kuriem dzīvē gadās sarežģītāki posmi, tas atspoguļojas arī mūzikā un tekstos. Parasti tas izpaužas kā kaut kas skumjš, nostalģisks, tumšos toņos krāsots. Savukārt es vienmēr esmu gribējis, lai cilvēki, kas lasa vai klausās manu dzeju, gūst uzmundrinājumu, iedvesmu un pacilātu dvēseles stāvokli.

– Vārdu autors savām dziesmām esat jūs pats?

– Savā dzīvē esmu sarakstījis mazliet vairāk nekā 200 kompozīciju un dziesmu. Man šķiet, varbūt tikai desmit no tām es esmu izmantojis citu dzejnieku tekstus. Piemēram, man ir dziesmas ar Imanta Ziedoņa, arī Klāva Elsberga vārdiem. Jāteic – pēdējo gadu laikā pie manis ar lūgumiem uzrakstīt vārdus dziesmām nereti vēršas arī citi, kas komponē mūziku, bet paši neraksta vārdus. Es priecājos, ka arī šādā veidā varu palīdzēt. Man ir bijusi jauka sadarbība, piemēram, ar Māri Sloku no grupas «Klaidonis». Viņš gan pagājušajā, gan arī aizpagājušajā gadā ir izdevis dziesmas ar savu mūziku un maniem vārdiem. Pagājušajā gadā mani uzrunāja arī joprojām pastāvošā grupa «Dakota», kuras līderi Edvīnu Zariņu es visu mūžu esmu ļoti cienījis, kā arī priecājies par viņu daiļradi. Pēc Edvīna aiziešanas mūžībā grupa pabeidza pagājušajā gadā ierakstīto albumu, kurā dažas dziesmas vēl pats Edvīns bija iedziedājis. Kādu dienu pašreizējais «Dakotas» līderis un grupas basģitārists Raitis Keišs ar mani sazinājās un teica – Lauri, man patīk, kā tu raksti tekstus. Viņš atsūtīja divas kompozīcijas, kurām mūziku bija rakstījis vēl Edvīns Zariņš, bet tām trūka vārdu. Man bija prieks un gods sarakstīt šīm dziesmām tekstus, un konkrētie skaņdarbi ir klausāmi «Dakotas» pagājušā gada rudenī iznākušajā albumā. Arī citi nereti lūdz man uzrakstīt vārdus dziesmām. 

– Kur lielākoties var dzirdēt jūs uzstājamies?

– Nesen bija valsts svētku nedēļa, kad notiek dažādi pasākumi, uz kuriem tieku uzaicināts. Teiksim, septembrī – oktobrī bija Dzejas dienu laiks, kad braucu uz dažādu pilsētu bibliotēkām un kultūras namu mazajām zālēm. Uzstājos gan solo projektos, gan visai bieži pievienojas mans lieliskais draugs un pianists Jānis Miltiņš. Tas, vai braucu viens vai aicinu klāt arī citus, atkarīgs no katra konkrētā pasākuma un tā apjoma. Dažreiz ir labāk, ja esmu vienatnē ar akustisko ģitāru, savu balsi, dziesmām un dzeju. Plašāks sastāvs parasti vajadzīgs lielāka mēroga koncertos. Braucu gan uz tuvākām, gan tālākām vietām. Pēdējo gadu laikā ļoti daudz kur būts. Piemēram, šogad vasarā es spēlēju gan Kolkā, jūras krastā, gan Piltenē, tāpat arī Ventspils novadā un Rucavā. Dzejas dienu laikā apmeklēju Kuldīgu un vēl vairākas pilsētas. Protams, darbojos arī vietējā pusē, Ogres novadā. Piemēram, nesen es braucu uz Lēdmani, Lobes krogu, kur notika skolotājiem veltīts pasākums. Es bieži vien tieku aicināts pie pedagogiem, varbūt tāpēc, ka arī manai ģimenei ir ļoti liela saistība ar izglītības sistēmu. Mans tēvs 30 gadu bijis vidusskolas direktors Brocēnos, mamma vēl joprojām ir ģeogrāfijas skolotāja Saldū, un arī abas vecmāmiņas savulaik bija skolotājas. Tas pedagoga gēns laikam arī manī dzīvo, kaut gan pats nekad neesmu šajā jomā darbojies. 

– Uz Lēdmani jūs uzaicināja tāpēc, ka pats esat no Ogres novada?

– Es pieļauju tādu domu, bet nevaru precīzi uz šo jautājumu atbildēt, jo neesmu vaicājis. Bet manai saistībai ar Ogres novadu noteikti ir sava nozīme, jo šā gada 4. maijā, Latvijas Neatkarības atjaunošanas un Baltā galdauta svētku dienā, mani uz pasākumu ielūdza Lielvārdes Kultūras nams. Savu ceturto grāmatu, kas iznāca septembra beigās, es prezentēju Ķeguma Tautas namā. Savukārt oktobrī muzicēju Rembates bibliotēkā. Šeit dzīvoju jau vairāk nekā 11 gadu, un cilvēki mani šajā laikā ir iepazinuši, bijušas veiksmīgas sadarbības, kas nereti notiek atkārtoti. 

– Kā ir būt rembatietim?

– Māja, kurā mēs dzīvojam, atrodas burtiski pāris minūšu attālumā no Lielvārdes centra, bet teorētiski mēs skaitāmies Rembates pagastā. Kopumā ir jauki, ja neņem vērā to, ka īpaši pēdējo gadu laikā katru dienu šurpu turpu lido reaktīvās lidmašīnas, jo mēs dzīvojam burtiski četru kilometru attālumā no NATO militārās aviācijas bāzes. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas sākās gandrīz pirms trim gadiem, lidmašīnas šeit lido pastāvīgi. Piemēram, ja pirms pieciem gadiem varbūt vien kādu reizi dienā palidoja garām kāds helikopters vai lidmašīna, pēdējo gadu laikā patrulēšana ir bijusi ļoti intensīva. Ja caur dubultajiem pakešu logiem helikopteru vai parasto lidmašīnu īpaši nedzird, tad reaktīvā iznīcinātāja radītais troksnis laužas cauri visām sienām un durvīm.

– Kāda ir sajūta – vai NATO klātbūtne dod lielāku iekšējo mieru un drošību? 

– Tas ir koks ar diviem galiem. Protams, ir labi, ka šeit atrodas struktūras, kam rūp mūsu drošība un kas tādēļ veic noteiktas darbības. Bet, raugoties no otras puses, skaidrs, ka citās valstīs, kurās norisinās vai ir notikusi kaut kāda karadarbība, pretinieki visbiežāk bliež tieši pa tādām vietām, kur dislocēti militārie spēki, bāzes. Ja tu dzīvo dažu kilometru attālumā un sākas kaut kāds negatīvs notikums, teiksim, iebrukums vai apšaude, tā ne tuvu nav drošākā vieta, kur atrasties. Tiesa, nesen šeit bāzētās lidmašīnas Lielvārdes lidlauku ir pametušas un tagad patrulēšanu veiks no mūsu kaimiņvalstu militārajām bāzēm Igaunijā un Lietuvā. Jādomā, ikdienā kļūs mierīgāk. 

– Kā sanāca, ka jūsu iniciāļi ir L. V.? Cik lepns ar to esat?

– To es apjautu diezgan agrā vecumā, jau pamatskolā mācoties. Nezinu, kā ir citiem cilvēkiem, bet es vienmēr esmu bijis priecīgs par savu vārdu un uzvārdu, man tie vienmēr patikuši. Taču iniciāļus L. V. esmu izmantojis arī savā radošajā darbībā laikā pēc grupas «ēnas». Kad es 2013. gadā uzsāku solo karjeru un paliku kā Lauris Valters, sākumā liku šos L. V. iniciāļus ar punktu. Bet pēc pāris gadiem sapratu, ka labāk būtu rakstīt pilnu vārdu un uzvārdu, lai neradītu kādus liekus jautājumus.

– Vai svinat arī savu uzvārda dienu?

– Jā, es katru gadu dažus apsveikumus saņemu arī 30. jūlijā, Valteros. Mani bieži vien pat e-pastu ziņās uzrunā kā Valteru, nevis Lauri. Tas mazliet atgādina laiku skolā, kad par kādu izdarītu pārkāpumu skolotāja mani izsauca pie tāfeles. Sanāk, ka svētki ir gan vārdam, gan uzvārdam, tāpat vēl arī dzimšanas diena. Līdz ar to man sanāk trīs svētki gadā. Patiesībā maniem vecākiem bija divi varianti, kā mani nosaukt – par Renāru vai Lauri. Izvēloties pirmo, uzvārda un vārda diena būtu vienā dienā, 30. jūlijā. Ja man pašam dotu iespēju izvēlēties, es paliktu pie Laura, nevis Renāra. 

– Gatavojoties mūsu sarunai, meklēju par jums pieejamo informāciju un nejauši atradu vienu jūsu citātu: «Mūsu dzīve ir patiesi interesants un aizraujošs piedzīvojums, kurā ir gan kāpumi, gan arī kritumi.» Izjūtat šādu viļņošanos joprojām?

– Protams. Es domāju, to jūt ikviens cilvēks jebkurā vecumā – vai viņš mācās skolā, studē augstskolā vai jau ir uzsācis patstāvīgu dzīvi. Ja piedzimst bērni, tad atkal ir kāpumi un kritumi. Katram noteikti savā darbā un ikdienā kopumā ir periodi, kad šķiet, ka saule vairāk spīd, bet brīžiem vairāk mākoņi sabiezē. Ir dienas, kad šķiet, ka viss pats plūst pareizajā virzienā, un valda tāda pacilājoša sajūta, ka dzīve lido spārniem uz priekšu. Taču mēdz būt arī tādas dienas, kurās varbūt tik viegli neiet un parādās kaut kādi šķēršļi, kad nākas domāt, kā tos pārvarēt. Bet arī no tā dzīve sastāv. 

– Jūs esat teicis arī šādi: «Dzīves laikā mēs sastopamies ar dažādiem izaicinājumiem, kas stiprina un bagātina mūsu pieredzi.» Ko par šo varat piebilst? 

– Tā ir mana doma par dzīvi kā tādu un par to, kāpēc mēs vispār šeit esam. Lai gan mums bieži gribētos, ka dzīve ritētu ērti un viegli, un, lai kaut ko iegūtu vai sasniegtu, nevajadzētu ieguldīt ne darbu, ne laiku, ne enerģiju, šādai eksistencei īsti nebūtu jēgas. Es varu minēt piemēru.

Pirms sešiem – septiņiem gadiem es jau labu laiku biju rakstījis dzeju. Šajā periodā bija sakrājušies vairāki simti dzejoļu, un radās sajūta, ka vajadzētu izdot grāmatu. Mani arī pasākumos jau pieteica kā dzejnieku, jo diezgan daudz dzejoļu tiku publicējis sociālajos tīklos. Tomēr pašu pastāvīgi urdīja sajūta, ka ļoti gribētos izdot grāmatu. Dzejoļu krājumu var atšķirt jebkurā dienas laikā un katru reizi kādu citu domu graudu un dzejoli izlasīt. 

– Kādā veidā jums izdevās savu sapni iemiesot dzīvē?

– Sākumā nāca domas par to, cik grūti un sarežģīti ir izdot grāmatu. Galvā uzbūrās vesela drāma ar darbiem, kas jāizdara. Kad es 2018. gadā vērsos pie izdevniecībām, neatceros, kurā tieši, bet kāds man teica – jā, Lauri, dzeja ir forša, bet… Mūsdienās jau neviens dzeju nelasa kā 80.–90. gados, izdot dzejas krājumus nav finansiāli izdevīgi, saprotiet. Taču šāda attieksme man deva motivāciju un mazliet arī spītu parādīt, ka tā nav taisnība. Cilvēkiem dzeja tomēr ir vajadzīga. Tādēļ saņēmos, visu saliku pa vietām, izdarīju. Nenoliedzami, arī ieguldīju finanses. Īstenībā es visas savas grāmatas un arī albumus esmu izdevis pats. Man nav kompānijas, kas šajā procesā investē. Toties, kad viss bija paveikts un grāmata pirmo reizi iegūlās rokā, radās pacilājošā gandarījuma sajūta – es esmu to izdarījis! 

Tādā veidā, ejot cauri izaicinājumiem, mēs iegūstam pieredzi. Pieņemam lēmumus un veicam izvēles. Protams, jebkurā jomā strādājošajiem ir liels gandarījums un saviļņojums, kad savs ieguldītais darbs ir rezultējies kādā redzamā formā. Turpināt jau ir vieglāk. Nākamajā gadā izdevu otro grāmatu, 2022. gadā – trešo, bet šogad arī ceturto. Jutos saviļņots, kad pagājušajā nedēļā viena jauniete, kura plānoja piedalīties dzejas deklamēšanas konkursā, gribēja izvēlēties tieši manu dzejoli. Nav tā, ka pastāv tikai Aleksandrs Čaks, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis, kuri jau sen devušies mūžībā, un ka šī dzeja mūsdienās ir kaut kas neaizskarams, nenotverams un nesasniedzams. Tā ir vajadzīga ne tikai cilvēkiem, kuriem ir 40, 50 un 60 gadi, bet arī jaunākiem, viņi to novērtē. Tas ir skaisti.

– Ir sācies Adventa laiks un tuvojas Ziemassvētki. Kā jūs izjūtat šo laiku? Kāds būtu jūsu novēlējums? 

– Šis gada periods allaž ir ļoti jauks un sirsnīgs. Man pat ir viens dzejolis, kurā es rakstu par mums un gadalaikiem. Proti, vasarās, kad spoži spīd saule, ir silti un daba zaļo, cilvēki vairāk laika pavada ārā. Un ir šis tumšais periods, kad mēs tuvojamies ziemas saulgriežiem. Tad cilvēkiem vairāk jādalās ar savu iekšējo, ar savas dvēseles siltumu un gaišumu. Mēs viens otram ļoti palīdzam, pat tikai pasakot kādu jauku vārdu, uzsmaidot, ko labu novēlot. Nav runa par mantiskām vērtībām, par dāvanu pirkšanu un dāvināšanu, bet vairāk par kopā būšanas sajūtu. Šis ir arī ļoti ģimenisks laiks. Tādēļ Latvijā tiek rīkoti dažādi labdarības pasākumi, tādi kā «Eņģeļi pār Latviju», «Dod pieci!», ar kuru palīdzību sabiedrība atceras un pievērš uzmanību tiem cilvēkiem, kuriem tik viegli neklājas. Tādos brīžos visi sadodas rokās un risina aktuālus jautājumus. Mūsu tautas lielākā daļa patiesībā ir ļoti jauki un labsirdīgi cilvēki. Tikai šim labajam, labsirdīgajam un jaukajam, kas mīt katrā no mums, ir jāpalīdz parādīties. 

Man šis ikgadējais laika sprīdis, kas parasti sākas ar 11. novembri, Lāčplēša dienu, un turpinās līdz pat gada beigām, Vecgada vakaram, ir ļoti piepildīts ar dažādiem pasākumiem, koncertiem un citiem sarīkojumiem. Es par to ļoti priecājos, jo man dzīvē ir paveicies darīt to, kas man sagādā prieku. Es gūstu pacilājošu, jauku sajūtu, ka varu dalīties ar citiem, braukt, spēlēt, dziedāt, iepriecinot arī viņus. Tas ir skaisti, tādēļ man gada nogales laiks ļoti patīk. 

– Paldies par jauko sarunu! Lai izdodas piepildīt savas un citu cerības!

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

#SIF_MAF2024